— Mjeta, nu paskaidro, kas noticis. Ar ko esmu tevi aizvainojis?
Rokas gar sāniem nolaidusi, meitene nolūkojas manī. Taču neatbild ne ar vienu kustību, ne ar vienu sejas vaibstu. Viņa ir divkārši mēma.
— Mjeta, ja esmu ko nepareizi darījis, tev vajag to man pateikt, tu taču zini, cik Joti es tevi mīlu.
Mjeta paceļ galvu. Protams, tas viņai zināms.
— Nu, bet kas tad noticis?
Tāds pats nekustīgs sastingums.
— Mjeta?
Es meiteni satveru pie pleciem, pievelku sev klat un noskūpstu uz vaiga. Un tad viņa piepeši apmet rokas man ap kaklu, cieši sažņaudz, taču nenoskūpsta, bet pati tūlīt atraisās un skriešus aizsteidzas atpakaļ uz dzīvojamo māju.
Tas norisinās tik ātri, ka es vēl kādu brīdi stāvu, stingi nolūkodamies smagajās ozola durvīs, kuras viņa steigā nav aizvērusi.
Kad vēlāk domāju par tiem diviem mēnešiem, kuri sekoja tārīta notikumiem, mani visvairāk pārsteidz to gausais ritējums. Gauss ne jau tāpēc, ka mums būtu trūcis darba. Šaušanas un jāšanas apmācības, ārējās sētas uzmūrēšana (šajā darbā mēs visi esam Peisū padoti palīgstrādnieki), turklāt es vēl mācu Evelīnai vingrošanu, pareizrakstību un rēķināšanu.
Mēs esam ļoti nodarbināti, taču mums nav nekādas steigas. Brīva laika daudz. Dzīves ritms kļuvis lēns. Dīvaini, ka stundu skaits vienā diennaktī nav palielinājies, taču tā liekas daudz garāka. Galu galā, visas ierīces, kuras bija domātas cilvēka dzīves atvieglināšanai, — automašīnas, tālruņi, traktori, koku sagariņātāji, kuļmašīnas, ripzāģi utt. — savu uzdevumu gan pildīja, bet reizē ar to arī paātrināja laika tecējumu. Mēs īsā laika sprīdī tiecāmies paveikt labi daudz. Mašīnas mums it kā mina uz papēžiem, skubināja mūs.
Piemēram; man būtu vajadzējis minūtes desmit, lai ar automašīnu nokļūtu Larokā un paziņotu Filbēram, ka viņu Katī apprecējusies ar Tomā, ja vien es to viņam nebūtu uzreiz pateicis pa tālruni. Bet tagad kopā ar Koiēnu, kurš mani uz turieni pavadīja — bez šaubām, lai redzētu Aņesu —, mums nācās izjāt agri no rīta un ceļā pavadīt vairāk nekā stundu. Kad es šo
ziņu biju pavēstījis Fabrelatram — Filbērs vēl gulēja —, mēs nevarējām tūlīt doties mājup, jo pēc piecpadsmit kilometru garā ceļa vajadzēja atpūtināt zirgus. Turklāt, lai saudzētu zirgiem kājas, atpakaļ mēs jājām nevis vairs pa šķembām klāto šoseju, bet pa meža takām, kur mūs jo bieži aizkavēja kritušie koki. Ar vārdu sakot, mēs izjājām agrā rīta stundā, bet atgriezāmies vēlā pēcpusdienā, noguruši, taču visumā apmierināti. Kolēns bija parunājies ar Aņesu, bet es biju redzējis, ka vietumis no zemes spraucas ārā zaļi asni un pat šķietami nokaltušos kokos piebrieduši pumpuri.
Ievēroju, ka gausākas kļuvušas arī mūsu kustības, jo tās pieskaņojušās dzīves ritmam. No zirga muguras neviens nenokāpj tā, kā izlec no automašīnas. Tagad nav nekādas vajadzības pa galvu pa kaklu, durvis blīkšķinot, skriet pa kāpnēm, kā darījām agrāk, dzirdot atskanam telefona zvanu. Iejājis pa vārtiem, es noļ kāpju no Amarantas, soļos ievedu ķēvīti steliņģī, nosegloju, apglāstu, pagaidu, līdz tā apžuvuši, un tikai tad padzirdinu. Tas viss prasa minūtes trīsdesmit laika.
Iespējams, ka mūžs kļūs īsāks, jo ārstu un medicīnas vairs nav. Bet, tā kā dzīve tagad rit gausāk, dienas un gadi vairs neaiztraucas joņainā steigā un beidzot mums ir pietiekami laika, man reizēm ienāk prātā doma — ko tad mēs, galu galā, īsti esam zaudējuši?
Laikam aizritot gausākā tecējumā, arī mūsu attiecības ar citiem cilvēkiem ievērojami bagātinājušās. Pietiek tikai salīdzināt! Piemēram, Zermēns, mans nabaga Zermēns, kurš sprādziena dienā nomira mūsu acu priekšā! Lai gan viņš ilgus gadus bija mans tuvākais līdzstrādnieks, es par viņu taču tikpat kā neko nezināju jeb, un tas bija visļaunākais, zināju vienīgi tik daudz, cik bija nepieciešams viņa iemantošanai.
