— Labi, — es saku. — Audience beigusies. Ej atpakaļ uz savu kušeti. Es vēl gribu pagulēt.
Evelīna pietveras man.
— Vai es nevarētu vēl mazu drusciņ pasildīties, Emanuel? — viņa jau atkal ierunājas bērna balsi.
— Nē, to tu nevari. Vācies!
Evelīna aizvācas. Un aizvācas bez vārda runas, pat ar zināmu degsmi, it kā būtu apņēmusies visu mūžu pavadīt pie maniem sāniem skurbā paklausībā.
Jā, meitenē ir kaut kas tāds, ko es lāgā nespēju izprast. Viņa nobēdājusies par Rinas tīrumā nogalinātajiem svešiniekiem, taču ne ar vārdu nepiemin Momo.
Arī Menū vairs nerunā par dēlu. Momo nāves dienā es visādi biju izprātojies, kā viņa turpmāk varētu izturēties, taču neviens no šiem paredzējumiem nepiepildījās. Menū neļāvās bezcerībai un trulam izmisumam. Malvilas saimniecības grožus viņa vēl tikpat stingri tur savās rokās. Tāpat kā agrāk, viņa izrīko pilī dzīvojošās sievietes, vislabprātāk uzknābdama vecajai klukstei Falvinai, bet vajadzības reizē netaupa ari abas jaunās cibiņas, taču ievērojot zināmu piesardzību, jo sevišķi pret Katī, tāpēc ka tai pašai arī diezgan ass knābītis. Menū tāpat nav zaudējusi savu labo ēstgribu un visai ņipri izrīkojas ar dakšiņu, pa reizei iemezdama kādu glāzīti, lai gan viņai acīmredzot nav lemts iedzīvoties kaut cik kuplākās miesās. Viņa vēl joprojām ir tāds pats ļoti tīrīgs, labi kopts mazs ģiltenītis, kur visiem muskuļiem un orgāniem ir iespējami minimālākie izmēri, ar savu izžuvušo mūmijas galviņu un allaž rūpīgi atpakaļ atsukātiem matiem, aizvien spodro virsblūzi, kuras izgriezums uz neiedomājami plakanajām krūtīm sašaurināts ar veselu virkni saspraužamo adatu. Visbeidzot, bez jebkādām pārmaiņām saglabājusies arī viņai raksturīgā gaita — tāpat kā agrāk, Menū aši jo aši sīkos solīšos tipina savas kārnās kājelēs ar pārāk lielajām pēdām, izdēdējušo cīpslaino kaklu uz priekšu pastiepusi.
Galdu parasti klāj Katī vai Mjeta, bet katram pie šķīvja servjeti noliek Menū. Aiz higiēnas apsvērumiem viņa ikvienai servjetei iešuvusi atšķirības zīmi, kuru pazīst tikai viņa pati. Kādu dienu, sēžoties pie galda, es diezgan satraukts ievēroju, ka galda galā, agrākajā Momo vietā, kāds nolicis šķīvi un servjeti. Redzu, ka arī Kolēns to pamanījis un, galvu drūmi nogrozīdams, pamirkšķina man ar aci. Tomēr, vēl sēzdamies, es saskaitu vienpadsmit, nevis divpadsmit šķīvjus. Turklāt galdu klājusi Katī, un grūti iedomāties, ka viņa būtu kļūdījusies. Kad es pieliecos, lai ar skatienu Katī to pavaicātu, viņa ar labās rokas rādītāja pirkstu dod man noliedzošu zīrni. -
Visi jau sasēdušies pie galda, izņemot Žakē, kurš, rokas gar sāniem nolaidis, žēli noskatās, ka viņa vieta palikusi tukša, bez galda piederumiem. Žakē zeltaini brūnajās acīs ielīst bažas, un viņš uzmet man pazemīgu skatienu, it kā vaicādams, ko gan tādu nogrēkojis, ka esmu nolēmis viņu atstāt bez pusdienām. Žakē tagad atgādina bezgala padevīgu suni, kurš agrāk dzīvojis pie ļauna saimnieka, bet pēc tam pieņemts labsirdīgā ģimenē, kurā visi to mīl un lutina, un tāpēc nabaga dzīvnieks dreb aiz bailēm kādu dienu pamosties un redzēt, ka šo laimi zaudējis, turklāt viņa bailes jo lielākas tāpēc, ka viņš sevi neuzskata par šādas laimes cienīgu un pats lāgā neapzinās, vai tas viss ir īstenība vai arī tikai sapnis. Ja es Žakē būtu atstājis bez ēšanas, viņš nemaz to neuzskatītu par pārestību. Ja tā rīkojos es, tad tas var būt tikai taisnīgi. Un, kad mēs, no galda piecēlušies, atkal dotos darbā, viņš pat ar tukšu vēderu nāktu mums līdzi.
Lāi Žakē iedrošinātu, es viņam uzsmaidu un jau grasos iejaukties, bet tad Menū noburkšķ:
— Vai tu, puisīt, meklē, kur tavs šķīvis? Tas ir tur.
