— Tavā gadījumā tas varētu tā būt. Bet parasti gan ne.
— Kāpēc?
— Redzi, cilvēki viegli iemanās pat paši sev noslēpt savus trūkumus. Tālab viņu grēksūdzei arī nav nekādas jēgas. Piemēram, Menū. Ņem vērā, ka viņa pie manis uz grēksūdzi nav nākusi, citādi es par to nerunātu. Menū aizvien sev pārmet, ka esot pārāk «neiecietīga» pret Momo, bet nepiemin nekrietno izturēšanos pret Falvinu. Pēc Menū domām, tur pat nekādas nekrietnības nav, jo viņas rīcība pašai liekas pilnīgi pieļauj ama, » .
Kolēns iesmejas. Bet es attopos, ka esmu runājis par Momo tā, it kā viņš vēl dzīvotu, un tas uzsit mani spēju sāpju vilni. Tad es atkal turpinu:
— Esmu uzrakstījis Filbēram zīmīti, ka mūsu pusē parādījušies laupītāji. Ieteicu spert drošības soļus La« rokas aizstāvēšanai, sevišķi naktī. Vai tev nepatiktos šo zīmīti nogādāt uz Laroku?
Kolēns atkal nosarkst.
— Vai pēc tam, ko es pastāstīju, tev tas neliekas mazliet …
Viņš neizrunā teikumu līdz galam.
— Man liekas, ka tev Larokā ir bērnības draudzene un tev sagādā prieku redzēšanās ar viņu. Un kas par to? Kur šeit būtu kāds ļaunums?
Pēc maniem trim vīriešiem es grēksūdzē pieņemu Katī. Tikko ienākusi istabā, viņa krīt man ap kaklu. Lai gan viņas ciešais apskāviens nepaliek bez iedarbes, es izliekos to uzņemam kā joku un smiedamies atraisos.
— Lēnāk pār tiltu. Tu.atnāci grēkus izsūdzēt, nevis grēkot. Sēdies, tikai galda pretējā pusē, lai es kaut cik būtu drošībā.
Tāda sagaidīšana Katī sajūsmina. Viņa bija baidījusies, ka es izturēšos vēsāk. Un tūlīt pilnā sparā viņa sāk izklāstīt savus grēkus. Es mierīgi klausos, jo zinu, ka viņa nav ieradusies tāpēc vien. Kamēr Katī grēksūdzes veidā melš man visādas blēņas, kas viņas sirdsapziņu ne mazākā mērā nevarētu apgrūtināt, es ievēroju, ka meitene ieēnojusi sev acis. Tikko manāmi, taču uzskaistinājusi visu: uzacis, skropstas un plakstus. Katī
iztiek ar to nelielo krāšju krājumu, kas viņai palicis pāri pēc bumbas sprādziena.
Kad Kati savu blēņu stāstījumu beigusi, es klusēdams nogaidu. Un, lai šī nogaidīšana būtu neitrālāka, ēš uz viņu neskatos. Paņēmis zīmuli, uz dzēšpapīra kricelēju visādus ķiņķēziņus. Rakstāmpapīru izniekot nedrīkstu — tas tagad ir pārāk dārgs.
— Vai tu vēl uz mani dusmojies? — Katī beidzot iejautājas.
Es kricelēju.
— Dusmojos? Nē, dusmoties es nedusmojos.
Un, tā kā neko vairāk-es nepaskaidroju, Katī atsāk:
— Tu izskaties neapmierināts.
— Tāds es arī esmu.
. Klusums. Es vēl aizvien kricelēju.
— Un vai tu esi neapmierināts ar mani, Emanuel? — viņa ieminas pēc iespējas jo maigākā balsī.
Katī droši vien savilkusi viskārdinošāko vieplīti un mēģina mani iekvēlināt ar saldsērīgiem skatieniem. Veltīgas pūles. Uz viņu es neskatos. Nolūkojos eņģeiitī, kuru beidzot esmu uzzīmējis.
— Esmu neapmierināts ar tavu grēksūdzi, — es nopietnā balsī paziņoju.
Un tad pēkšņi paceļu galvu un paskatos uz viņu, Katī, liekas, šādu paskaidrojumu nav gaidījusi. Šķiet, ka viņa pret mani kā Malvilas abatu neizturas diezcik nopietni.
— Tā bija slikta grēksūdze, — es tajā pašā nopietnajā balsī turpinu. — Tu savu galveno vainu nemaz nepieminēji.
— Un kāda tad tā, tavuprāt, būtu? — Katī apjautājas gandrīz jau neapvaldītā izaicinājumā.
— Koķetērija.
O, tad tā gan! — Kati novelk.
