Tomēr visvairāk viņus sajūsmināja tas, ka Malvilas senjors bīskapu bija «ievedis amatā» mūsu lēņu īpašumā Larokā. Pēc Peisū lūguma es šo izteicienu izskaidroju, cik nu labi prazdams. «Skaidra padarīšana,» Peisū paziņo, «tā kā tu, Emanuel, neesi Filbēru ievedis amatā, tad viņš ir tāds pats bīskaps kā mana sēžamvieta.» ( 'Kvēla piekrišana.) Pēc tam jau sākās runas par to, ka vajadzētu rīkot ekspedīciju uz Laroku, lai atmaksātu par mums nodarīto apvainojumu un atjaunotu mūsu sizerēna tiesības.
Klusēdams es vēroju šo nacionālistisko jūtu uzbangojumu, ko pats biju izraisījis. Kā jūtu, tagad būtu par vēlu paskaidrot biedriem, ka mans vēstījums domāts tikai kā parodija. Viņi bija jau par daudz iedegušies un būtu to ņēmuši ļaunā. Taču pārāk iekaisušos es gan visādi mēģinu nomierināt. Ar Tomā un Meisonjē, bet pēc tam, kad svinīgi tika nolemts, ka mēs nekad neatstāsim nelaimē «savus Larokas draugus» (Kolēna formulējums), arī ar Kolēna palīdzību man tas izdevās. Savā lēmumā mēs vēlreiz uzsvērām, ka Malvila iejauksies, ja mūsu draugiem Larokā tiktu no
n>
darītas pārestības vai tiktu ierobežotas viņu tiesības,— kā jau bija norādīts arī manis uzrakstītajā vēstījumā.
Nākamajā dienā Gasels atkal bija klāt. Neviena vārda neteikdams, es viņam pasniedzu vēstuli, un viņš aizjāja. Divas dienas vēlāk mēs beidzām iekārtot PAZ, un pa to laiku arī labība bija nobriedusi pļaujai.
Tas bija ilgs un grūts darbs, kamēr ar sirpi nopļāvām savu tīrumu, sasējām kviešus kūlīšos, pēc tam atvedām uz pili, ārējā pagalmā iekārtojām oiedarbu un ar spriguļiem izkūlām graudus. Visi spēki tika mobilizēti ražas novākšanai, un, kad šis sūrais darbs bija pabeigts, Bībeles vārdi par maizi, kas ēdama vaiga sviedros, mums bija ieguvuši jaunu un dziļāku nozīmi.
Vajadzēja atzīt, ka guvums ir bijis pūļu vērts. Neraugoties uz to, ka daļu ražas bija nopostījuši sirotāji, mēs tomēr ieguvām desmit maisus uz vienu izsēto, kopā pavisam vienu tūkstoti divi simti piecdesmit kilogramu graudu. Salīdzinājumā ar mūsu prāvajām rezervēm (galvenokārt no «Dīķiem» uz Malvilas pili atvestā labība) to nevarēja uzskatīt par nekādu lielo daudzumu, taču tā bija mūsu pirmā raža pēc sprādziena dienas, līdz ar to solījums nākotnei.
Naktī pēc ražas novākšanas mani uzmodināja savādas skaņas kaut kur turpat līdzās — pareizāk sakot, es pamodos no tā, ka pusmiegā nevarēju aptvert, no kurienes šis troksnis nāk. Bet, kad biju pilnīgi atvēris acis, tad, nakts tumsā gan neko neredzēdams, sapratu, ka uz kušetes pie loga, galvu spilvenā iespiedusi, aprauti šņukst Evelīna.
— Vai tu raudi? — es pusbalsī apjautājos.
— Jā.
— Un kāpēc tu raudi?
Pēc ilgākās šnukstešanas un šnaukašanas naca atbilde:
— Tāpēc, ka man bēdas.
— Nāc šurp un pastāsti man, kas tev par bēdām.
Tas nebija divi reizes sakāms — vienā lēcienā viņa-
bija no savas kušetes manā gultā un saritinājās mazā kamoliņā man rokās. Lai gan Evelīna ir drusku atkopusies, viņa liekas pavisam viegliņa. It kā man pie pleca butu piekļāvies kaķēns. Meitene vēl aizvien šņukst.
— Tu taču mani pagalam izmērcēsi! īsta strūklaka! Mēģini apturēt šos plūdus!
Pasniedzu Evelīnai savu mutautiņu, un viņa godīgi mēģina apvaldīt raudas, tomēr vēl joprojām šņaukājas.
— Nu — kas tad noticis?
Klusums. Atkal šņaukāšanās.
— Izšņauc degunu un beidz šņukstēt!
— Es jau izšņaucu.
