— Nē! Nē! Es gribu pie tevis!
Es uzbrēcu:
— Tūlīt atpakaļ!
Pārmetis šauteni kreisā rokā, ar labo no visa spēka iecērtu Evelīnai divus pliķus. Viņa paklausa kā nopērts dzīvnieks un velkas atpakaļ uz vārtiem, taču dara to neiedomājami gausi, ar izbiedētām acīm manī noskatīdamās. Es uzkliedzu:
— Ātrāk!
Zudumā iet tik dārgās sekundes! Un arī Katī ar Tomā vēl nerādās! Turklāt viņiem es tā kā tā nevarētu meiteni uzticēt. Tāpat arī Menū, kuru ieraugu atvērtajos vārtos ar abām rokām Momo kreklā ieķērušos un cīnāmies ar viņu.
Satvēris Evelīnu un uzmetis plecos kā maisu, es aizskrienu līdz vārtiem un nometu viņu pagalmā,
5ajā pašā brīdī redzu, ka Momo krekls pārplīst un viņš drāžas uz priekšu, lejup pa Rinas ce]u.
— Momo! Momo! — Menū izmisušā balsī kliedz, mezdamās dēlam pakaj.
Bet mūsu jaunlaulātais pāris vēl arvien nav manāms! Deviņi pērkoni! Sī spindzele droši vien uzpoš smukumu, bet Tomā stāv un blenž viņā!
Atstājis Evelīnu pagalmā, es jožu pa ce]u atpaka). Paskrienu garām Menū, kura tipina ar savām mazajām, izdēdējušajām kājelēm, un pats sāku saukt: «Momo! Momo!» Taču man skaidrs, ka viņu es nepanākšu. Momo skrien tā, kā to dara mazi bērni, — kājas no zemes gandrīz neatraudams, taču drāžas vēja ātrumā. Ka viņam varētu pietrūkt elpas, uz to nav ko cerēt.
Nokļuvis asajā līkumā, kur Rinas vecgultnē ceļš pavēršas gandrīz pilnīgi atpakaļ, es nepagriezdamies redzu līdztekus man, tikai pretējā virzienā, no visa spēka jožam Menū, bet viņai nopakaļ — Evelīnu! Sī nepaklausību virkne dara mani gandrīz vai traku. Pats nezinu, kāpēc, bet esmu pārliecināts, ka arī Katī ar Tomā nepaklausīs manam rīkojumam un pametīs posteni, lai skrietu mums pakaļ. Tādā gadījumā Malvilas pils paliktu bez apsardzības. Visa mūsu bagātība, visi krājumi, visi mūsu mājdzīvnieki! Lai nāk un pievāc, kam vien tīk. Izmisis skrienu, juzdams, ka sirds man krūtīs kūleņo, skrienu zobus sakodis un līdz sāpēm aizžņaugtu rīkli. Aiz niknuma un briesmīga satraukuma vairs nezinu, ko iesākt.
Sasniedzis Rinas ieplaku, es jau pa gabalu ieraugu ar muguru pret mani nekustīgi rindā stāvam Peisū, Kolēnu, Meisonjē un Žakē. Viņi stāv ar bisēm rokā kā sastinguši, neizdvesdami nevienas skaņas. Varētu domāt, ka mani biedri pārvērtušies akmens tēlos. Kāpēc tas noticis, nevaru uzminēt, jo neredzu nekā cita kā vien viņu muguras. Katrā ziņā viņi neizskatās pēc cilvēkiem, kuriem draudētu briesmas, kuriem vajadzētu aizsargāties, kuri no kā bītos. Viņi ir mēmi un nekustīgi kā statujas, un pat manu so|u troksnis neliek viņiem paskatīties atpakaļ.
Beidzot esmu klāt, taču neviens nesarosās, neliekas mani ne manām. Un tad es pēdīgi ieraugu.
Metrus desmit no mums lēzenā nogāzē pārdesmit noskrandušu, līdz pēdējam izģindušu cilvēku, kurieni no vaigiem ļengani nokārusies āda vairs nav pat bāla, bet ir zaļgani dzeltena, aiz vārguma baismīgi šķielēdami, sagumuši vai nokrituši kņūpus mūsu sējumā, bikli smilkstēdami, rij puspiebriedušās vārpas. Viņi neatdala graudus no akotiem, bet aprij visu. Es ievēroju, ka mutes visiem noķēpātas zaļas — tātad pirms nokļūšanas mūsu tīrumā tie mēģinājuši ēst zāli. Viņi maz vairs līdzinās cilvēkiem, drīzāk atgādina ķēmīgus dzīvnieku ģilteņus. Šķielējošajās acīs gail bailes un briesmīga alkatība. Drausmīgā steigā stūķēdami mutē vārpas, viņi iesāņus blenž uz mums. Aizrijusies tie savu zelējamo izgārdz saujās un tad atkal žļebina to no jauna. Viņu vidū ir arī sievietes. Tās atšķiramas tikai pēc garajiem matiem, jo viņu miesas tik kārnas, ka jebkuras ārējās dzimuma pazīmes izzudušas. Nevienam no tiem nav šaujamo ieroču. Taču līdzās starp labības stiebriem redzamas dakšas un rungas.