— Jā, tā gan! <— es atkārtoju. — Tev tas liekas sīkums. Tu mīli savu vīru, tu zini, ka viņu nepievilsi (pie šiem vārdiem Katī zobgalīgi pavīpsnā), tālab tu pati sev saki: «Lai notiek, mazdrusciņ es varu arī padraiskoties!» Bet nelaimīgā kārtā šī paniekošanās tādā ko-"" lektīvā, kurš sastāv no sešiem vīriešiem un tikai divām jaunām sievietēm, ir ļoti bīstama. Ja es tavu koķetēriju neapvaldīšu, tad Malvila pārvērtīsies par "velns zina ko. Manuprāt, jau tagad Peisū blenž uz tevi īstām runča acīm.
— Tev tā liekas? — Katī iepriecināta apjautājas.
Viņa staro! Viņa neatrod par vajadzīgu pat tikai
izlikties apbēdinātai!
— Jā, tā man liekas gan! Un arī pret citiem tu izturies pavedinoši. Tikai, par laimi, viņiem no tā ne silts, ne auksts!
— Tu gribi teikt, ka tev no tā ne silts, ne auksts! — Katī izaicinoši atcērt. — It kā es tevi nepazītu! Tev patīk tikai resnas mucas, tādas kā plikais sievišķis, ko tu esi pielipinājis gultas galvgalī. Nav vārdam vietas, labs mums dvēseļu gans! Tev tur būtu vajadzējis uzkarināt krustā sistā tēlu!
Ir gan sievišķim asi zobi, nudien!
— Tā ir Renuāra gleznas reprodukcija, — es saku, pats brīnīdamies par to, ka pēkšņi esmu spiests aizstāvēties. — Tev mākslā nav nekādas sajēgas.
— Un vācietes bilde uz tava rakstāmgalda? Vai tā arī ir māksla? Pretīga mātīte! īsta govs! Bet tu jau vari visam uzspļaut, tev jau ir sava Evelīna.
Gatavā čūska! Saltā mierā es jautāju:
— Ko tas nozīmē — man esot sava Evelīna? Ko tu gribi ar to sacīt? Vai tu mani nesajauc ar Vārvurdu?
Un, ar skatienu ieurbies viņas acīs, es metu zibeņus. Katī piesardzīgi uz pirkstgaliem atkāpjas no kaujas lauka.
.— Es nekad neesmu teikusi to, ko tu tagad domā! -— .viņa atvairas. — Tas man ne prātā nav nācis.
Ak šai ne prātā tas neesot nācis! Taču pamazītēm es nomierinos. Paņemu zīmuli un mazajam eņģelītim piezīmēju spārniņus. Pēc tam — vēl mazus radziņus un lielu asti. Varenu asti, gluži kā mērkaķim. Un, to darīdams, sev acu priekšā redzu Katī, kura izgorās, lai saskatītu, ko es tādu tur zīmēju. Cik pašpārliecināta par savu sievišķīgo pievilcību ir šī sasodītā vējaslota! Un cik ļoti viņa kāro ik uz soļa sajust savu varu! Es paceļu galvu un cieši nolūkojos viņā.
— Patiesībā tu dzenies tikai pēc viena — lai visi Malvilas vīrieši tevī samīlētos un tevis dēļ kristu izmisumā. Bet tu pa to laiku mīlētu tikai un vienīgi savu Tomā.
Esmu trāpījis mērķī, vismaz pagaidām man tā liekas. Jo viņas acu dzīlēs atkal redzu iedzalkstamies niknuma dzirkstis.
— Ko lai dara? — viņa atcērt. — Visas sievietes nevar būt tādas palaistuves kā tava Mjeta.
Klusums. Balsi nepaceldams, es saku:
— Tu gan jauki izsakies par savu māsu. Bravo!
Katī savā dziļākajā būtībā nemaz nav ļauna meitene. Viņa n'osarkst un pirmo reizi grēksūdzes laikā izskatās patiesi sarūgtināta.
— Es viņu ļoti mīlu. Vari man ticēt.
Un pēc garāka klusuma brīža piebilst:
— Tu laikam domā, ka es esmu ļoti nejauka.
Uzsmaidu viņai:
— Es domāju, ka tu esi loti jauna un neapdomīga.
Viņa neko nesaka, droši vien pārsteigta par to, ka pēc visām nekrietnībām, ko man pateikusi, es vēl tik laipni runāju, tādēļ es piebilstu:
— Ņemsim Tomā. Viņš tevī ieķēries līdz ausim, bet, tā kā tu esi jauna un nepieredzējusi, tu aplam to izmanto. Tu viņu komandē, un tas ir nepareizi, jo Tomā nav nekāds lupata. Viņš ir īsts vīrietis un drīz viЈn sāks uz tevi dusmoties.
— Viņš jau tagad dusmojas.
— Par tām aplamībām, uz kurām tu viņu esi pavedinājusi?
— Nuja!
Es pieceļos un atkal viņai uzsmaidu.
— Tas nokārtosies. Sapulcē viņš nostājās pilnīgi tavā pusē. Un cīnījās kā lauva.
Katī noskatās manī ar mirdzošām acīm.