Cik nežēlīgs ir vārds «izmantošana», ja runājam par citu cilvēku! Bet es biju tāds pats kā visi, man gluži vienkārši nebija laika. Mūždien telefona zvani, pasta sūtījumi, braucieni ar auto, gadskārtējie zirgu iepirkumi daždažādās pilsētās, norēķini, sarakstīšanās, pārrunas ar nodokļu inspektoriem… Dzīvojot šādā drudžainā ritmā, cilvēcīgās attieksmes pagaisa.
Augusta sākumā mūs apciemoja vecais Pužess, kurš savā kārtējā ikdienas izbraucienā ar velosipēdu ieradās pie mums. Es nevaru neapbrīnot šā septiņdesmit piecus gadus vecā cilvēka uzņēmību: nobraukt pa sabojātu ceļu trīsdesmit kilometru, lai iedzertu pāris glāzes vīna! Manuprāt, viņš tās bija godam pelnījis. Taču nevar sacīt, ka Menū viņu būtu sagaidījusi ar atplestām rokām. Izņēmis vecenītei vīna pudeli no rokām, es viņu aizsūtu prom uz dzīvojamo māju. «Ko gan es šai esmu nodarījis?» Pužess man jautā žēlā balsī, garās ūsas uzvirpodams. «Itin neko,» es atbildu, «nepievērs viņai uzmanību, vecu sievu niķi.» Patiesībā es gluži labi zinu, kāpēc Menū viņu neieredz: pirms kādiem četrdesmit septiņiem gadiem Pužess viņas nelaiķi vīru bija aizvedis pie Adelaidas. Sim notikumam bija smagas sekas Menū ģimenes dzīvē, un tās vēl tagad atspoguļojas vārdā, kādā viņa mēdz nodēvēt savas sivēnmātes. Aizritējušais pusgadsimts izrādījies par īsu, lai atmaidzinātu Menū sirdi. «Kā tu uzdrīkstējies uzņemt šo tēviņu!» viņa pirms vakariņām mani nostfostēja. «Tādu dienaszagli, žūpu un vazaņķi!» — «Ej nu ej, Menū,» es pūlējos viņu nomierināt. «Kur tad nu šis tā vazājas, vienīgi ar velosipēdu vēl apmet kādu līkumiņu! Un dzert viņš nemaz nedzer vairāk par tevi pašu.»
Pužess man pastāstīja Larokas jaunumus. Svētdien dievkalpojuma laikā Filbērs sprediķī runājis par manu divkosību, kā viņam labpaticies apzīmēt manu izturēšanos, un, protams, sadevis sutu arī Katī. Pužess tūlīt nopratis, ka tā ir provokācija. Marsels laimīgā kārtā sēdējis blakus Judītei — tie abi, kā redzams, esot draugos —, un, l<ad Marsels niknumā piesarcis, Judīte uzlikusi viņam roku uz delma, pagriezusies pret Filbēru un tieši sprediķa laikā spērusi vaļā: «Mācītāja kungs, lūdzu, atvainojiet, bet es esmu ieradusies baznīcā, lai noklausītos dievvārdus, nevis jūsu ķīviņus 'ar Konta kungu nezkāda tur skuķa pēc.» Vajadzējis tikai dzirdēt, kā Judīte to gāzusi laukā — skaidri un gaiši, tikpat kā no grāmatas. Vārdi gan bijuši pavisam pieklājīgi, bet tie pateikti ģenerāļa balsī. Uz to tagadiņ varot saskandināt.
— Uz tavu veselību!
— Bet otrā dienā Filbērs viņai samazināja pārtikasdevu. Tad velna meitietis apstaigāja pilsētiņu un parādīja visiem, kādu devu saņēmusi, bet Fabrelatram teikusi, lai paziņojot mācītāja kungam, ka viņa pateicoties par piespiedu gavēni, taču, ja rīt viņai neizsniegšot pilnu devu, šī iešot uz Malvilu ubagos. Un, tici vai «e, Emanuel, nākamajā dienā viņa saņēma tikpat daudz ēdmaņas kā citi.
— Tas tikai pierāda, ka dažu labu reizi nemaz nav vērts ieraut asti kājstarpā, — es teicu, zīmīgi uz viņu noskatīdamies.
— Var jau būt, var jau būt, — vecais Pužess izvairīgi atbild, izviikdams no kabatas mutautu un noslaucīdams savas garās, galos bālgani nodzeltējušās ūsas.
Viņš to dara ne tik daudz aiz tīrības kā tāpēc, lai pievērstu manu uzmanību tam, ka viņa glāze ir tukša. Otro reizi pieleju to pilnu līdz malām. Bet tad ar sausu knakšķi aizdaru pudeli. Tas nozīmē — uz nākamo glāzi vairs neceri.
Pirmo glāzi tukšodams, Pužess visu laiku ar mani sarunājās. Tagad viņš acīmredzot nodomā, ka atlīdzinājis man pietiekami daudz, un klusē. Otrā glāze, tā sakot, tiek izsniegta bez maksas, tāpat kā savā laikā pie Adelaidas. Tā iebaudāma klusumā. Es izmantoju šo brīdi, lai uzrakstītu vēstuli Marselam — Pužess aploksni iemetīs kastītē pie vārtiem, bet pēc tam par to pačukstēs adresātam. Tādā veidā viņš pret sevi nekādas aizdomas neradīs. Vēstulē es iesaku Marselam organizēt divēju veidu opozīciju — vienu atklātu un laipnā toni ieturētu pret Filbēru, kuru vajadzētu vadīt Judītei, bet otru, slepenu un nesaudzīgu, vērst pret Fabrelatru.