Pretiniekus nodeva viņu sejas. Viscaur palsajā fonā es pamanīju divus apaļus iesārtus triepumus. Rītausmas dūmakā un miglājā abi šie sīkie lāsumi bija pavisam skaidri atšķirami, lai gan cilvēku augumi, kas droši vien bija ieģērbti neitrālas krāsas drēbēs, saplūda ar klints blīvu. Bet tagad, kad es varēju vadīties no viņu sejām, es neskaidri nomanīju arī tuvojošos stāvus.
Viņi lēnām nāca pa Malvilas ceļu un, kā man likās, centās pēc iespējas ciešāk piekļauties pie pils sienas. Tagad jau atšķīru arī viņu augumus. Viens no viņiem izskatījās krietni lielāks un spēcīgāks par otru. Abiem rokās bija šautenes, un tās visvairāk piesaistīja manu uzmanību, jo neizskatījās pēc medību bisēm.
Sapurināju Meisonjē, bet, līdzko viņš pavēra acis, uzliku roku viņam uz mutes un klusītēm teicu:
— Nerunā. Pie palisādes pieiavījušies divi tipi.
Meisonjē samirkšķināja acis, tad noņēma manu roku no mutes un nočukstēja:
— Apbruņoti?
— Jā.
Pasniedzu viņam binokli. Meisonjē to noregulēja un klusām kaut ko sacīja, taču es nesapratu viņa vārdus.
— Ko tu teici?
— Viņiem nav nekādas uzkabes, — viņš paskaidroja, atdodams man binokli.
Pirmajā mirklī viņa piezīme mani nepārsteidza. Tikai pēc laba brīža es sapratu tās jēgu. Atkal pieliku binokli pie acīm. Nakts birga bija izklīdusi, un abu atnācēju sejas vairs nelikās izplūduši lāsumi, varēja samanīt jau skaidrus apveidus. Viņi nepavisam neizskatījās izkāmējuši un ne ar ko neatgādināja Rinas tīrumā iebrukušos badā pamirušos klaidoņus. Sie abi bija jauni, spēcīgi, labi paēduši. Redzēju augumā lielāko pieejam tuvāk palisādei, un pēc viņa pozas tūlīt uzminēju, ka viņš grib izlasīt pie vārtiem uzlikto uzrakstu varbūtējiem apmeklētājiem. Kolēns uz balti nokrāsota saplākšņa gabala ar melnu krāsu bija izzīmējis šādu uzrakstu:
«Ja Jūs esat ieradušies draudzīgā nolūkā, zvaniet. Tiks šauts uz katru, kurš mēģinās pārkļūt pāri sētai.
Malvilas pils.»
Kolēns darbu bija veicis ļoti rūpīgi. Katru burtu sākumā viņš uzzīmēja ar zīmuli, pēc tam izkrāsoja, ar šķērītēm iepriekš rūpīgi apgriezis otas sarus, lai nerastos traipi. Zem paraksta «Malvilas pils» Kolēns gribēja uzzīmēt miroņgalvu ar sakrustotiem stilba kauliem, taču es to neļāvu, jo lakoniskais teksts man likās pietiekami iespaidīgs.
Abi atnācēji, katrs savā pusē vārtiem, veltīgi meklēja kādu spraudziņu, pa kuru ielūkoties laukumā aiz palisādes. Viens pat izvilka no kabatas nazi un sāka urbināt cieto ozola koksni. Binoklis tobrīd atradās pie Meisonjē. Sniegdams to man, viņš klusā balsī līdzjūtīgi piezīmēja:
— Paskaties uz šo nožēlojamo nejēgu.
Kamēr es noregulēju binokli, svešais jau bija atsacījies no veltīgajām pūlēm. Viņš piegāja tuvāk savam biedram, un abi, galvas kopā sabāzuši, sāka par kaut ko apspriesties. Liekas, viņi nebija vienis pratis. Pēc rokas mājieniem uz ceļa pusi man šķita, ka augumā lielākais ierosināja iet prom, bet mazākais tam nepiekrita un laikam ieteica neatlaisties. Bet ko gan viņi īsti gribēja? Tas nepavisam nebija skaidrs. Viņi taču nebūs sagudrojuši divatā uzbrukt Malvilas pilij?
Beidzot, pēc visa spriežot, abi bija vienojušies, jo viens pēc otra uzkāra šautenes plecā. (Atkal es nobrīnījos, kas tie viņiem īsti par ieročiem.) Pēc tam lielākais atspiedās pret palisādi, salika abas rokas vidukļa augstumā un pieliecās, tādējādi dodams biedram iespēju pakāpties viņam uz pleciem. Un tieši šajā brīdī es piepeši atcerējos Meisonjē piezīmi, ka viņiem nav nekādas uzkabes, un man atausa gaisma. Atnācēji nerīkojās uz savu galvu. Viņiem nebija nodoma ne ieņemt Malvilas pili, ne pat tajā iekļūt. Viņi piederēja pie kādas bandas un bija ieradušies pirms uzbrukuma izlūkos, tāpat kā vakar mēs to bijām darījuši Larokā.
