Neesmu aizmirsis, ar kādām acīm Evelīna toreiz noskatījās uz Mjetu. Tas nebija bērna, bet gan jau sievietes skatiens. Un tas tikpat skaidri kā vārdos izteikta doma pauda tikai vienu: «Viņš pieder man.»
Nav grūti iedomāties, kā šo starpgadījumu iztulkoja Mjeta. Taču viņa nekādā veidā par to neizteicās. Kad atkal bija pienākusi Emanuēla reize, viņa to palaida garām, un Emanuēls izlikās neko nemanām.
Un tad, lūk, arī sākās mūsu strīdi ar Katī par Emanuēla un Evelīnas iespējamiem intīmiem sakariem. Katī apgalvoja, ka Emanuēls nu gan nav tas vīrietis, kurš saglabātu atturību pēc tam, kad Mjeta viņu vairs neaicina.
Kolēnam, kuram es pastāstīju par šīm domstarpībām, bija savs spriedums. «Nav tiesa, ka Emanuēls nespētu ievērot atturību,» viņš teica. «Kad Emanuēlam bija gadu divdesmit, viņš veselus divus gadus nodzīvoja, nepieskardamies nevienai sievietei. Divus gadus! Meitu mīlnieks viņš bija agrāk, meitu mīlnieks bija arī vēlāk, turklāt kāds vēl! Bet divus gadus viņš nodzīvoja bešā. Ja gribi zināt, varu pateikt, ka tolaik viņam kāda sirdspuķīte bija gauži nodarījusi pāri.»
Pēc tam Kolēns vēl piebilda: «Lieta tāda, ka tu nepazīsti Emanuēlu. Viņam pārāk smalkjūtīga sirds: Uz kaut ko tādu viņš nemaz nav spējīgs. Un nekad nenodarīs meitenei pāri. Drīzāk gan otrādi — meitieši var izmuļķot viņu. Un nekādā ziņā viņš šādos nolūkos neizmantos savu stāvokli. Kaut ko tādu — nemūžam!»
Tad es pajautāju, kāda viņam liekas visa šī. situācija. «Skaidrs,» Kolēns teica, «viņš meiteni mīl, tikai, kādā īsti veidā, es nevaru iedomāties. Maķenīt jocīgi jau tas ir, ņemot vērā, ka Evelīna ir kārns kaķēns, bet Emanuēlam līdz šim patikuši tumīgi meitieši, tādas, kurām ir, ko apčamdīt. Savādi arī tas, ka Evelīnai tikai četrpadsmit gadu un viņa nemaz nav izskatīga, vienīgi acis, tās nu viņai ir. Bet klāt skuķim viņš gan nekad neskarsies, neparko. Uz to var krustu pārmest! Kaut kas tāds nav viņa gaumē.»
Jāpiezīmē, ka vēlāk Katī arī bija tādās pašās domās. Kādu laiku viņa bija spraudusi sev par uzdevumu viņus «novērot», taču nekad nebija varējusi atrast neko tādu, kas apstiprinātu agrākās aizdomas.
Treškārt. Kopsapulce, kuru Emanuēls apraksta attiecīgajā nodaļā, bija svarīga ne tikai ar pāreju uz stingrāku, jaunajiem apstākļiem piemērotāku kārtību, bet arī tajā ziņā, ka tā izvēlēja Emanuēlu par mūsu militāro vadītāju ārkārtējā gadījumā, kad nepieciešama tūlītēja rīcība. Un, tā kā šādu gadījumu nākamajos mēnešos saradās arvien vairāk, tad Emanuēls, kurš jau bija ievēlēts par Malvilas abatu, galu galā sakopoja savās rokās visu garīgo un laicīgo varu mūsu kolektīvā.
Vai šeit būtu vietā runāt par Emanuēla «uzkundzēšanos» un vienkāršu atgriešanos pie feodālās pagātnes? Es tā nedomāju. Manuprāt, Malvilas pilī izveidojusies iekšējā sabiedriskā iekārta uzskatāma par gluži mūsdienīgu, un tādās domās bijām mēs visi. Un mūsdienu normām atbilstoša ir Emanuēla rīcība, kad viņš cenšas neko nepasākt, ja nav pārliecināts, ka mēs visi tam piekrītam. Un runa šeit nevar būt par pazemīgu pakļaušanos — es ciest nevaru šādu mazohistisku frazeoloģiju —, bet drīzāk jau Emanuēls un kopā ar viņu mēs visi, uzklausīdami citu domas, kaut kādā veidā paceļamies pāri savam «es».
XV
Divas dienas pēc Pužesa apciemojuma es liku rītausmā izlūkot pieejas Larokas mūriem. Pārliecinājos, ka Filbērs nemaz nav parūpējies par pilsētiņas aizsardzību un mēs to ieņemsim jo viegli. Pie abiem vārtiem gan bija nolikti sargposteņi, taču garais mūris starp tiem nekur netika apsargāts, lai arī tas bija pazems un viegli pārvarams, ņemot palīgā kāpnes vai pat virves ar galā iesietām atkarpēm.
