Ja es tik labi nepazītu Tomā, tad būtu nodomājis, ka viņš aizstāvas visai izmanīgi. Pats sevi apsūdzēdams, Tomā mūs atbruņoja. Kā lai vēl ceļ apsūdzību pret cilvēku, kurš jau pats sevi apsūdz? Patiesībā — un to es labi zināju — viņš tā darīja tikai aiz nelokāmas stingrības pret sevi. Viņa vienīgais viltus — ja par tādu šajā gadījumā vispār varēja runāt — bija tas, ka Tomā pūlējās noņemt atbildību no savas sievas. Tā bija simpātiska, bet reizē ar to visai bīstama rīcība. Jo man par Katī lomu visos šajos pārkāpumos, ko Tomā atzina, bija savas domas, kuras es gribēju darīt zināmas.
Un tāpēc es mierīgā balsī ieminējos:
— Es augsti vērtēju tavu atklātību, Tomā. Tikai man liekas, ka tu mazliet par daudz pūlies nosegt Katī. Tālab es tev tieši jautāju: vai tā nebija viņa, kas pieprasīja, lai jūs vispirms apģērbtos?
Es nolūkojos uz Tomā. Zinu, ka viņš nepazemosies līdz meliem.
— Jā, tā bija viņa, — Tomā atbild mazliet drebošā balsī. — Bet, tā kā es viņai piekritu, tad vainīgs par mūsu nokavēšanos esmu vienīgi es.
Sī atzīšanās Tomā nav viegla. Iekšēji viņš ir dziļi aizvainots. Taču es nedrīkstu piekāpties.
— Un, kad jūs bijāt jau uz mūra, vai tā nebija Katī, kura ierosināja labāk doties uz Rinas krastmalu, lai redzētu, kas tur notiek?
— Jā, tā bija viņa, — Tomā apstiprina, dziļi nosarkdams. — Bet vaina tomēr ir mana, jo es tam piekritu. Arī par šo kļūdu atbildīgs esmu vienīgi es.
Skarbā balsī es attraucu:
— Atbildīgi esat jūs abi. Katī ir tādas pašas tiesības un tādi paši pienākumi kā ikvienam no mums.
— Izņemot to, — lūpas sakniebis, Tomā atcērt, —ka viņai nav tiesību būt klāt, kad sapulcē tu viņai izsaki pārmetumus.
— Es gribēju viņai to aiztaupīt. Bet, ja tu domā, ka mums vajadzētu uzklausīt ari Katī, tad ved viņu šurp. Mēs pagaidīsim.
Klusums. Visi noskatās uz Tomā. Acis viņam nodurtas, rokas dziļi kabatās sabāztas, lūpas dreb,
— Nav vērts, — beidzot viņš nosaka.
— Tādā gadījumā es ierosinu apspriest Kolēna izteiktās domas. Ja nemaldos, tādos pašos uzskatos ir arī Peisū un Žakē.
— Es vēl neesmu beidzis, — Tomā iebilst.
— Lai notiek. Klāj vien vaļā! — es nepacietīgi saku, — Tu pats visu laiku mani pārtrauci. Neviens tev neliedz runāt!
Tomā atsāk:
— Esmu ar mieru saņemt sodu par savām kļūdām un kopā ar Katī aiziet no Malvilas.
Es paraustu plecus un, tā kā viņš atkal apklusis, apjautājos:
— Vai tagad tu beidzi?
— Nē, — Tomā aizsmakušā balsī atbild. — Tā kā līdz turpmākam es vēl skaitos pilntiesīgs Malvilas pils kolektīva loceklis, man ir tiesības izsacīt savas domas jautājumā, kuru mēs pārspriežam.
— Labi, izsaki vien! Kas tev to liedz?
Brīdi klusējis, Tomā atsāk jau drošāk:
— Es nepiekrītu Kolēna viedoklim. Es domāju, ka nav ko žēlot nogalinātos laupītājus. Taisni otrādi — man liekas, Emanuēls izdarīja kļūdu, neatklādams uguni ātrāk. Ja viņš nebūtu tik ilgi vilcinājies, Momo vēl tagad dzīvotu.
Neatskan neviens izsauciens, neviens «O-o!» vai «Paskat tik!», tāpat neiestājas tāda situācija, kādu parasti dēvē par «satraukumu zālē», taču visu klātesošo sejās lasāms nosodījums. Bet šoreiz es nospriežu, ka nav vērts izdarīt aplinkus gājienus vai izmantot man labvēlīgo noskaņojumu. Jautājums ir pārāk nopietns. Un es līdzsvarotā balsī ierunājos:
— Tu izsakies mazliet netaktiski, Tomā, taču tev visumā ir taisnība. Es tikai gribētu izdarīt kādu koriģējumu: man pierakstāma nevis viena kļūda, bet veselas divas.