Aina ir tik derdzīga, ka es uz mirkli pilnīgi aizmirstu, ka ceturtā daļa mūsu sējuma ir jau nopostīta un drīz vien aizies bojā viss, ja mēs nekavējoties neiejauksimies. Un ne jau tāpēc vien, ka viņi aprīs visas vārpas. Daudz vairāk posta viņi nodara, tās sabradājot un izviļājot stiebrus. Bet no šajā tīrumiņā ievācamās ražas ir atkarīga mūsu dzīvība. Ja mēs atļausim viņiem nesodīti iznīcināt Malvilas sējumu, tad drīz vien arī paši kļūsim par izbadojušos, apkārt klimstošu bandu. Esmu pārliecināts, ka pašreiz mūsu pusē ieklīdusi varza nav vienīgā. Doties pārtikas meklējumos viņus paskubinājis visapkārt atkal sazaļojušais āugājs.
Blakus man stāv Peisū. Viņš, liekas, nemana manu klātieni. Pāri sejai viņam straumēm plūst sviedri.
— Mēs visādi izmēģinājāmies, — sāpju un dusmu aizžņaugtā balsī ierunājas Kolēns. — Pūlējāmies viņus atrunāt ar labu, draudējām lietot ieročus, šāvām gaisā, metām viņiem ar akmeņiem. Iedomājies — ar akme,ņiem. Taču viņi neliekas ne zinis — aizsedz galvu ar vienu roku, bet ar otru turpina raust vārpas mutē.
— Kas tie īsti ir par ļaudīm? — Meisonjē jautā tādā stulbumā, kas citu reizi man liktos smieklīgs. — Un no kurienes viņi nāk?
Nevarīgā niknumā viņš vietējā dialektā tiem uzbrēc:
— Velns parāvis, vācieties prom no tīruma! Vai jums acu pierē nav un neredzat, ka visu nopostāt? Ko tad mēs paši ēdīsim?
— Eh, ko tur, — Kolēns nosaka, — viņiem tas viens pīpis, bļausties, kādā valodā gribi. Viņi ij ausu neceļ, tikai turpina_rīt. Un mēs vainojām nabaga āpsi!
— Bet ja nu mēs pamēģinātu viņus padzīt ar laidēm? — aizsmakušā balsī ieminas Peisū.
Es noliedzoši papurinu galvu. Nedrīkst paļauties uz to, ka viņi tik novājējuši. No bezizejas stāvoklī nokļuvušiem cilvēkiem sagaidāms viss kas. Turklāt šauteņu laides nav nekāds ierocis pret dakšām. Nē, tas neko nedos. Es labi apzinos, kāds ir vienīgais līdzeklis, pie kura vajadzētu ķerties. Arī maniem biedriem tas skaidrs. Tomēr es neesmu spējīgs to izdarīt. Stāvu tīruma malā ar šauteni rokā, drošinātāju atbīdījis, patronu stobrā ielaidis, ar pirkstu uz sprūda. Sacīt, ka es vilcinos, būtu par maz. Mani pārņēmis absolūts sastingums, tas paralizē jebkuru kustību, lai gan prāts saka, kas būtu darāms. Es nevaru, jo esmu pārvērties akmens statujā.
Vienīgais, kurš nespēj norimties uz vietas, ir Momo. Es zinu, cik viegli viņš uztraucas, bet tādā niknuma lēkmē vēl nekad neesmu viņu redzējis. Momo spārdās ar kājām, izstiepis rokas pret debesīm, vicina dūres un spiedz. Viss neprātīgu dusmu varā, viņš pavērš pret mani savu izpūrušo galvu, kurā drudžaini liesmo abas acis, brēkdams un ar rokām vicinādamies, aicina mani darīt galu neprātīgajiem posta darbiem. Spalgā balsī Momo brēc:
— Maisīde! Maīsīde! (Maizīte! Maizīte!)
Atklīdušie sirotāji kāvušies savā starpā vai arī cīnījušies ar kādu citu bandu, jo drēbes viņiem saplosītas un zem netīrajām, zemes krāsā nosmulētajām skrandām viežami kaulaini gurni, izdēdējuši vidukļi, izģindušas muguras. Ievēroju kādu nelaimīgu sievieti, kuras izžuvušās, ļenganai tarbai līdzīgās krūtis šļūkājas pa zemi, kad viņa, kņūpus nometusies, rāpo, vārpas vākdama. Sievietei vēl kājā kaut kas kurpēm līdzīgs, bet pārējiem pēdas savīstītas lupatās. Viņu vidū nav ne bērnu, ne pusaudžu, ne arī vecāku cilvēku. Mazāk izturīgie droši vien apmiruši. Redzami tikai tādi, par kuriem varētu teikt, ka tie ir «spēka gados». Lai gan attiecināt šo apzīmējumu uz staigājošiem skeletiem ir nežēlīgi. Visvairāk mani pārsteidz stūrainie bļodas kauli, piemilzušās ceļgalu locītavas, izspiedušās lāpstiņas un pleci. Kad viņi zelē vārpas, skaidri saskatāmas žokļu cīpslas, bet āda atgādina sakrunkojušos maisu, ar kuru pārklāts skelets. No tīrumā mudžošā bara uzdv.ako skāņa, šķebinoša smirdoņa, kas aizsit elpu.