— Iekamp pa malkam, — es saku, piebīdīdams viņam pudeli. — Tu to esi godam nopelnījis.
— Kā nu ne, — večuks piekrīt. — Kulties ar vellapēdu pa Fožū taku ir elles numurs. Un ja tu vēl zinātu, ar kādiem jaunumiem man pilna galva! Taisni vai pušu plīst, tāpat kā kājas no pedāļu mīdīšanas.
— Tu jau esi brangi iedīdljies, — iejaucas Menū,
— Atceries visas tās reizes, kad esi braukājis no Larokas uz Malžaku pie savas padauzas.
— Uz veselībām, Emanuel, — večuks cienīgi nosaka, lai gan iekšēji ir gauži noskaities par Menū nievājošajiem vārdiem, kas aptumšo viņa slavas stundu.
— Menū, — es stingrā balsī pavēlu, — pasniedz taču ciemiņam ko uzkodām.
— Es neapsmādētu vis, — vecais Pužess piebilst.
— … Pēc šitenās nomocīšanās pa Fožū taku.
Menū atver sienas skapi pavarda labajā pusē, sparīgi noliek večukam priekšā šķīvi, pēc tam nogriež plānu jo plānu šķiņķa šķēiīti un, saņēmusi to starp īkšķi un rādītāja pirkstu, pa gabalu uzmet uz šķīvja.
Es bargi paveros uz Menū, taču viņa izliekas manu skatienu neredzam. Tagad Menū dos ciemiņam maizes šķēli — viņa pūlas to nogriezt pavisam plāniņu, kas nemaz nav tik viegli, jo maize ir svaigi cepta. Veikdama šo grūto operāciju, viņa pusbalsī visu laiku kaut ko purpina. Bet, tā kā Pužess apklusis, jo pašlaik, nolūkodamies uz pudeli savā priekšā, tukšo pirmo glāzi, un arī mēs visi, gaidīdami, kādas ziņas viņš mums pavēstīs, klusējam, tad skaidri sadzirdams viss, ko Menū burkšķ, un veltīgi es nopūlos viņu pārtraukt.
— Ir pasaulē Jauži, — uz mani pat nepaskatīdamās, Menū kurn, — kas vēl negantāk par blaktīm sūc asinis no citiem. Teiksim, šitenā pati Adelaida. Varētu sacīt, kāda nu tur liela muiža no tādas slampas, un es arīdzan tā teiktu. Pašauj visiem, kas vien gadās priekšā. Bet dažs labs, kam dievs devis vieglāku prā-' tinu, krita kā muša uz medusmaizi. Kamēr jaudāja, palaizījās, bet, kad varēšanas vairs nebija, tempa par baltu velti. Nebija jau arī palaistuvei nekāda prieka no tādiem, tikai viena vienīga izputēšana.
Večuks noliek glāzi, izslējās un ar kreiso roku norauš ūsas.
— Emanuel, — viņš pašapzinīgi nosaka, — negribu tev neko pārmest, tomēr nav smuki, ka tava kalpone tik necienīgi izsakās par ciemiņiem, kas uzturas zem tava jumta.
— Saki nu viens cilvēks, un šitentādam vēl vajadzētu nezkādu cienīšanu! — Menū atcērt.
Nobālusi aiz dusmām par to, ka nosaukta par kalponi, Menū nosviež uz galda maizes šķēli, sakrusto rokas uz savām plakanajām krūtīm un caururbj veco Pužesu ar acīm, kuras met zibšņus. Bet večuks mierīgi iebauda otro glāzi, reizē tīksminādamies par savu izlēcienu, un abi tam šķiet vienādi saldi.
— Menū nav nekāda kalpone, — es stingri saku. — Viņai ir pašai savs īpašums. Un pie manis viņa strādā par saimniecības vadītāju, nevis par kalponi. Es, protams, runāju par laiku pirms bumbas sprādziena.
— Jā, par Menū varētu teikt, ka viņa ir mācītāja kunga mājas pārzine, — Kolēns piezīmē.
Visi, izņemot Menū, sāk smieties, un tas izkliedē saspringto gaisotni.
To izmantodams, es pieceļos, aizeju pie Menū un viņai iečukstu: «Ja tu vēl turpināsi tādā garā, es tevi, visiem redzot, izmetīšu no virtuves.» Menū neatbild. Ar niknumā dzalkstošām acīm, sakniebtām lūpām un drebošām nāsīm viņa ātri elpo. Pēc visa, kas pēdējā laikā noticis, es savā ziņā pat priecājos, redzēdams Menū šādu.
Es atkal apsēstos. Vecais Pužess beidz ēst savu maizes kumosu un iztukšo trešo glāzi, bet tas velkas bezgala ilgi. Dzert viņš dzer ātri, toties košļā pamazītēm.