Ekspedīcijā uz Laroku mums vajadzēja doties jau nākamajā dienā, taču, neraugoties uz to, es noteicu, ka Malvilā izliktajiem posteņiem jāuzmana pieejas pilij līdz pat gaismas svīdumam, lai gan visi bija pārliecināti, ka darīt to nav nekādas vajadzības. Tā kā pēc labības novākšanas Rinas piekrastē nekas vairs nebija sargājams, tagad naktīs sardzi izlikām tikai šim nolūkam izraktā zemnīcā «Septiņu dižskābaržu» pakalnē, no kurienes lieliski bija pārskatāms kā ceļš, tā arī palisāde pie pils mūra.
Redzot, ka mani biedri naktī pirms ekspedīcijas uz Laroku nelabprāt grib stāvēt sardzē ārpus pils mūriem, atsaukdamies uz to, ka pirms tik nopietna pasakuma vajagot kārtīgi atpūsties, es nolēmu rādīt viņiem priekšzīmi un pats kopā ar Meisonjē devos uz zemnīcu.
Nekas nevar būt garlaicīgāks par nakts sardzi. Vissvarīgākais te ir rutīna un disciplīna. Jākvern stundām ilgi, gaidot, vai kaut kas neatgadīsies, bet parasti nekas nenotiek. Tomā un Katī tas bija vieglāk izturams, jo viņi, stāvot sardzē, varēja pamīlināties, lai gan zemnīciņa, neraugoties uz visām Meisonjē pūlēm to iekārtot pēc iespējas ērtāku, šim nolūkam īsti piemērota nebija. Tāpat kā Rinas piekrastē, arī šeit sienas nosegtas ar žagaru saišķiem, grīda noklāta ar paliktņiem, turklāt tā izrakta ieslīpi un ar grāvīti vidū, lai notecētu zemnīcā iekļuvušais lietus ūdens. Jumts šeit bija segts ne tikai ar koku zariem, bet vēl aplikts ar skārdu, un tam uzbērta virsū zemes kārtiņa. Ar vietumis sazēlušajiem zāles puduriem zemnīca neatšķīrās no apkārtējā pameža, kas pēc vēlā pavasarī notikušā sprādziena bija paguvis jo lekni sazaļot. Tuvumā mēs vēl sastādījām kupli salapojušus krūmiņus, kuri, nemaz netraucēdami apkārtnes pārskatīšanu, zemnīcu tomēr tik labi nomaskēja, ka no Malvilas ceļa tā nav atšķirama, pat skatoties ar binokli, — tā pilnīgi saplūda ar ainavai raksturīgajiem apdegušu koku stumbriem un sazaļojošo zemsedzi.
Lai vieglāk pārredzētu pieeju palisādei un vajadzības gadījumā to turētu zem uguns, ziemeļu un austrumu pusē zemnīca cilvēka krūšu augstumā bija vaļēja. Taču nelaimīgā kārtā taisni no ziemeļiem un austrumiem nāca mūsu apvidū valdošie vēji un lietus brāzmas. Tāpēc, neraugoties uz pajumes paplašinājumu šajā virzienā, bieži vien izmirkām caurcaurēm slapji. Turklāt negaiss it kā tīšām visbiežāk sākās taisni naktīs.
Dežūras un atpūtas stundas es ar Meisonjē biju izkārtojis tā, lai man vajadzētu būt nomodā, rītausmai svīstot, jo es šo posmu uzskatīju par bīstamāko. Katrs kaut cik saprātīgs pretinieks uzbrukumam taču izvēlēsies tādu laiku, kad apkārtne un uzbrukuma objekts ir kaut cik pārredzami.
Taču es nedzirdēju ne mazākā troksnīša. Viss norisinājās gluži kā mēmajā filmā. Man likās, ka uz Malvilas ceļa palisādes virzienā it kā pavīdētu divas ēnas. Es saku «man likās» tāpēc, ka pats tūlīt sāku par to šaubīties. Septiņdesmit metru attālumā cilvēks patiesi ir diezgan pasīks, un, kad šis palsais sīkums rītausmas pals,ajā dūmakā pavisam neskaidri ieēnojas pret palso klinšu sienu, tad grūti pasacīt, vai tas noticis īstenībā vai arī novērotāju pievīlusi redze. Bez tam — vai tikai es pats uz mirkli nebiju iesnaudies? Droši vien, jo vēsais pieskāriens, paceļot pret acīm binokli, lika man satrūkties, un, mēģinādams to pielāgot redzes asumam — miglā un rītausmas mijkrēslī tas nemaz nebija tik viegli izdarāms —, es neganti sāku svīst, lai gan rīts bija dzestrs. Zeme tomēr laikam sāka atsilt. Citādi no kurienes varētu rasties miglas vāli, kas ieplakās savēlās kamolos, bet gar klints sienu aizstīgoja ērmīgās šķieznās. Beidzot noregulējis binokli, es pavērsu to vispirms pret palisādi, bet tad pa klints sienu pamazītēm virzīju uz rietumiem.