— Tu taču nevari nezināt, ka Filbērs nākamo svētdien grib tevi atsūtīt uz Malvilu, lai tu mums noturētu dievkalpojumu.
— To es zinu, — Gasels paskaidroja.
— Tātad iznāk, ka tu gan drīkstētu ienākt Malvilā, bet man nebūtu tiesību ieiet Larokā!
— Galu galā, — Gasels .teica, — tas ir tikai pagaidu lēmums.
— Saki nu viens cilvēks! Un kāpēc šim lēmumam būtu pagaidu raksturs?
— To es nezinu, — Gasels atbildēja, taču no viņa sejas es redzēju, ka tas nav tiesa.
— Labi, tātad līdz rītam, — es ledainā tonī nosacīju.
Gasels pateica: «Uz redzēšanos» — un uzgrieza man muguru, lai sēstos savā ēzelī. Es pasaucu:
— Gasel!
Viņš panācās atpakaļ.
— Ar ko saslimis Armāns?
Man bija iešāvies prātā,' ka Larokā.varbūt izcēlusies kāda epidēmija un aizliegums tajā ieiet radies tāpēc, lai slimība neizplatītos tālāk. Taču, labāk apsverot, tā šķita muļķīga iedoma. Kopš kura laika gan Filbērs būtu raizējies par citiem?
Mana jautājuma ietekme tomēr bija pavisam neparasta. Gasels piesarka, viņam iedrebējās lūpas un acis vērsās sāņus, lai par katru cenu izvairītos no mana skatiena.
— Es nezinu, — viņš nomurmulēja.
— Kā — tu nezini?
— Viņa gaišība pats kopj Armānu.
Pagāja kāds mirklis, iekāms es apjēdzu, ka «Viņa gaišība» zīmējas uz Filbēru. Katrā ziņā viens bija skaidrs: ja jau pati «Viņa gaišība» kopj Armānu, tad slimība nevar būt lipīga. Es aUaidu Gaselu un pēc vakara azaida sapulcēju pils iemītniekus, lai' apspriestu no Filbēra saņemto vēstuli.
Paskaidroju sapulcētajiem, ka mani visvairāk satrauc Filbēra muļķīgās pretenzijas. Manuprāt, ikvienā vēstules teikumā atspoguļojas viņa rakstura nelīdzsvarotība un pat lieluma mānija. Nevarēja būt nekādu šaubu, ka viņš licis sevi ievēlēt par bīskapu tāpēc vien, lai nostātos augstāk par mani, ieceltu Gaselu par Malvilas abatu un tādā kārtā nobīdītu pie malas savu sāncensi garīgo amatu hierarhijā. šajā varas kārē bija kaut kas bērnišķīgi vientiesīgs. Viņš nerūpējās vis par Larokas aizsardzības nostiprināšanu pret iespējamo laupītāju bandu uzbrukumu, kas bija visai svarīgs uzdevums, bet uzsāka cīņu pret mani, lai gan es viņu biju brīdinājis par iespējamu sirotāju parādīšanos. Turklāt viņš šo cīņu uzsāka bez jebkādām izredzēm tajā uzvarēt, jo vienīgais viņa laicīgās varas balsts bija Armāns, bet tas taču kļuvis par savādas slimības upuri un saistīts pie gultas.
Man par visu šo notikumu gribējās pasmieties, taču biedri to nebūt neuzskatīja par smieklīgu. Viņi kūsāja sašutumā. Filbērs apvainojis Malvilu. Tikpat kā nopulgojis mūsu karogu (kura mums nemaz nebija un kuru tfk T nākotnē vēl vajadzēja izdomāt), Filbērs iedrošinājies nonievāt Malvilas abatu un kopsapulci, kas to ievēlējusi! «Ko tas āksts galu galā iedomājas!» šķendējās mazais Kolēns, kurš parasti izvairījās no rupjiem izteicieniem. Meisonjē paziņoja, ka šim uzpūtīgajam nelgām vajadzētu gluži vienkārši sadot pa zobiem. Bet Peisū piebilda — ja Gasels iedrošināsies nākamo svētdien parādīties, viņš tam svētītā ūdens slacekli iespraudīšot — zini, kurā vietā? Ar vārdu sakot, tā vien likās, ka esam atgriezušies senajās Kopas dienās, kad katoļu līgas piekritēji, Meisonjē vadībā sapulcējušies mūra pakājē, un Emanuēla hugenoti, uz mūra stāvēdami, pirms kaujas apsaukāja cits citu visnegantākajiem vārdiem (izrādīdami izcilu atjautību). «Jā, jā, ietriekšu šim viņa slacekli līdz pašām ķeskām,» Peisū atkārtoja, ar dūri pa galdu zveldams, «nudien, līdz pašām ķeskām!»
Mazliet, izbrīnījies par šādu malviliešu natriotisko jūtu eksploziju, es biedriem nolasīju savu atDildes vēstījumu, ko pecpusdienā biju sacerējis un tagad nodevu vispārības apspriešanai.
«Filbēram Leno, Larokas mācītājām.