Izdzēris trešo glāzi, Pužess uzvirpo ūsas un klusēdams blenž vīna pudelē. Vēlreiz piepildu viņarn glāzi un ar asu cirtienu aizkorķēju pudeli. Vaicājoši viņš nolūkojas manī, pēc tam piepildītajā glāzē, taču to neaizskar. Pagaidām ne. Pēdējo glāzi viņš mēdz izdzert klusēdams. Vajadzīgs, lai viņš sāktu runāt tūlīt. Ta kā večuks vilcinās jau pārāk ilgi, es viņam izlieku ēsmu:
— Tātad Armāns esot saslimis?
Vecais Pužess papurina galvu.
— Armāns nav slims, — večuks saka balsī, kurā jaušama zinātāja necienība pret nejēgu. Tajā pašā laikā tā rāda, cik nepatīkami viņam pašreiz sarunāties. Kaut vai mums ziņas sniedzot.
— Kas tad ar viņu noticis? — es neatlaižos, tādējādi atgādinādams, ka viņam arī no savas puses jāpilda mūsu noruna.
— Notikušas pavisam trakas lietas, — Pužess ieminas un tad piebilst: — Notikusi asins izliešana.
Galvu pacēlis, viņš noskatās uz mums.
— Pimons uzskrējis virsū, kad Armāns mēģinājis izmeņģēt Aņesu.
— Ar varu? — iejautājas nobālušais Kolēns.
— Ar varu vai ar nevaru, ta piķis to zin, — večuks nosaka tik kodīgi, ka tā vien gribas viņam reizi zvelt. — Aņesa apgalvo, ka bijis ar varu. Kāda man tur daļa. Tev pašam šitenās padarīšanas jāzin labāk, pņisk tu jau ar Aņesu pinies.
— īsāk, — es pikti paskubinu.
— īsāk iznācis tā, ka Pimonam asinis sākušas kūsāt, viņš paķēris virtuves nazi un ietriecis Armānam mugurā. Bet šim no tā — tici vai netici — ne s'ilts, ne auksts. Tikai pagriezies atpakaļ un uzbļāvis: «Tu te vēl kausies un grūdīsi man ar dūri mugurā, draņķi tāds!» Un kā kūris no sava šaujamā Pimonam virsū, tā šim smadzeņu pods suķu suķēs un viss smukums izķēmots. Saskrēja ļaudis, taču Armāns, lai gan bāls pie ģīmja, bet citādi taisns kā miets, nostājas uz sliekšņa un atkal velk savu meldiņu, ka Pimons iegāzis viņam ar dūri pa muguru. Bet pēc tam uzkliedz, lai ļaudis vācoties pie velna, citādi viņš visus nolaidīšot no kātiem, un ar savu šaujamo rokās atmuguriski kāpjas atpakaļ līdz pašai pilij. Un zini, Emanuel, tikai tur, kad Armāns pagriezās, lai atvērtu vārtus, ļaudis ierauga, ka viņam mugurā iedurts nazis. Un redzams tas pārlieku skaidri, jo šis uzcirties melnā svārkā, bet naža s als sarkans. Un tā nu viņš aiziet ar visu mugurpuse iedurto tuteni!
— Un ko Aņesa? — Kolēns jautā.
— Pats vari iedomāties, — Pužess atsāk pavisam vienaldzīgā balsī. — Sievišķis tikpat kā trakā prātā. Pielaulāts vīrs pagalam izspokots, purns sašķaidīts, un uz parketa tāda asins pančka, it kā tur bullis būtu noslaktēts. Par laimi, Aņesu ar visu knauķi pievāca Judīte. Bet, pag, pag, — večuks piepeši attopas, it kā būtu piemirsis pašu galveno, — nepateicu līdz galam par Armānu. Sis iegājis pilī un klājis vaļā visu Filbēram, bet turpat bijuši arīdzan Zozefa un Gasels. Tad Zozefa savā jocīgajā mēlē iesaukusies: «Bet, Armāna kungs, jums taču mugurpusē iedurts tutenis!» Sis negribējis ticēt, pagrābstījies ar roku gar spalu un tad gāzies uz deguna zemē. Pavisam jaubez atmaņas. To mums pastāstīja Zozefa.
iUn tālāk? — es nepacietīgi skubinu.
— Tātāk vairs nekas, — večuks paskaidro, blenzdams uz pilno glāzi.
— Kā — nekas? Vai tad jūs, larokteši, esat tādi lupatas? Pie jums gaišā dienas laikā visiem acu priekšā nogalina cilvēku, slepkava visiem zināms, bet neviens nesaka ne vārda? Pat Marsels? Un arī Judīte?
— A, šitie abi! — vecais Pužess nevērīgi noburkšķ, taču izvairās uz mani paskatīties. — Arī šitie nekā cita nedarīja, kā vien sasauca ciemata ļaudis sapulcē un noņēmās tur ar balsošanu. Tā sacīt, Armānu vajagot tiesāt un sodīt par slepkavību.
— Un tā tev liekas tik mazsvarīga lieta? — sašutis es jautāju. — Tu vari teikt, ka viņi neko nav darījuši? — Un lielās dusmās es vēl piebilstu: — Tu balsošanas laikā droši vien atkal atturējies, vai ne?