— Tu jau arī sapulcē nemaz neesot bijis pārlieku nikns.
— Lai nu kā, bet es gribētu tevi brīdināt. Peisū dēļ. Esi drusku atturīgāka.
— To es nevaru tev apsolīt, — Katī saka ar tādu vaļsirdību, ka jūtos pārsteigts. — Nekad neesmu varējusi pretoties vīriešiem.
Es noskatos uz Katī. Viņa mani galīgi samulsinājusi. Liekas, es nepavisam neesmu sapratis šo meiteni. Ja viss, ko viņa saka, ir patiesība, tad mana analīze nekam neder. Bet Katī savukārt piebilst:
— Zini, tu nemaz nebūtu tik slikts dvēseļu gans, lai gan patiesībā esi meitu mednieks. Es ņemu atpakaļ visus nesmukumus, ko tiku tev sarunājusi, jo sevišķi to par… Ar vārdu sakot, ņemu visu atpakaļ. Tu esi lādzīgs puisis. Nelaime tikai tā, ka es nevaru mēli novaldīt. Vai drīkstu tevi noskūpstīt?
Un viņa patiesi mani noskūpsta. Gan pavisam citādi nekā ienākot. Taču nepārspīlēsim un neapgalvo
sim, ka skūpsts būtu bijis gluži nevainīgs. Tas mani satraucis, un Katī, to manīdama, klusām ieirdzas. Atveru durvis, un viņa izspurdz laukā, pārskrien pāri tukšajam priekšnamam, bet pie vītņu kāpnēm pagriežas un pamāj man ar roku.
Momo mēs apbedījām blakus Zermēnam, turpat pie iepriekšējās kapu kopiņas, kur atdusējās tas mazumiņš, kas bija palicis pāri no mūsu biedru ģimenēm. Šīs kapsētas aizsākums radās sprādziena dienā, tātad bija jaunā laikmeta daļa, un mēs zinājām, ka šeit apbedīs mūs visus. Kapsēta atradās ārpus pirmā pagalma, kādreizējā automašīnu stāvvietā. Tur sākās neliels klintī nolīdzināts laukumiņš, kurš metrus četrdesmit tālāk sašaurinājās un saplūda ar ceļu starp klinti un kraujo nogāzi, bet tālāk gandrīz taisnā leņķī nosliecās pa labi.
Tieši šeit, šaurajā joslā starp bezdibeni un tai pāri izslējušos klints blīvu, mēs nolēmām ierīkot palisādi, lai pasargātu pirmo pagalmu no pēkšņiem nakts iebrukumiem. Tā bija uz priekšu izvirzīta, no cieši kopā salaistiem bieziem ozola dēļiem celta sēta. Palisādes vārtu apakšējā daļā ierīkojām tik zemas durtiņas, ka pa tām cilvēks varēja izspraukties tikai četrrāpus. Tās bija domātas apmeklētājiem — pēc tam kad mēs tos būtu nopētījuši pa speciālu līdzās novērošanas logam ierīkotu actiņu. Pašu novērošanas loga aizvēri mēs atdarītu tikai galējas nepieciešamības gadījumā, jo pa to mūs viegli varēja apdraudēt.
Tāpat mēs spērām piesardzības soļus, lai pienācīgi pasargātu jaunuzcelto palisādi. Virs tās tika savīts četrkārtīgs dzeloņstiepļu aizžogs, kurš virs vārtiem bija noceļams, lai vajadzības gadījumā varētu iekļūt iekšā ar aizjūgu. Pieskaroties stieplēm, skaļi sāka žvankstēt tām speciāli pierīkotas skārda bundžas. Draudzīgi
apmeklētāji, protams, varēja izmantot zvaniņu, ko Kolēns bija sameistarojis no savā darbnīcā atrastām detaļām un piestiprinājis līdzās novērošanas lodziņam.
Šauro strēli starp palisādi un pils ārējā mūra grāvjiem Meisonjē nosauca par priekšposteņa aizsardzītfas zonu jeb PAZ.
Pēc viņa ieteikuma mēs nospriedām tur ierīkot pamīši izkārtotas segtas lamatu bedres. AizSarggrāvja ārpusē mēs atstājām trīs metrus platu brīvu joslu, kura gar klints laukumiņu un kapsētu aizvijās līdz palisādei. Lamatu bedres jeb «muļķu slazdi», kā tos iedēvēja Meisonjē, bija visparastākā tipa — centimetrus sešdesmit dziļas bedres, kuru dibenā ieraka ugunī apdedzinātus smailus mietus vai arī dēļu galus ar tajos sadzītām garām naglām. No augšas šīs lamatas nomaskēja, pārklājot ar papi un virsū saberot augsni.
Tajā pašā laikā Peisū beidza darbus pie ārējā pagalma mūra nostiprināšanas. Virs masīvām, pāri ambrazūru ierobiem noguldītām sijām tagad pacēlās vēl pusotra metra augsts papildu mūris. Pēc Peisū ierosinājuma Meisonjē nosedza ambrazūras ar bieziem koka atvairiem, kas bija paverami tikai no apakšas uz augšu un ārieni. «Tādā kārtā būs iespējams apkniebt visus uzbrucējus mūra piekājē, nebaidoties, ka no tālienes kāds draņķis varētu tev ietriekt lodi ribās.» Bet, lai šaujamo lūku skaits būtu divtik liels, ari katra atvaira apakšā atstāta vajadzīgā platuma sprauga.
