Ūsas raustīdams, vecais Pužess noskatās manī ar pārmetošām acīm.
— Tas taču tevis labā, Emanuel. Vai tad es varu pārmērīgi turēt Marsela kanti, ja gribu vēl kādu reizi ar vellapēdu atrullēt pie tevis?
To sacīdams, viņš šķelmīgi man mirkšķina ar aci.
— Un ko Filbērs teica par šo balsošanu?
— Teica, ka nekas neiznākšot. Viņš to paziņoja mums pa lūciņu pils vārtos. Tā esot bijusi likumīga pašaizsardzība, un nekādas tiesu padarīšanas nevarot būt. Vīri tad maķenīt pabļaustījās. Filbēram gan kopš tās reizes kaut kas biksēs pasprucis, jo Armāns taču
ari nolicies gultā. Edmaņu viņš tagad mums izsniedz pa lodziņu pils vārtos, un pats ārā nerādās. Gaida, kamēr viss aprimsies. Uz tavu veselību, Emanuel!
Pēdējie vārdi skan kā ierastā laipnības formula, taču to jēga pilnīgi pretēja. Patiesībā tie nozīmē: «Tagad es dzeršu, bet jūs visi pastāviet pie ratiem! Savu uzdevumu esmu izpildījis, un ar to jums gana!»
Iestājās klusums. Arī mēs neviens neteicām ne vārda.Tie nebija vajadzīgi. Mēs zinājām, ka prātā mums visiem viena doma un ka slepkavību mēs neatstāsim nesodītu. Pienācis laiks nodibināt kārtību Larokā.
Tomā piezīmes
Ekspedīcija uz Laroku gan notika, taču daudz vēlāk, nekā bijām paredzējuši, un pirms tās mums pašiem vēl vajadzēja piedzīvot lielas briesmas. Tāpēc es arī atļaujos pārtraukt Emanuēla stāstījumu ar savām piezīmēm, kuras tālāk, kad risināsies jau pavisam citi notikumi, būtu nevietā.
Vispirms jāsaka — mani ļoti satrauc nosodošais tonis, kādā Emanuēls šajās lappusēs runā par Katī. Es nekad nebūtu domājis, ka Emanuēls varētu būt tik netaisnīgs. Runādams par grēksūdzi, viņš Katī pārmet koķetēšanu un aiziet pat tik tālu, ka spēj uzrakstīt šādus vārdus: «Cik pašpārliecināta par savu sievišķīgo pievilcību ir šī sasodītā vējaslota!»
Te man gribas pavaicāt: kāpēc lai viņa tāda nebūtu? Lai man būtu atļauts kaut vai aplinkus norādīt — Katī šajā jomā viena pati ir vairāk vērta nekā vesels ducis Mjetu.
Turklāt, runādams par Katī koķetēšanu, Emanuēls pieļauj psiholoģisku aplamību. Sis jautājums ir daudz nopietnāks. Katī nemaz nav tik koķetīga. Gluži vienkārsi viņa nespēj noskatīties uz patikamu vīrieti, nekārojot tam atdoties. Galu galā, Katī labprātīgi un aiz patikas dara to pašu, ko viņas māsa aiz pienākuma
apziņas.
Sajā jautājumā, tāpat kā visos citos, Katī ir pilnīgi vaļsirdīga. Pirms mūsu kāzām viņa pati man teica: «Vienīgais, ko es tev nevaru apsolīt — būt tev uzticīga.»
Tātad es tiku brīdināts, un, ņemot to vērā, būtu muļķīgi, ja es izrādītu greizsirdību. Jo vairāk tāpēc, ka, apprecot Katī, esmu ieguvis pārāk lielas priekšrocības. Kad Emanuēls atgriezās no «Dīķiem», uz zirga muguras vezdams sev līdzi Mjetu, ari viņš būtu varējis visiem paziņot: «Mjeta pieder man.» Un pati Mjeta, protams, nekā labāka nebūtu vēlējusies. Bet Emanuēls to nedarīja. Taisni otrādi — viņš it kā pakāpās sāņus, un Mjeta saprata, ko Emanuēls no viņas sagaida. Tā ka augstsirdību šajā gadījumā pirmā neparadīja vis Mjeta, bet galvenokārt Emanuēls.
Šajā ziņā viņš patiešām bija gudrs un spēcīgs. Turpretim es izturējos pavisam citādi. Aizmirsis faktu, ka Mjeta pieder mums visiem kopīgi, es gribēju Katī paturēt vienīgi sev. Kolektīvā, kurā ir seši vīrieši, vienīgo vērtīgo sievieti, es atkārtoju, vienīgo vērtīgo sievieti es pievācu sev, dibinādamies uz tā iegansta, ka es šo sievieti mīlu.
Divu domu nevar būt — esmu viņai pateicīgs, un manī pret viņu saglabājušās draudzības jūtas. Bet tagad, kad pirmā iekāre apdzisusi, vai varu apgalvot, ka es viņu mīlu? Tas ir — vai es viņu mīlu vairāk nekā Emanuēlu, Peisū un Meisonjē? Un kāpēc gan lai vīrietis kādu sievieti mīlētu vairāk nekā savus draugus tikai tāpēc vien, ka viņš ar šo sievieti guļ? Manī rodas aizdomas, ka šajā vulgarizētajā romantisma izpratnē ir pārāk daudz vispārpieņemtu melu un nosacītības.
