— Maisīde! Maisīdel — Momo atkal iebrēcas, ar abām rokām ieķerdamies sev matos, it kā gribētu tos izplūkt.
Ar labo roku esmu sažņaudzis šauteni, stobru pavērsis uz leju. Piemest šauteni pie pleca es tomēr nespēju. Pret svešajiem iebrucējiem manī kvēlo tikai spīvs naids, jo viņi aprij to, kas nepieciešams mūsu dzīvības uzturēšanai. Un vēl arī tāpēc, ka tie jo skaidri parāda, par ko mēs ātri varam pārvērsties, ja tīrumiņa postīšana turpināsies. Bet tajā pašā laikā kaut kur manī ieslēpusies ar nicināšanu jaukta līdzjūtība, kas līdzsvaro naidu un neļauj man rīkoties.
— Maisīde! Maisīde! — Momo gaudo jau pavisam neprātīgā niknumā.
Un pēkšņi dažos lēcienos viņš pārvar metrus desmit lielo atstarpi, kas mūs atdala no iebrucēju pūļa, metas virsū tuvākajam druvas postītājam, sit to ar dūrēm un spārda ar kājām.
— Momo! Momo! — Menū kliedz.
Kāds iesmejas, liekas, Peisū. Arī rnan gribas smieties. Aiz draudzības pret Momo, jo šāda, tik bērnišķīga un smieklīga izrīcība, ir raksturīga tikai viņam. Un vēl arī tāpēc, ka visu, ko dara Momo, neviens neņem nopietni. Momo it kā iznests ārpus dzīves nopietnības iekavām, un mums visiem viņš ir tikai prātiņā paviegls vientiesītis. Turklāt neviens ari netic, ka Momo kādreiz varētu notikt kas ļauns. Jo viņu taču mūždien visi pasargājuši — gan Menū, gan nelaiķa tēvocis, gan es pats, gan arī mani biedri.
Pussekundi par vēlu es pamanu nozibsnījam kāda sirotāja nikno skatienu. Sekundes ceturto daļu par vēlu — dakšas triecienu. Es biju pārliecināts, ka pagūšu izšaut. Tomēr nepaspēju. Dakša bija jau ietriekta Momo sirdī, kad mana lode ķēra viņa pretinieku kaklā, to saplosīdama.
Viņi abi nokrīt reizē. Dzirdu necilvēcīgu kliedzienu, un Menū, klāt pieskrējusi, saļimst pār dēla liķi. Arī es kā automāts metos uz priekšu, reizē šaudams. Tāpat mani biedri pa kreisi un labi šaudami panāk tuvāk. Mēs šaujam pūlī netēmēdami. Man galvā tukšums. Prātā viena vienīga doma: Momo ir miris. Taču es neko nejūtu. Es tikai eju un šauju. Esam jau tik tuvu, ka nebūtu nekādas vajadzības iet vēl tālāk. Taču mēs kā neapziņā soli pa solim virzāmies uz priekšu, tikpat kā pļaujā vālu dzīdami.
Neviens vairs nekustas, taču mēs vēl aizvien šaujam. Šaujam, līdz mums izbeidzas patronas.
XIV
Izņemot Menū, pirmajā laikā neviens nejuta Momo trūkumu. Vispirms jau tādēļ, ka sākumā tā kā lāgā negribējās ticēt viņa bojāejai, turklāt sirotāju bandas iebrukums mums sagādāja tik daudz darba, ka pāris nedēļas nācās nopūlēties sviedriem vaigā.
Pirmām kārtām vajadzēja apbedīt kritušos. Tas bija baismīgs darbs, vēl jo grūtāk paveicams tādēļ, ka es biju aizliedzis mirušajiem pieskarties. Baidījos, ka tiem varētu būt epidēmijas izplatoši parazīti, jo cīņai pret slimībām mums nebija nekādu līdzekļu. No agrākajiem laikiem atcerējos, ka blusas pārnēsā mēra baciļus, bet utis — izsitumu tīfu. īpaši piesardzīgiem vajadzēja būt tāpēc, ka kritušo izskats bija pārāk nožēlojams un lupatas, ar kurām apvīstītas viņu kājas, liecināja, ka tie nākuši no tālienes.
Turpat kaujas lauka tuvumā mēs izrakām dziļu grāvi, vairākās kārtās salikām tajā žagaru klēpjus, bet virs tiem malkas pagales tā, lai krāvums sniegtos līdz.bedres malām. Pēc tam garas kārts galā piestiprinājām cilpu, no tālienes uzmaucām to katram mironim ap kājām un citu pēc cita aizvilkām visus uz sagatavoto sārtu. Pavisam bija astoņpadsmit kritušo, to skaitā piecas sievietes.