Dārgais Filbēr,
pēc mūsu rīcībā esošajiem Malvilas pils dokumentiem, kuri attiecas uz 15. gadsimtu, redzams, ka tolaik Larokā patiesi sācis darboties bīskaps, kuru 1452. gadā ciemata baznīcā amatā ievedis Malvilas senjors Larokas barons.
No šiem pašiem dokumentiem redzams, ka Malvilas abatija nav bijusi nekādā atkarībā no Larokas bīskapa, jo Malvilas abatus iecēlis Malvilas
senjors, izvēlēdamies šim amatam savas ģimenes locekļus vai kopā ar viņu pilī dzīvojošas vīriešu kārtas personas, parasti gan kādu no saviem dēliem va arī jaunāko brāli. No šās kārtības atkāpies tikai Larokas barons Sižistnons, kurš — tā kā viņam nav bijis ne dēlu, ne brāļa — 1476. ; gadā pats sevi iecēlis par Malvilas abatu. Kopš tā laika līdz pat mūsu dienām Malvilas senjors juridiski aizvien bijis Malvilas abats — pat tad, kad viņš savu amata pienākumu izpildi uzticējis citam.
Nevar būt nekādu šaubu, ka Emanuēls Kants, būdams pašreizējais Malvilas pils īpašnieks, mantojis visas ar pils piederību saistītās prerogatīvas. To ņēmusi vērā arī pilī mītošo kristiešukopsapulce, vienprātīgi apstiprinādama viņu Malvilas abata amatā un pienākumos.
No otras puses, Malvilas pilij nav iespējams atzīt par likumīgi amatā stājušos tādu bīskapu, kura iecelšanai pils īpašnieks nav saņēmis Viņa Svētības pāvesta piekrišanu un pēc tam šo personu nav ievedis amatā Larokas miestiņā, kas ir daļa no viņa lēņu teritorijas.
Malvilas pils apņēmusies saglabāt neskartas savas tiesības uz Laroku kā minētās pils lēņu īpašumu, lai gan, tiekdamās pēc miera un labām kaimiņu attiecībām, tā pašreiz necenšas pēc striktas šo tiesību izmantošanas.
Tomēr mēs uzskatām, ka ikvienai Larokā dzīvojošai personai, kurai šķiet, ka Larokā pastāvošā faktiskā vara aizskar tās likumīgo statusu, ir tiesības griezties pie Malvilas pils, lai panāktu likumības nodrošināšanu.
Tāpat mēs paliekam tajos uzskatos, ka esam tiesīgi jebkurā laikā ierasties Larokā un ieeja tajā mums nedrīkst būt liegta, rupji nepārkāpjot Malvilas pils pārstāvja tiesības.
Dārgo Filbēr, es Tevi lūdzu pieņemt manus viskvēlākos jūtu apliecinājumus.
Emanuēls Kants, Malvilas abats.»
Atzīstu par nepieciešamu šeit uzsvērt, ka es pats šo vēstījumu uzskatīju tikai par izspēli, kuras nolūks bija atvairīt Filbēra pretenzijas, tām pretim nostādot viņa lieluma mānijas smieklīgu parodiju. Šķiet, ir lieki pieminēt to, ka es nekad un nekādā veidā nebiju apliecinājis sevi par Malvilas senjoru tiesību mantinieku. Tāpat arī nopietni nedomāju, ka es varētu pretendēt uz Larokas lēņu īpašumu. Tomēr savu vēstuli es nolasīju dziļā nopietnībā, domādams, ka tajā ietvertais humors maniem biedriem tāpat būs jo skaidri jūtams. [6]
Taču es maldījos. Biedri nesaprata tās īsto jēgu. Viņi apbrīnoja vēstules toni («Tikpat kā ar pirkstu acī,» Kolēns teica) un nevarēja vien nopriecāties par saturu. Viņi gribēja redzēt dokumentus, uz kuriem es atsaucos, un man vajadzēja iet dzīvojamās mājas zālē un vitrīnā sameklēt šos pagātnes pieminekļus, tāpat ari to tulkojumus mūsdienu franču valodā, kurus tēvocis savā laikā bija licis izdarīt.
Tagad tikai sākas īstie sajūsmas uzplūdi! Vairāk reižu bija jāpārlasa tās vietas, kuras pierādīja, ka Laroka ir mūsu lēņu īpašums, tāpat arī vēsturiskais Sižismona lēmums, ar kuru viņš sevi iecēlis par Malvilas abatu. «Paskat tik,» Peisū priecājās, «bet es domāju, ka mēs tevi tā uz zaķa vien esam ievēlējuši. Tev būtu vajadzējis mums ātrāk parādīt šos papīrus!»
Manu tiesību dziļais vēsturiskais sakņojums izraisīja aizrautības vētru. «Padomā vien,» Kolēns brīnījās, «veseli pieci gadsimti! Pirms pieciem simtiem gadu tev jau dotas tiesības būt par Malvilas abatu!» — «Nu, nu, nav ko pārspīlēt,» ierunājās Meisonjē, kurš centās būt godīgs. «Tu runā tā, it kā franču revolūcijas nemaz nebūtu bijis!» — «Jā, bet tā ilga tikai īsu laiciņu,» Kolēns nepiekāpās, «nemaz nevar salīdzināt!»