Pats par sevi saprotams, Peisū — tāpat kā mēs visi — savos apsvērumos vadījās no pieņēmuma, ka varbūtējie uzbrucēji būs bruņojušies tikai ar skrotenēm, pret kurām biezie ozola dēļi bija pietiekami drošs aizsargs. Taču turpmākie notikumi šo gandrīz vai pasu par sevi saprotamo pieņēmumu apgāza.
Kādu ritu, kad es viens atrados PAZ'ā, kur paiisāde jau bija pabeigta, taču lamatu bedru ierīkošana vēl turpinājās, notrinkšķēja zvans. Izrādījās, ka uz Filbēra lielā, pelēkā ēzeļa pie mums atjājis Gasels. Tikko es atdarīju novērošanas lodziņu, viņš nokāpa no ēzeļa un savilka seju laipnā, taču visai saltā smaidā.
Noraidījis uzaicinājumu «iebaudīt glāzi vīna», viņš tāpat pa lodziņu pasniedza Filbēra vēstuli un paziņoja, ka nogaidīšot atbildi. Taisnību sakot, man nemaz nebūtu paticis, ja viņš ienāktu PAZ'ā, kur darbi vēl ne tuvu nebija pabeigti, tāpēc es neko lielu arī neuzstāju.
Filbēra vēstule bija šāda satura:
«Dargais Emanuel,
pateicos, ka Tu inani brīdināji no laupītāju bandām. Mūsu pusē tās vēl nav manītas. Tiesa, mēs gan neesam tik pārtikuši kā Malvilas pils iemītnieki.
Lūdzu, nodod manu līdzjūtību Menu sakarā ar viņas dēla nāvi un pasaki, ka es mirušo allaž pieminēšu savās aizlūgšanās.
Turklāt man ir tas gods Tev paziņot, ka Larokas ticīgo draudze nupat mani ievēlējusi par bīskapu.
Tādējādi man dotas tiesības Gasela kungu iesvētīt garīdznieka kārtā un iecelt par Malvilas abatu.
Neraugoties uz to, ka negribu Tev nodarīt neko nepatīkamu, es tomēr nebūtu izpildījis savu pienākumu, ja turpinātu atzīt Tavas dvēseļu gana tiesības, kuras uzņemties Tu esi uzskatījis par pieļaujamu.
Abats Uasela kungs nākamajā svētdienā ieradīsies Malvilā noturēt dievkalpojumu. Ceru, ka Tu viņu laipni uzņemsi.
Lūdzu Tevi, Emanuel, ticēt manām vissiltākajām kristieša jūtām.
Filbērs Leno, Larokas bīskaps.
P. S. Tā kā Armāns ir saslimis un viņam jāpaliek gultā, es uzdodu Gasela kungam nogādāt Tev šo vēstuli un atvest man Tavu atbildi!»
Kad biju beidzis lasīt šo apbrīnojamo mīlas vēstuli, es atkal atdarīju novērošanas lodziņu. Tūlīt pēc vēstules saņemšanas es to biju aizvēris, jo negribēju, lai Gasels redzētu lamatu bedres, ko tur bijām izrakņājuši. Mans draugs Gasels stāvēja pie aizžoga, un viņa hermafrodītiskajā klauna sejā bija sastingusi saspringta baiļu izteiksme.
— Gasel, — es viņam teicu, — nevaru tev tūlīt uzrakstīt atbildi, jo man iepriekš jāapspriežas ar citiem Malvilas iemītniekiem. Kolēns manu atbildi Filbēram rīt aizgādās uz Laroku.
— Tādā gadījumā es labāk rīt no rīta atkal ieradīšos pats, — Gasels noteica savā spiedzīgajā balsī.
— Nē, nē, es negribu, ka tu tā nopūlies, divas dienas no vietas nojādams uz ēzeļa trīsdesmit kilometru. Kolēns vēstuli rīt aizvedīs uz Laroku.
Iestājās klusums. Gasels, acis mirkšķinādams, beidzot kaunīgi paziņoja:
— Atvaino mani, bet mēs Larokā vairs neielaižam pie draudzes nepiederīgus ļaudis.
— Ko? — es neticīgi pārjautāju. — Un šie nepiederīgie ļaudis būtu mēs?
— Ne jau nu tieši jūs, — acis nodurdams, Gaseis
atteica.
Sašutis es izsaucos:
— Ir gan jums gudra draudzes padome! Vai tad tai nav nācis prātā, ka mēs Malvilā šo pašu noteikumu varētu attiecināt uz Larokas iedzīvotājiem?
Gāsels, acis vēl aizvien nodūris, klusēja kā krustā sistā tēls. Viņš droši vien pārdzīvoja, kā sacītu Filbērs, «ciešanu pilnu mirkli». Bet es turpināju: