Kad Peisū savā laikā apgalvoja, ka ar lielu nokavēšanos Rinas tīrumā iesētā labība «centīsies» panākt nokavēto, izrādās, ka viņam bijusi taisnība salīdzinājumā ar citiem, skeptiskāk noskaņotiem biedriem. Tiesa, vārpas gan sariesās ļoti vēlu, tikai piecpadsmitajā augustā, bet ap divdesmit piekto tās jau sāka nobriest, un tieši tad Peisū pamanīja, ka Rinai vistuvākajā laukmalē labība noviļata, vārpas izkremstas un augsne izmīdīta.
— Tas būs bijis āpsis, — Peisū saka, — turklāt varen liels. Paskat, cik platas atstarpes starp pēdām.
— Āpši ēd kukurūzu, — piezīmē Kolēns. — Vai arī vīnogas.
Peisū parausta plecus.
— Negribas strīdēties, — viņš saka, uzsākdams strīdu. — Ko tad āpsis ēdīs, ja kukurūzas navl Sprādziena laikā droši vien būs gulējis savā migā. Apšu alas ir ļoti dziļas.
— Bet ko tad viņš ēdis visu šo laiku? — iejautājas Žakē.
Peisū parausta plecus.
— Neko. Jādomā, būs gulējis.
Man šķiet, ka Peisū ir taisnība. Tiesa, mūsu apvidū, kur klimats ir maigs un barība viegli atrodama, āpši ziemas guļā neiet. Taču varētu būt, ka tie saglabājuši spēju bada laikos snaust alās un pārtikt no uzkrātajiem taukiem, līdz atkal pienāk labākas drenas.
Mēs sapulcējamies kara padomē. Agrāk zemnieki mēdza tīrumu malās aizdedzināt ugunskurus, lai aizbaidītu āpšus. Taču šāda rīcība mums liekas pārāk maiga. Mēs jau gribam nekrietno dzīvnieku nevis tikai aizbaidīt, bet gan nogalināt. Senais zemnieka naids pret visu, kas varētu apdraudēt viņa ražu, mūsos uzkvēlo jo sīvā niknumā.
Rinas krasta nogāzē pārdesmit soļu no tīruma mēs ierīkojam slēpni, izrokot zemē bedri un pārsedzot to ar nojumi. Pārsegums vajadzīgs ne tikai tāpēc, lai zem tā paslēptos mednieks, bet arī patvērumam no lietus un vēja. Meisonjē, kurš izstrādāja slēpņa plānu, ērtību meklējumos nogāja pat tik tālu, ka bedres dibenu noklāja ar režģu grīdu, lai slēpnī sēdošais mednieks neciestu no zemes drēgnuma. «Lai cik biezas arī būtu gumijas zābaku zoles,» viņš teica, «vēsums pa tām iesūcas visās miesas porās.»
Dežūrām mazajā slēpnī mēs sadalījāmies pa pāriem, ' neatbrīvojot no šī pienākuma arī sievietes, vismaz abas jaunākās, kuras pāris mēnešos bija iemācījušās tīri labi' šaut un varēja būt mums lieti noderīgas. Katī, protams, tika iedalīta vienā pārī ar Tomā. Es cerēju, ka Mjeta izvēlēsies mani, bet viņa deva priekšroku Žakē. Tā kā Žakē jau bija aizņemts, Peisū palika pārī ar Kolēnu, bet es — ar Meisonjē. Sakarā ar sadali Evelīna sarīkoja scēnu — Mjeta, liekas, to jau bija paredzējusi —, pieprasīdama, lai viņu norīko kopā ar mani.
Kad es šo prasību kategoriski noraidīju, viņa pieteica bada streiku, un man vajadzēja piekāpties.
Apritēja kāda nedēļa. Taču āpsis nerādījās. Lai gan šis dzīvnieks neganti smird, viņam droši vien ir tik jutīgs deguns, ka viņš mūs saož. Un no āpša redzes viedokļa varbūt mēs esam pretīgi smerdeļi. Taču, lai būtu kā būdams, dežūras slēpnī mēs turpinām.