— Tad dari to vēlreiz!
Evelīna patiesi vēl pašņaukājas, taču, pēc dzirdamās skaņas spriežot, tas neko nelīdz, jo šņuksti tūlīt atsākas no jauna. Tās laikam ir histēriskas raudas, jo nevaldāmas trīsas purina visu viņas augumu. Varbūt atkal sākas astma. Pēc sirotāju uzbrukuma mūsu tīru mam un Momo nāves Evelīnai bija uznākusi ļoti spēcīga lēkme. Baidos, ka tagad varētu sākties tāda pati. Iekļauju meitenīti ciešāk savās rokās.
— Pasaki taču man, kas tev noticis? — es jautāju.
Klusums.
— Man žēl nogalināto, — Evelīna beidzot izdveš.
Esmu pārsteigts. To es nebiju gaidījis.
— Un tāpēc tu raudi?
— Jā. .
Tā kā es klusēju, viņa atkal ierunājas:
— Jā, tāpēc. Vai tu par to brīnies, Emanuel?
— Jā. Es domāju, tu teiksi, ka raudi tāpēc, ka es tevis vairs nemīlu.
— O, nē, — viņa atbild. — Tu mani mīli tāpat, es to jūtu. Tikai tu esi kļuvis pret mani stingrāks. Bet tā man labāk patīk.
— Tev tā labāk patīk?
Klusums. Evelīna pārdomā, apsver savu atbildi un dara to tādā sasprindzinājumā, ka pārstājusi pat drebēt.
— Jā, — viņa beidzot nosaka. — Tā es jūtu drošāku pamatu zem kājām.
Ielāgoju šo atbildi un klusēju.
— Vai tad svešiniekus, kurus mēs nogalinājām, nevarēja uzņemt pilī? Seit taču tik daudz vietas.
— Svarīgi ir nevis tas, cik mums vietas, bet gan — cik pārtikas. Mēs šeit esam jau vienpadsmit ēdāji. Pats lielākais, ko mēs varētu vēl paēdināt, ir divi vai trīs cilvēki, bet nekādā ziņā ne divdesmit.
— Tādā gadījumā varēja ļaut, lai viņi noēd labību.
— Un ko iesākt ar citiem?
— Ar kādiem — citiem?
— Ar tiem, kuri parādīsies vēlāk. Tiem tad jau vajadzētu atļaut nokaut mūsu cūkas, apēst mūsu govis, aizvest mūsu zirgus. Bet pašiem mums pēc tam pāri paliktu tikai zāle.
Mana zobgalība Evelīnu neietekmē.
— Tu taču teici, ka Rinas tīrumiņā nekas liels neesot paaudzies.
— Jā, paldies dievam — nekas liels tikai salīdzinājumā ar mūsu krājumiem. Tomēr sava tiesa maizes sanāks arī no pašu izaudzētajiem tūkstoš divi simti piecdesmit kilogramiem.
— Bet sliktākā gadījumā mēs bez tās varētu arī iztikt — tu pats teici, — Evelīna apsūdzētājas degsmē steigšus piebilst.
Viss, ko es kādreiz esmu teicis, uz mūžīgiem laikiem iespiedies viņai atmiņā.
— Sliktākā gadījumā — jā. Taču nav zināms, kāda būs nākamā gada raža. Vienmēr labāk, ja kāds mazumiņš ir iekrāts. Tad jau mēs vajadzības reizē varētu palīdzēt arī saviem draugiem Larokā.
— Bet kāpēc mēs'nepalīdzējām šiem atnācējiem?
— Viņu bija pārāk daudz, es taču tev jau teicu.
— Larokā nav mazāk iedzīvotāju.
— Bet larokiešus mēs vismaz pazīstam.
Un, tā kā Evelīna klusē, es sāku uzskaitīt:
— Pimorjs, Aņesa Pimona, Lanuaijs, Judīte, tavs audžutēvs Marsels.
— Jā, — Evelīna piebilst. — Un vēl arī vecais Pužess. Bet viņš vairs nav redzēts.
Tas tiesa. Jau kādas desmit dienas vecais šķelmis nav rādījies, lai apmērcētu ūsu galus mūsu vīnā. Sāds paņēmiens beigt strīdu bez jebkāda slēdziena un nekur nepiekāpjoties Evelīnai visai raksturīgs. Es biju joti pārsteigts, ka viņa spriež gluži kā pieaudzis cilvēks. Meitenes iebildēs nebija nekā bērnišķīga. Un krietni labāka kļuvusi arī viņas franču valoda. Kopš es pret viņu esmu kļuvis stingrāks (runājot pašas Evelīnas vārdiem), viņa pārstājusi izlikties bērnišķīga.