— Tev taisnība, — Peisū piezīmē un papurina savu smagnējo galvu. — Visnejēdzīgākā šļura! Rinas piekrastē uzstājās Momo, kuram tur nebija ko meklēt.; tāpat Menū — bet viņa bija atjozusi paka] Momo. Emanuēlam bikšu starā ieķērusies, tur vēl jaucās Evelīna. Turklāt…
Peisū piepeši nosarkst līdz pat matu galiem un apklust. Aizrautībai ļaudamies, viņš savā uzskaitījumā aizmirsis pieminēt Tomā. Bet Tomā, rokas kabatās sabāzis, neskatās ne uz vienu. Kolēns, acis mirkšķinādams, veltī man savu šķelmīgo smaidiņu.
— Tu nu gan arī gāz podus, — Peisū pēkšņi saka, pāri visam galdam pastiepdams uz Tomā pusi savu milzīgo ķetnu. — Kas tā par muldēšanu — tu ar Katī varot no Malvilas aizvākties, — pērkonīgā balsī viņš nogranda. — Taisni kā tāds karstas putras strēbējs!
— Esmu tieši tādās pašās domās, — es nekavējoties viņu atbalstu.
— Un kur tad tu īsti dētos, sēnalu pakausi tāds? — Peisū jautā, apvainojošajā vārdā ielikdams neticami daudz siltuma un sirsnības.
Kolēns iesmejas — kā aizvien tieši vajadzīgajā brīdi un tādā noskaņojumā, kāds nepieciešams. Kolēns uzdevis toni, un. mēs visi viņam piebalsojam. Mūsu smiekli tik lielā mērā atspriego gaisotni, ka smaids parādās pat Tomā sakniebtajās lūpās. Pamanu arī, ka viņa augums zaudē saspringtību un viņš izņem rokas no kabatām.
Izsmējušies mēs ķeramies pie balsošanas, un visi vienprātīgi — izņemot mani, jo es izvirzu Meisonjē kandidatūru — par militāro vadītāju «briesmu gadījumos, kad nepieciešama ātra rīcība», ievēl mani. Protams, tādās reizēs, kad nav steigas, arī turpmāk visus lēmumus — pat tos, kuri attiecas uz drošības jautājumiem — pieņems kopsapulce. Es pateicos par uzticību un pieprasu, lai Meisonjē tiktu iecelts par manu vietnieku un aizstājēju gadījumam, ja es ievainojuma dēļ nespētu izpildīt savus pienākumus. Balsojam vēlreiz, un notiek, kā es vēlējos. Draudzīgā kņadā visi atvieglo nospiestās sirdis, un tikai pēc laba brīža es atgriežos pie pārspriežamajiem jautājumiem.
— Man gribētos pakavēties pie nostājas, — es saku, — kuru izteica Kolēns mūsu apspriedes sākumā. Mēs visi izjutām, cik briesmīgi ir šaut uz šiem nabaga ļaudīm, un tāpēc arī vilcinājāmies. Bet šeit es gribu ko piebilst. Tas, ka mūsu vilcināšanās maksāja dzīvību Momo, liecina, ka tā nebija vietā. Kopš sprādziena dienas mēs vairs nedzīvojam agrākajā pasaulē — to mēs vēl neesam pilnā mērā apzinājušies un tāpēc neesam īsti piemērojušies jaunajiem apstākļiem.
— Ko tas nozīmē — «mēs vairs nedzīvojam agrākajā pasaulē»? — jautā Peisū.
— Es tev to paskaidrošu ar piemēru, — es pievēršos viņam. — Pieņemsim, ka agrāk, pirms sprādziena, naktī tavās mājās ierastos kāds nelietis un aiz atrieblbas nodedzinātu tev pūni ar visu sienu un tāpat arī kūti, kurā stāv govis.
— Nu, es viņam gan parāditu velnu! — Peisū iesaucas, aizmirsdams, ka jau sen visu zaudējis.
— Pieņemsim, ka viņam tas izdevies. Tu atzītu, ka tev nodarīts smags zaudējums, taču tava dzīvība ar to vēl netiktu apdraudēta. Vispirms, manta taču "būtu apdrošināta. Un, ja sabiedrība arī vilcinātos tev izmaksāt pienākošos summu, tu izmantotu lauksaimniecības kredīta iespējas, lai iegādātos citas govis un vajadzīgo lopbarību. Bet tagad — liec to aiz auss —, ja kāds nelietis nozog tev govi, aizved tavu zirgu vai noposta sējumus, nekas vairs nav par labu vēršams un agrāk vai vēlāk tu nomirsi badā. Kas senāk bija zādzība, tagad kļūst par slepkavību. Bet par slepkavību nekavējoties jāsoda ar nāvi.
Es ievēroju, ka 2akē dīvaini raustās seja, taču, attīstīdams savu domu, tam nepievēršu uzmanību. Pēc Momo nogalināšanas atziņa, ka slepkava sodāms ar nāvi, man šķita jau gandrīz vai pati par sevi saprotama. Un tomēr es zināju, ka pie tās vajadzēs atgriezties vēl ne reizi vien, jo ne es pats, ne mani biedri nevarēsim tik viegli pierast pie šādas attieksmes pret cilvēka dzīvību. Lai cik spēcīgs būtu instinkts un pašaizsardzības nosacītie apsvērumi, cieņu pret cilvēka dzīvību dažu dienu laikā tie nespēs izdeldēt.
— Tā jau nu gan būtu, — Kolēns skumji piebilst. — Tomēr — nogalināt citus cilvēkus!
— Ir nepieciešams to darīt, — es saku, balsi nepaceldams. — To prasa jaunais laikmets. Runa ir par cilvēkiem, kuri noposta tavu sējumu, pacēluši roku pret tavu dzīvību. Tev taču nav vieglāk mirt nekā viņiem.
Kolēns cieš klusu. Tāpat arī visi pārējie. Nezinu, vai esmu viņus pārliecinājis. Taču notikušais runā pats par sevi. Tas iegulsies viņu dvēselēs un pamazām kā viņu, tā arī, vispirms, manā rīcībā palīdzēs iesakņoties refleksam, ar kādu jebkurš dzīvnieks acumirklī un bez jebkādas žēlastības vēršas pret saviem ienaidniekiem.
Beidzot es tomēr pamanu, ka Žakē pietvīcis tumši sarkans un piere viņam norasojusi ar lielām sviedru lāsēm, kas plūst lejup pa deniņiem. Es sāku smieties.
— Nomierinies, Žakē! Lēmumiem, kurus mēs tagad pieņemam, nav atpakaļejoša spēka!
— Ko nozīmē — «nav atpakaļejoša spēka»? — Žakē jautā, vērdamies manī ar savām labsirdīgajām kastaņkrāsas acīm.
— Tas nozīmē, ka šie lēmumi nav piemērojami tam, kas noticis pirms to pieņemšanas.
— Ā-a, tas gan labi! — Žakē atviegloti izdveš.
— Svētā vientiesība! — Peisū piezīmē.
Noskatīdamies uz Žakē, mēs visi smejamies gluži tāpat, kā nule vēl bijām smējušies par Tomā. Es nebūtu ticējis, ka šādi jautrības uzplūdi iespējami drīz pēc tam, kad esam izlējuši tik daudz pretinieka asiņu un ari paši tās zaudējuši. Taču tā nav vienkārši jautrības izpausme. 5iem smiekliem ir sociāla jēga. Tie apliecina mūsu saliedētību. Tomā, neraugoties uz viņa kļūdām, ir mūsējais. Tāpat arī Žakē. Kopiena pēc visiem pārbaudījumiem pārkārtojas, sakārtojas, nostiprinās.
Momo apbedīšana nolikta uz dienasvidu, un mēs esam vienojušies, ka pirms tam notiks grēksūdze. Pēc apspriedes es savā istabā sagaidu tos, kuri vēlas izsūdzēt grēkus.
Esmu jau uzklausījis Kolēnu, Žakē un Peisū. Viņiem nemaz vēl nevajadzēja pavērt muti, kad es jau uzminēju, kas viņus nomāc. Ko tur sacīt — labi vien ir, ja viņi dzīvo tajā pārliecībā, ka es spēju viņus atvieglot no pašpārmetumu sloga. «Lai grēki tiek piedoti tiem, kuriefn jūs tos piedodat, un paturēti tiem, kuriem jūs tos paturat.» Pasarg dievs, ka es tagad vai kādreiz Vēlāk piedēvētu sev šādu neaptveramu varu! Reizēm šaubos, vai pat maz dieva spēkos ir šķīstīt cilvēka sirdsapziņu. Taču tālāk šajā virzienā domāt sev neatļauju. Negribu, lai manas ķecerības kādam saduļķotu dvēseles mieru. Jo sevišķi tāpēc, ka šajā jomā es nenieka neapjēdzu.
Kad Kolēns beidzis grēksūdzi, viņš pavīpsnādams inan saka:
— Peisū stāsta, ka Filbērs grēksūdzes laikā uzdodot daudz jautājumu. Rakņājoties cilvēkam līdz pašām īkstīm. Tev ir cita metode.
Tagad pasmaidu arī es.
— Kā gan citādi. Ja tu nāc uz grēksūdzi, tad gribi atvieglot sirdi. Bet es nedrīkstu tev šo apņemšanos apgrūtināt.
Man par lielu izbrīnu, Kolēna seja pēkšņi samācas.
— Es nenāku uz grēksūdzi tikai tāpēc vien. Izsūdzu grēkus vēl arī tāpēc, lai kļūtu labāks.
To sacīdams, Kolēns nosarkst, jo šī frāze viņam liekas smieklīga. Es šaubīdamies nogrozu galvu.
— Tu netici, ka tas ir iespējams?