Tā gausā plūdumā, līdzīgi nesteidzīgam upes tecējumam, aizvelkas laiks. Kopš pieturas jaukas dienas, es logu naktīs atstājuvaļā. Rītos pamostoties man patīk vērot, cik spirgti sazaļojusi pretējā nokalne. Pārmaiņa ir gluži pārsteidzoša. Kurš gan pirms pāris mēnešiem būtu ticējis, ka mēs tik drīz varēsim iepriecēt acis ar zaļu zālīti un pat lapām — to gan mazāk uz kokiem, jo no tiem reti kāds atspirga, toties milzīgā daudzumā sazēluši dažādi krūmi, kuri tagad atbrīvojušies no saviem lielajiem kaimiņiem. Paraugos Evelīnā, kura guļ uz kādreizējās Tomā kušetes. Saskaņā ar mūsu nolīgumu, ka par apēstiem maizes kumosiņiem un izdzertiem piena malkiem viņa gūst tiesības zināmu laiku palikt manā istabā, Evelīna šeit mitinās jau divus mēnešus, lai gan sākotnēji es viņu pieņēmu tikai uz vienu nakti. Taču es neiedrošinos šo nolīgumu lauzt, jo meitenīte, pateicoties tam, krietni atspirgusi. Vaigi viņai kļuvuši apaļāki un tvirtāki, viss augums piebriedis. Pretēji manam pareģojumam, meitenes krūtis gan vēl aizvien tikpat plakanas, taču vingrošana viņu darījusi spēcīgāku. Jāšanas māku Evelīna apguvusi ātrāk par visiem citiem, jo zirga mugurā viņa nepazīst baiļu — viņa auļo, ar savām mazajām kājām uzsperdama pa zirga sāniem, gaišmatainajām bizēm gaisā plīvojot. Pirms izjādes sapīt matus bizēs es viņai liku pēc tam, kad reiz, uzkāpusi mugurā Morgānai, Evelīna pacēla augšup labo roku, lai atglaustu vējā plīvojošos garos matus, bet ķēvīte to saprata tā, kā bija mācītā, un sāka izdarīt vispārgalvīgākos lēcienus, nomezdama mazo jātnieci nelielā krūmu audzē, kur viņa laimīgā kārtā palika neskarta.
Tieši tajā brīdī, kad Evelīna, sajutusi manu skatienu, paver acis, pēkšņi noblīkšķ šāviens, pēc tam otrs un mirkli vēlāk — vēl viens. Mans pārsteigums uzreiz izvēršas satraukumā. Slēpnī šonakt vajadzēja būt Peisū un Kolēnam, bet pašlaik viņi varēja būt ceļā uz mājām. Dienas gaismā āpsis nekad labības tīrumā nerādītos. Un, ja tas arī būtu ieradies, Kolēnam un Peisū nebūtu vajadzējis tērēt veselas trīs patronas. Pielēcis no guļvietas, es rauju kājās bikses.
— Evelīn, skrej uz vārtu torni un pasaki Meisonjē, lai viņš paņem bisi, atver vārtus un pagaida mani.
Pirms kāda mēneša es biju nācis pie atziņas, ka labāk ueroci izsniegt katram uzglabāšanai savā istabā. Pēkšņa uzbrukuma gadījumā naktī vārtu tornī tad būtu trīs bises, tāpat trīs galvenajā sargtornī, bet Žakē izsniegtais ierocis atrastos dzīvojamā mājā, protams, izņemot tos gadījumus, kad viņš, kā šoreiz, pārnakšņotu pie Mjetas.
Evelīna aizjož basām kājām, vienā kreklā. Kad es, vēl pogādamies, izeju no savas istabas, atveras arī Tomā durvis un viņš izsteidzas pidžamas biksēs, līdz pusei kails.
— Kas noticis?
— Paņemiet abi bises un nostājieties postenī pie vārtu torņa. No turienes prom neejiet. Palieciet, lai aizsargātu Malvilas pili. Tikai labi žigli! Apģērbties nav nekādas vajadzības!
Lēkdams uzreiz pāri vairākiem pakāpieniem, es drāžos lejup pa vītņu kāpnēm un uzskrienu virsū Žakē, kurš pašreiz izsteidzas no Mjetas istabas. Viņš reaģējis ātrāk nekā Tomā, jo ir jau biksēs, ar bisi rokās. Ne vārda nepārmijuši, mēs abi skrienam tālāk;
Kad esam pirmā pagalma vidū, uz Rinas pusi norīb piektais šāviens. Apstājos, piesviežu šauteni pie pleca un izšauju gaisā. Tad atkal metos skriešus. Priekšā ieraugu Meisonjē, kurš, bisi rokā turēdams, slēdz vaļā vārtus. Jau no tālienes es viņam uzsaucu:
— Skrej ātrāk! Ātrāk! Es tev līdzi!
Kamēr es biju apstājies, lai izšautu gaisā, Žakē aizjozis garām un tagad skrien man pa priekšu. Kad esmu jau aiz vārtiem un pilnā sparā drāžos lejup pa nogāzi, dzirdu aiz muguras kādu elsojam. Pagriezies atpakaļ, ieraugu Evelīnu, kura, vēl tāpat basām kājām un kreklā, visiem spēkiem pūlas mani panākt.
Manī uzbango neprātīgs niknums, es apstājos, sagrābju meiteni aiz rokām, sapurinu un uzkliedzu:
— Velns parāvis! Kur tu skrien! Tūlīt atpakaļ! Veicīgāk!
Acis izvalbījusi, meitene sauc: