— Un tagad, — bēglis ļaunīgi pievērsās Hārlijam, — es izdarīšu to, ko solīju. Pāršķelšu tev pakausi.
— Bet es taču neesmu jums nekā darījis, — Hārlijs mēģināja iebilst. — Mani tik daudz neuztrauc doma, ka tikšu noslepkavots, cik man gribētos zināt, par ko mani nogalina.
— Par to, ka jūs visi mani vajājat, — ļaundaris ierēcās, tuvodamies Hārlijam. — Es jūsu sugu pazīstu. Jūs visi esat pret mani, un man neatliek nekas cits kā atmaksāt jums ar to pašu. Tagad es norēķināšos ar tevi.
Kennans ļoti labi saprata, cik lielas briesmas viņam draud. Pats viņš pilnīgi nevarīgs, bet šis vājprātīgais stingri nolēmis viņu nogalināt, turklāt nogalināt drausmīgā veidā. Maikls, ar galvu uz leju sagūstīts krūmā, iesprūdis zaru žāklī, veltīgi centās atbrīvoties un nespēja steigties viņam palīgā.
No pirmā pa seju tēmētā spēriena Hārlijs paglābās, aizsedzot seju ar augšdelmu; iekams ļaundaris paguva iespert otrreiz, cīņas arēnā parādījās Džerijs. Viņš negaidīja mīļotā saimnieka uzmudinājumu vai komandu, bet brāzās virsū svešajam, ieķērās tam bikšu jostā virs gurna pat neiekozdams, tikai ar auguma svaru vilkdams vīru pie zemes.
Aiz niknuma prātu zaudējis, bēglis pārsviedās uz Džeriju. Patiesi — nu gan visa pasaule sagriezusies pret viņu. Suņi birst vai no gaisa. Bet tālāk augšā Sonomas kalna nogāzēs viņš izdzirda vajātāju grupas kliedzam un sasaucamies. Tur tuvojās nāve, un no tās jāglābjas. Ar kājas spērienu atbrīvojies no Džerija, viņš uzlēca mugurā reportiera zirgam, kas visu laiku rāmi, pat nepakustēdamies un nekādu interesi neizrādīdams, stāvēja tai vietā, kur jātnieks viņu bija pametis.
Zirgs sāka stīvām kājām negribīgi lēkšot, bet Džerijs skrēja tam pakaļ, pauzdams savu niknumu tik aizgūtnī- giem ņurdieniem un rēcieniem, ka bezmaz aizrijās.
— Nekas, Maikl, nekas, — Hārlijs mierināja Maiklu. — Neuztraucies! Neplosies un nenodari sev pāri! Briesmas garām. Gan jau drīz kāds ieradīsies un mūs izpestīs.
Bet tad žākļa tievākais gals nolūza un Maikls vēlās lejup, līdz beidzot ar galvu un pleciem nonāca pie zemes un uz mirkli palika apdullis guļam. Taču tūliņ viņš atjēdzās un aizdrāza pa ceļu tai virzienā, kur dzirdēja Džerija spalgās rejas. Pēkšņi Džerija rējieni pārvērtās par skaļu sāpju brēcienu, un Maikls vairs neskrēja, bet lidoja. Viņš paskrēja garām uz ceļa nevarīgi guļošajam Džerijam. Viss bija norisinājies šādi: vecais zirģelis, ar stīvajām, sāpošajām kājām auļos dzīts, bija klupis un, cenzdamies noturēties kājās, nejauši uzminis Džerijam un pārlauzis tam priekšķepu.
Bēglis, paskatījies atpakaļ un ieraudzījis Maiklu, nodomāja, ka viņu vajā vēl kāds trešais suns. Bet no suņiem viņš nebijās. Viņu biedēja ar šautenēm un bisēm apbruņotie vīri, kas viņu dzina pretī nāvei. Taču sāpes lielos, ko bija plosījuši Džerija un Maikla zobi, modināja viņā naidu arī pret suņiem.
«Vēl viens suns!» viņš sarūgtināts nodomāja, atliekdamies seglos atpakaļ un cirzdams ar pātagu Maiklam pa purnu.