Noliku binokli sāņus un aši pačukstēju Meisonjē:
— Mazāko es nokniebšu, bet garāko pamēģināšu sagūstīt.
— Tas ir pretrunā ar instrukciju, — Meisonjē iebilda.
— Instrukcija tiek grozīta, — es stingri noteicu.
Paskatījos uz Meisonjē un, lai gan brīdis bija pavisam nepiemērots, bezmaz iesmējos. Meisonjē godpratīgajā sejā skaidri atspoguļojās mokoša cīņa starp instrukcijas ievērošanu un pakļaušanos priekšnieka pavēlei. Tādā pašā skarbā balsī es piebildu:
— Tu nekādā ziņā nedrīksti šaut. Tā ir pavēle.
Pieliku šauteni pie pleca. Optiskajā tēmēklī skaidri
saredzēju svešā seju. Stāvēdams savam biedram uz pleciem un turēdamies pie palisādes, viņš centimetru pēc centimetra pamazām slēja galvu augšup, lai acis sasniegtu žoga augšmalu un varētu paskatīties tam pāri. Tik nelielā attālumā, turklāt no šautenes ar optisko tēmēkli netrāpīt viņam bija grūti. Prātā man uzplaiksnīja doma: šim jaunajam un veselīgajam puisim dzīvot vēl atlicis tikai pāris sekundes. Ne jau tāpēc, ka viņš mēģinātu pārrausties pāri "palisādei, jo tāda nodoma viņam nemaz nebija, bet gan tāpēc, ka viņa galvā bija uzbrucējiem noderīga informācija. No mana springfīlda izšauta lode tūlīt to sašķaidīs kā rieksta čaumalu.
Puisis ilgi un rūpīgi pētīja pieeju pilij, nenojauzdams, ka visam tam vairs nav gluži nekādas nozīmes. Notēmēju viņam ausī un nospiedu sprūdu. Viņš it kā palēcās uz augšu, tad saliecās uz priekšu un novēlās zemē. Viņa biedrs uz mirkli sastinga, pēc tam apcirtās apkārt un metās bēgt pa Malvilas ceļu. Es uzsaucu:
— Stāvi!
Viņš tikai skrēja tālāk. Es pilnā balsī uzkliedzu vēlreiz:
— Ei, garais, stāvi!
Piemetu šauteni pie pleca. Tieši tajā brīdī, kad es notēmēju viņam mugurā, puisis, man par lielu pārsteigumu, apstājās. Es uzsaucu:
— Saliec rokas aiz pakauša! Un ej atpakaļ pie palisādes!
Lēnām puisis slāja atpakaļ. Šautene viņam vēl aizvien bija siksnā uz muguras. Es vērīgi viņu uzmanīju, lai pie jebkuras aizdomīgas kustības tūlīt šautu.
Taču nekas nenotika. Ievēroju, ka puisis apstājas gabaliņu no palisādes, un sapratu, ka viņš izvairās skatīties uz sava biedra sašķaidīto galvaskausu. šajā brīdī sparīgi sāka skanēt vārtu torņa zvans. Nogaidīju zvanu apklustam, tad pavēlēju:
— Nostājies ar seju pret klinti un nekustiesl
Puisis paklausīja. Es pasniedzu savu šauteni Meisonjē un paņēmu no viņa bisi, aši paskaidrodams:
— Turi viņu uz grauda, līdz es no otras puses būšu piegājis klāt. Pēc tam tūlīt nāc šurp arī pats.
— Vai tu domā, ka viņi ieradušies kādas bandas uzdevumā? — Meisonjē iejautājās, lūpas samitrinādams.
— Esmu par to pārliecināts.
Sajā brīdī kāds — man liekas, tas bija Peisū — no vārtu torņa mums uzsauca:
— Ei, Kont! Meisonjē! Kas jums tur ir?
— Viss kārtībā! — es atbildēju.
Pagāja krietna minūte, iekāms es no «Septiņu dižskābaržu» pakalnes nonācu lejā, bet pēc tam pa pretējo nogāzi atkal uzkāpu augšā. Puisis nebija pakustējies. Viņš stāvēja ar seju pret klinti, rokas aiz pakauša salicis. Svešais bija Žakē augumā, tikai mazliet šmaugāks. Spēcīgs, taču smuidrs. Ģērbies šejienes laucinieku ikdienas drēbēs: zilos džinsos, puszābakos un rūtainā vilnas kreklā, tikai viņam šis ikdienas tērps izskatījās elegants, jo visa viņa stāja bija eleganta. Pat šajā pazemojošajā pozā, kādā es biju viņu piespiedis stāvējt, viņš saglabāja zināmu cieņu. Ievēroju, ka viņam kājas sīki dreb. Aiz palisādes Peisū balss jautājas
— Vai vērt vaļā vārtus?
— Vēl ne. Es gaidu Meisonjē.