Pulkstenis bija jau astoņi vakarā, kad uz vēl siltajiem pelniem uzmetām pēdējās smilšu lāpstas. Es negribēju pieļaut, ka mēs Malvilā atgriežamies tajās pašās drēbēs, kuras mums bija mugurā, darot šo darbu. Piezvanīju pie vārtu torņa ieejas un, kad parādījās Katī, teicu, lai viņa kopā ar Mjetu iznes mums divus veļas katlus ar sārmu. Kad tas bija izdarīts, mēs novilkām visas drēbes, arī miesas veļu, un tās iemērcām sārmā, bet paši gluži kaili devāmies pilī uz vannas istabu, lai tur nomazgātos zem dušas. Rūpīgi pārbaudījām cits citam visas maliņas, vai kur nav patvēries kāds parazīts, taču neko neatradām. Nākamajā dienā zem abiem veļas katliem pie vārtu torņa sakūrām lielus sārtus, iemērktās drēbes pamatīgi izvārījām un tikai pēc tam izkārām pagalmā saulītē.
Mēs seši ieturējām pusdienas dzīvojamās mājas lielajā zālē. Mūs apkalpoja Katī. Turpat bija arī Evelīna, bet es ar meiteninerunāju, un viņa pati neiedrošinājās man tuvoties. Mjeta, Falvina un Menū apstāvēja Momo vārtu tornī. Pusdienojām, ne vārda nepārmidami. Biju ļoti noguris, un visas sajūtas šķita notrulinātas. Ēšana un dzeršana, kas atjaunoja miesas spēkus, sagādāja tikai tīri dzīvniecisku patiku, bet reizē ar to sajutu briesmīgu kāri gulēt.
Taču par gulēšanu nevarēja būt ne runas. Bija jāpārrunā svarīgi jautājumi, un tāpēc tūlīt pēc ieturētajām pusdienām sasaucām sapulci. Šoreiz es negribēju, lai tajā piedalītos arī sievietes. Tā kā bija nepieciešams izsacīt Tomā nopietnus pārmetumus, es negribēju, lai tos dzirdētu Katī. Tāpat es nevēlējos, lai mūsu pārrunas dzirdētu Evelīna, kuru es gan nebiju padzinis no savas istabas, taču ar viņu vaii;s nerunāju.
Visapkārt man sēdošo biedru sejās bija jaušams nogu'rums un raizes. Es sāku runāt mierīgā un ļoti piesardzīgā tonī. Teicu, ka esam pieredzējuši gaužām grūtus brīžus. Tāpat esam pieļāvuši ne mazumu kļūdu. Tagad to vajadzētu pārrunāt, tāpēc lūdzu biedrus izteikties, kādās domās ir katrs par visiem šiem notikumiem.
Kad ilgāku laiku bija valdījis klusums, es pievērsos Kolēnam:
— Vārds tev, Kolēn.
— Nu, ko tur lai saka, — Kolēns aizžņaugtā balsī teica. — Man, protams, žēl Momo, bet tāpat arī sāp sirds par visiem nogalinātajiem.
— Meisonjē?
— Manuprāt, organizatoriski mēs neesam bijuši pienācīgā augstumā un tāpat esam pieļāvuši vairākus disciplīnas pārkāpumus.
Meisonjē to paziņoja, ne uz vienu nepaskatīdamies.
— Peisū?
Peisū uzrauj savus platos plecus un izplāj uz galda varenās rokas.
— Nav vārdam vietas, — viņš ierunājas. — Nabaga Momo, tā sacīt, tikpat kā tīšām meklēja sev galu. Bet, lai nu būtu kā būdams, esmu vienis pratis ar Ko-< lēnu ..,
Un apkfust.
— Žakē?.
— Es pievienojos Kolena domam.
— Tomā?
Es viņu izsaucu pēdējo, lai pasvītrotu savu neapmierinātību. Taču viņš pats to jau iepriekš apzinājies, jo apsēdies tālāk, nevis blakus man Evelīnas vietā, kas tagad ir tukša. Tomā izslējās krēslā taisni. Viņš nepagriež galvu uz manu pusi, bet veras tieši uz priekšu, tā ka redžu viņu tikai sānskatā. Lai gan Tomā sēž kā sastindzis, abas rokas viņš sabāzis kabatās, ko parasti nemēdz darīt. Esmu pārliecināts: viņš rokas noslēpis tāpēc, ka tās dreb, nevis izrādīdams va|ību.
Ar pūlēm apvaldīdams balsi, Tomā paskaidro:
— Tā kā Meisonjē pieminēja disciplīnas pārkāpumus, man jāatzīstas, ka divos gadījumos es tādos esmu vainojams. Pirmkārt, atskanot šāvienam, Emanuēls man teica nekavēt laiku ģērbjoties, bet paķert bisi un skriet lejup tādā pašā izskatā, kādā biju. Taču es apģērbos, tālab pārāk vēlu nonācu pie vārtu torņa un nevarēju palīdzēt Menū noturēt Momo.
Un Tomā norij siekalas.
— Otrkārt, es ar Katī nepaliku uz mūra, lai sargātu pili, kā Emanuēls lika, bet patvaļīgi izlēmu steigties palīgā biedriem pie Rinas. Atzīstu, ka izdarīju smagu kļūdu, jo atstāju Malvilas pili bez jebkādas apsardzes. Ja uzbrucēji būtu bijuši kaut cik organizēti, viņi varēja sadalīties divās grupās: viena no tām, postīdama tīrumu, piesaistītu sev mūsu uzmanību, bet otra grupa pa to laiku sagrābtu pili.