Vēl otrs jautājums: vai tas fakts, ka vīrietis «mīl» kādu sievieti, dod viņam tiesības to pievākt tikai sev tādā sabiedrībā, kur sieviešu skaits ir ļoti ierobežots? Ja uz šo jautājumu atbild apstiprinoši, tad jau Peisū, kuram, tāpat kā man, pret Katī nepārprotami ir spēcīgas jūtas, arī būtu tiesības paturēt viņu vienīgi sev. Un, kas attiecas uz pašu Katī, tad, ņemot vērā uz laukiem augušas meitenes gaumi, varbūt viņa Peisū pat dotu priekšroku salīdzinājumā ar mani. Tā vien liekas, ka esmu iepiņķējies pavisam nelāgā situācijā un mans pašlepnums tiks krietni vien paplucināts. Katī nesaglabās man uzticību, to es zinu pavisam noteikti, un tāpēc man jāmācās būt iecietīgam. Lai cik piedauzīga šāda nostāja liktos, to izvērtējot no pagājušo laikmetu mentalitātes viedokļa, Emanuēlam ir taisnība: tādā sabiedrībā, kur viss atkarīgs no šīs sabiedrības locekļu savstarpējās saprašanās un saticības, kaut kādas ekskluzīvas attieksmes starp vīrieti un sievieti vairs nebūtu īsti vietā.
Tagad vēl par nepatiku, ko Emanuēls izjūt pret Katī. Tā rada Malvilas pilī diezgan smagu gaisotni. Katī apbrīno Emanuēlu, un viņu sāpina Emanuēla nicīgā izturēšanās. Viņai liekas, ka Emanuēls viņu nemitīgi salīdzina ar Mjetu un atzīst, ka Mjeta ir pārāka. Man šķiet, no tā izriet ari viņas iecirtība un nedisciplinētība. Manuprāt, Katī izturētos citādi, ja Emanuēls augstāk vērtētu viņas cilvēciskās īpašības.
Tālāk man jāsaka daži vārdi par Evelīnu. šajā jautājumā es gribētu būt pilnīgi atklāts, reizē izsargājoties no aizspriedumainības.
Sākšu ar to, ka izteikšu savu visstingrāko pārliečību: fiziskās tuvības ziņā starp Evelīnu un Emanuēlu nav itin nekā, gluži nekā.
Katī ilgāku laiku domāja pretējo, un mēs bieži par to esam strīdējušies. v
Visi šie spriedelējumi sākās sakarā ar kādu gluži pārsteidzošu starpgadījumu, kas notika laika posmā starp mūsu atgriešanos no Larokas un laupītāju iebrukumu mūsu tīrumā. Emanuēls klusēdams pagājis šim gadījumam garām. Starp citu, kā jau tiku sacījis, tā nav pirmā reize, kad Emanuēls nepiemin kaut ko tādu, kas viņu samulsinājis.
Malvilas pils parastais dzīves ritms mums jau zināms: pēc katra kopīgi pavadīta vakara Mjeta paņem pie rokas un aizved sev līdzi to no mūsu biedriem, kuru viņa izvēlējusies. Jāatzīstas, ka šis rituāls sākumā man šķita visai piedauzīgs. Bet vēlāk, kad jau nepacietībā dažu labu reizi biju gaidījis pienākam savu kārtu, es pie tā pieradu. Tagad, kad esmu apsievojies un baudu ar to saistītās priekšrocības, man — vismaz pagaidām — tas atkal sāk likties pretīgs. Jā, es zinu, kādu iebildumu šeit tūlīt izvirzīs. Ka vīriešiem ir divas morālas mērauklas — atkarībā no tā, vai par piedauzīgu apzīmētais akts viņam dod kādu labumu vai ne.
īsāk izsakoties, apmēram mēnesi pēc Evelīnas ierašanās Malvilā kādu vakaru Mjeta piegāja pie Emanuēla un, liegi smaidīdama, satvēra viņu aiz rokas. Evelīna, kura bija stāvējusi kājās Emanuēlam kreisajā pusē, pārgāja labajā un, neviena vārda nebilzdama, tādā spēkā un apņēmībā, kas pārsteidza mūs visus, izšķīra Mjetas un Emanuēla rokas. Izbrīnījusies un apbēdināta par to, ka Emanuēls ļāvis kaut kam tādam notikt, Mjeta nepretojās. Viņa raudzījās uz Emanuēlu, bet tas nepakustējās un neteica arī neviena vienīga vārda. Viņš tikai ļoti vērīgi nolūkojās Evelīnā, it kā pūlēdamies saprast, kas noteicis meitenes rīcību, lai gan visiem citiem tas bija pilnīgi skaidrs. Un, kad Evelīna savā ķepiņā satvēra viņa roku, ko nupat bija atbrīvojusi no Mjetas skāviena, viņš ļāva tam notikt.