Pārsteigts viņš redzēja, ka suns no sitiena pat nesaraujas. Tas neiesmilkstējās un neiekaucās sāpēs. Nerēja, neņurdēja, nerēca. Viņš no jauna lēca klāt jātniekam, it kā nebūtu saņēmis sitienu, it kā pātaga arī šai mirklī nešvīkstētu viņam virs galvas. Kad Maikls lēcienā cen< tās sasniegt jātnieka labo kāju, tas cirta ar pātagu, trāpot sunim tieši pa purnu starp degunu un acīm. Maikls no cirtiena spēka atsprāga gan atpakaļ, bet tūliņ skrēja tālāk gariem stiepieniem un gatavojās jaunam lēcienam.
Bet jātnieks bija pamanījis vēl kaut ko. Cērtot ar pātagu sunim, kas atradās tik tuvu, viņš ievēroja, ka Maikls, saņemot cirtienu, nepiemiedza acis. Suns ne- smilkstēja un nepamirkšķināja acis arī tad, kad to ķēra sitiens. Tas bija kaut kas nepiedzīvots. Tā vēl neviens suns nebija darījis. Maikls lēca atkal, cilvēks atkal cirta viņam ar pātagu un redzēja neizprotamo atkārtojamies. Suns saņēma sitienu neiesmilkstēdamies, acis nepamirkšķinādams.
Un tad bēglim uzkrita jaunas — līdz šim vēl nepazītas bailes. Vai tās tiešām būs beigas pēc visa, kas izciests un pārvarēts? Vai šo kluso, asspalvaino terjeru liktenis sūtījis iznīcināt viņu, kam cilvēki netika klāt? Viņš pat nebija pārliecināts, vai tas ir īsts, dzīvs suns. Vai tikai tas nav drausmīgs atriebējs no citas — noslēpumainas pasaules, uzsūtīts, lai piebeidz viņu uz šās takas, par kuru viņš tagad skaidri zināja, ka tā ir nāves taka? Nē, tas nav vienkāršs, dzīvs suns. Nē, nav un nevar būt! Tāda suņa vēl pasaulē nav bijis, kas neiekaucas un neatkāpjas, saņēmis nežēlīgu pātagas cirtienu krusu.
Suns vēl divas reizes lēca viņam klāt, un viņš to atvairīja ar precīzi notēmētiem sitieniem. Suns klusēdams atkrita atpakaļ un nekavējoties atkārtoja uzbrukumu. Nepārvaramu šausmu pārņemts, jātnieks iespieda piešus vecajam zirgam ribās, šāva tam ar pātagu pa galvu un pavēderi, līdz kleperis sāka auļot tā, kā gadiem nebija auļojis. Bailes pārņēma pat šo izģindušo, apātisko radījumu. Viņu nebiedēja suns, jo viņš zināja, ka tas ir tikai suns, viņš baidījās no jātnieka. Pirms daudziem gadiem viņam bija lauztas kājas un visu mūžu palikušas stīvas, kad viņu, izjādei noīrējuši, notrieca traki, piedzēruši jātnieki. Un tagad viņam atkal mugurā sēdēja piedzēris vājprātīgais — zirgs juta cilvēka izbīli un šausmas: tas spiež viņam cietos zābaku papēžus ribās, nežēlīgi dauza pa galvu, purnu un ausīm.
Zirgs lēkšoja, cik spēka, bet ne tik strauji, lai Maikls netiktu līdzi; tomēr Maiklam tikai šad tad izdevās pie- lēkt jātniekam pie stilbiem. Un katram lēcienam par atbildi sekoja neizbēgamais pātagas belziens, kas viņu sastapa jau lēcienā. Kaut arī Maikla zobi ikreiz sacirtās turpat pie jātnieka kājas, viņam tomēr atpakaļ atkritušām vienmēr vajadzēja no jauna saņemt spēkus un skriet, ko kājas nes, lai turētos līdzi panikas pārņemtajam jātniekam un zirgam, kas auļoja kā bezprātīgs.