Klusēdams paskatos uz saviem biedriem. Es varu atļauties klusēt. Esmu līdz pēdējam sakāpinājis viņu ziņkāri.
Tad es atkal atsāku:
— Pirmā kļūda i-r vispārēja rakstura. Esmu bijis pārāk pieļāvīgs attiecībā uz Evelīnu. Pieļaudams, ka pieaugušu vīrieti tin ap pirkstu pusauga skuķēns, esmu mūsu kolektīvā ieviesis bezrūpīgu noskaņojumu un radījis labvēlīgu gaisotni disciplīnas pārkāpumiem. Un šīs bezrūpības konkrētais rezultāts ir šāds: ja man tajā brīdī, kad bija nepieciešams no Malvilas pils skriet uz Rinas piekrasti, nebūtu vajadzējis nopiņķēties ar Evelīnu, es būtu varējis palīdzēt Menū savaldīt Momo — vismaz līdz tam brīdim, kamēr ierastos Tomā,
Ieturējis pauzi, es piebilstu:
— To sakot, Tomā, es nemaz nedomāju dižoties ar paškritisku noskaņojumu. Savu nostāju atklāti izsaku vienīgi tāpēc, lai tev parādītu, ka es cenšos sabalansēt manu vājību pret Evelīnu ar tavu vājību pret Katī.
— Tikai ar to atšķirību, ka Evelīna nav tava sieva, — Tomā piezīmē.
Es vēsi apvaicājos:
— Vai tu to piemini kā vainu palielinošu apstākli?
Samulsis viņš apklust — manuprāt, Tomā gribēja
teikt, ka apprecēšanās ar Katī viņam uzskatāma par vainu mīkstinošu apstākli. Taču tieši paskaidrot viņš to nevar, jo tad atklātos viņa vājā puse, un proti, pārlieku konvencionālais un šajā konkrētajā gadījumā absolūti nepamatotais uzskats par vīriešu noteicēja lomu laulības dzīvē.
— Otra kļūda ir tā, uz kuru Tomā jau aizrādīja:' man patiesi būtu vajadzējis ātrāk atklāt uguni uz sirotājiem.
Meisonjē pastiepj abas rokas augšup.
— Mums tomēr jābūt taisnīgiem! — viņš skaļi iesaucas. — Ja tur arī tika pielaista kāda kļūda, tad vainojams neesi tu vien! Nevienam no mums nepacēlās roka, lai šautu uz šiem nabaga ļaudīm. Viņi taču bija tik izbadojušies! Un viņiem tā gribējās ēst!
Es jautāju:
— Saki, Tomā, vai arī tu kaut ko tādu izjuti?
— Jā, — viņš nevilcinādamies atbild.
Man patīk šī viņam piemītošā godprātība: viņš nemelos pat tad, ja, patiesību teikdams, varētu sev kaitēt.
— Tādā gadījumā jāsecina, ka kļūdu esam pielaiduši mēs visi, viss kolektīvs.
— Jā, — Tomā saka, — bet tu esi lielākā mērā atbildīgs nekā jebkurš cits, jo tu mūs vadi.
Es paceļu abas rokas un apņēmīgi iesaucos:
— Redzi nu! Tieši te ir jautājuma būtība! Vai tad es esmu vadītājs? Kas es par izrīkotāju, ja divi no mūsu grupas pieaugušajiem locekļiem, kuriem vajadzētu man pakļauties, kritiskā brīdī to nedara?!
Iestājas klusums. Es to nepārtraucu. Lai jau paklusē vien! Un lai Tomā mazlietiņ pavārās pats savā sulā!
— Manuprāt, — iesāk Kolēns, — šis jautājums nepavisam nav tik skaidrs. Mēs Malvilā rīkojam sapulces, kurās kopīgi tiek izlemti visi jautājumi. Labi. Sajās sapulcēs Emanuēlam ir izcila loma. Taču ar to vēl nav teikts, ka ārkārtējos gadījumos, kad nepagūstam kopīgi apspriesties, Emanuēls būtu mūsu vadītājs. Bet,
pēc manām domām, tieši tā šo Jautājumu vajadzētu izlemt Lai visiem būtu zināms, ka patiesi steidzamās reizēs, kad apspriesties nav iespējams, mums jāpakļaujas Emanuēla rīkojumiem.
Meisonjē paceļ roku.
— Redziet nu, — viņš apmierinātā balsī ierunājas, tieši to es arī gribēju sacīt, kad pirmīt ieminējos, ka mēs neesam bijuši pietiekami organizēti. Es teiktu pat vēl vairāk — mēs izturējāmies pavisam čābiski. Skraidījām katrs uz savu pusi, nevienam nepaklausīdami. Un galu galā, ja nāktos atvairīt uzbrukumu Malvilas pilij, to būtu vajadzējis darīt Falvinai ar Mjetu. Turklāt Mjeta šaut gan prot, taču ieroča viņai nav!