Un ar zodu viņa norāda uz vietu, kur agrāk tika sēdējis Momo.
Iestājas dziļš klusums. Apmulsušais Žakē veras manī,
Es piekrītoši pamāju ar galvu, un Žakē aiziet uz galda otru galu un apsēžas kādreizējā Momo vietā. Būdams kautras dabas un vienmēr sargādamies sev pievērst citu uzmanību, puisis mokoši izjūt, ka visi noskatās
uz viņu.
Kolēns ar lielu takta izjūtu uzsāk pārrunu par tēmu, kurā ieinteresēti visi klātesošie. Lieta tāda, ka ar zemi apbērtie papes gabali, kuri nosedz PAZ lamatu bedres, mums sagādā grūtības. Lietainā laikā tie izmirkst, zaudē izturību un zem uzbērtās augsnes svara ieliecas. Tad jau nu iebrucējiem skaidri redzams, ka tur ierīkoti slazdi. Peisū ir ierosinājis papes gabalos sadurt caurumus, pa kuriem lietus ūdens satecētu bedrēs, uz papes nesakrādamies. Bet, pēc Meisonjē domām, katru bedri vajadzētu nosegt ar diviem saplākšņiem, apakšā paliekot tievu šķērsīti, kurš zem ienaidnieka svara pārlūztu.
Es pietiekami vērīgi ieklausos šajās pārrunās, lai pie reizes tajās ar pāris vārdiem varētu iejaukties, tomēr vienlaikus nopūlos sadzirdēt arī to, kas notiek galda viņā galā. Žakē, no kauna samulsis un pār šķīvi noliecies, klusēdams ēd, bet Menū pusbalsī viņu nemitīgi urda ar visādām pamācībām. «Sēdi taisnāk! Žēlīgais dievs, neripini taču visu laiku maizes bumbiņas! Beidz vienreiz tik skaļi šļurkstināties! Kur tu īsti atrodies? Tev ir servjete, tāpēc neslauki muti ar delnu!» Turklāt, izsakot rupjās piezīmes, Menū katru reizi nosauc Žakē vārdā, it kā gribēdama mums parādīt, ka nav noticis nekāds pārpratums un nekas netiek sajaukts, bet viņa nelaimīgo un samulsušo puisi apzināti ņēmusi savā aizgādībā. Ka Menū prātā nekas nav samežģījies, lieku reizi pierāda vēl tas, ka nevienu no savām pamācībām viņa neizsaka Žakē nesaprotamajā vietējā dialektā.
Četrdesmit astoņas stundas pēc tam, kad PAZ darbi bija pabeigti un mēs visi jau atsākuši šaušanas apmācības (es šeit runāju par vingrināšanos ar lokiem!, uz sava senlaicīgā velosipēda atkal parādījās vecaf? Pužess. Viņam nemaz nepatika mesties četrrāpus, lai pa palisādes vārtu apakšējo atveri iesprauktos pie'mums. Vēl mazāk prieka ciemiņam sagādāja tas, ka tūlīt viņam aizsējām acis un tikai tad izvedām cauri lamatbedru joslai. Apsēdies vārtu torņa virtuvē, viņš nekavējoties lika mums saprast, ka to visu nepieciešams kompensēt. Es saku «mums» tāpēc, ka, uzzinot par Pužesa ierašanos, visi pils iemītnieki tūlīt sanāca virtuvē, lai dzirdētu, ko jaunu ciemiņš pastāstīs.
— Nudien, iekļūt pie tevis, Emanuel, nav nemaz iik viegli, — Pužess saka, uzvirpinādams savas dzelteni sirmās ūsas. — Un, rasi, izkļūšana no tejienes tāpatās nebūs nekāda bērnu spēle.
Un, lepodamies par viņam pievērsto uzmanību, večuks aplaida skatienu visapkārt.
— Tagadiņ tikt laukā no Larokas gan arīdzan nemaz nav tik viegli, — viņš turpina. — Filbērs pie abiem vārtiem nolicis sargus. Tici vai ne, bet staigāt pa Malvilas šoseju vairs nedrīkst. Filbērs ar dekrētu to aizliedzis. Labi vēl, ka drīkstu pabraukāties pa vietējo ceļu. Bet tad, par laimi, es atcerējos kādu taku, kura iznāk uz tava ceļa. Caur Fožū kādreizējo sētu, ja tas tev nav izbiris no prāta.
— Ko? Tu brauci caur Fožū sētu? — pārsteigts es jautāju. — Ar velosipēdu?
— Vietām jau gan vajadzēja sasodīto vellapēdu stiept uz kumbra, — večuks paskaidroja. — Uz mata kā krosa braucienā kādam čempionam! Un tas manos gados! Man domāt, — pēc dramatisma pilnas pauzes viņš atsāk, pārlaizdams skatienu visiem ldātesošajiem,
— tu, Emanuel, šoreiz nebūsi tāds skopulis kā allažiņ un nesteigsies pēc pāris glāzēm aizkorķēt pudeli. Neaizmirsti, kādas ciešanas man vajadzējis pieredzēt.