Kad Meisonjē bija pienācis man līdzās, es viņam teicu:
— Paņem svešā ieroci.
Piespiedu gūsteknim pie muguras šautenes stobru. Nenogaidījis pavēli, viņš pats pacēla rokas, lai Meisonjē vieglāk varētu nomaukt ieroča siksnu pāri viņa galvai. ļ
— Kara šautene, — Meisonjē ar cieņu ņoteica. —Trīsdesmit sestā gada modelis.
Izņēmu no kabatas mutautiņu, salocīju to un gūsteknim teicu:
— Es tev aizsiešu acis. Noliec galvu.
Viņš paklausīja.
— Tā, tagad vari apgriezties.
Gūsteknis pagriezās, un es ieraudzīju viņa seju, protams, ar aizsietām acīm. Viņam varēja būt ne vairāk kā divdesmit gadu. Gludi izskūti vaigi, bet uz zoda maza melna, rūpīgi apcirpta ķīļbārdiņa. Izskats nopietns un pieklājīgs. Protams, vēl gan vajadzēja redzēt viņa acis.
— Meisonjē, — es teicu. — Pievāc kritušā šauteni, tāpat arī munīciju.
Meisonjē kaut ko noburkšķēja. Viņš visu laiku izvairījās skatīties uz nošautā sašķaidīto galvu. Tāpat arī es pats.
— Peisū, vari vērt valā.
Nočirkstēja vārtu augšējā bulta, pēc tam apakšējā, pēc tam abi šķērsaizbīdņi. Tad vēl viens klankšķis — tas no priekškaramās atslēgas.
— Vēl otra tāda paša tipa kara šautene, —Meisonjē teica izsliedamies.
Parādījās Peisū, paskatījās uz zemē gulošo līķi, un
viņa iedegusi seja nobālēja. Tad viņš paņēma no Meisonjē abas trīsdesmit sestā gada modeļa šautenes.
— Vai šis tā apstrādats ar springfīldu? — Peisū iejautājās.
Meisonjē neatbildēja.
— Vai tu šāvi? — Peisū neatlaidās, redzēdams springfīldu Meisonjē rokās.
Meisonjē noliedzoši purināja galvu.
— Nē, tas biju es, — īgni paskaidroju.
Plaukstu gūsteknim uz muguras uzlicis, es viņu pabīdīju uz priekšu. Peisū atkal aizdarija vārtus. Paņēmis gūstekni pie rokas, apgriezu viņu divas vai trīs reizes apkārt, un tikai tad vedu tālāk joslā, kur lamatu bedres nebija iekārtotas. Līdz vārtu tornim es šo operāciju atkārtoju kādas trīs četras reizes. Peisū ar Meisonjē nāca man pakaļ, ne vārda neteikdami. Meisonjē cieta klusu, jo viņam pēc mirušā kabatu pārmeklēšanas nebija nekādas patikas runāt, bet Peisū tāpēc, ka es viņam tik skarbi tiku atbildējis.
Uz mūra pie ieejas torņa divi dēļu atvairi, kas nosedza šaujamlūkas starp senajiem ierobiem, bija pavērti. Es pie tiem pamanīju pavīdam vairākas sejas. Galvu pacēlis, brīdinoši pieliku pirkstu pie lūpām.
Kolēns atvēra vārtu torņa durvis. Nogaidījis, kamēr viņš atkal tās bija aizdarījis, es palaidu vaļā gūstekņa roku, pavilku Meisonjē sāņus un viņam iečukstēju:
— Aizved gūstekni uz dzīvojamo māju, metot līkumus, bet tikai ar mēru. Es atnākšu vēlāk.
Kad Meisonjē ar gūstekni bija gabaliņu pagājis, es devu zīmi Kolēnam un Peisū sekot viņiem, taču nesarunāties.
Abas večas, Mjeta, Katī, Evelīna, Tomā un Žakē pa akmens kāpnēm nonāca lejup no mūra. Arī viņiem devu
zīmi nerunāt. Kad viņi bija pienākuši klāt, es klusā balsī izrīkoju:
— Tomā, Mjeta un Katī, palieciet uz mūra. Arī tu, Evelīn. Žakē, atdod savu ieroci Mjetai un nāc man līdzi. Menū un Falvina arī var nākt.
— Bet kāpēc es ne? — Katī jautāja.
— Tu savus «kāpēc» varēsi izsacīt vēlāk, — Tomā strupi noteica.
Evelīna, manī noskatīdamās, košļāja lūpas, taču neteica ne vārda.
— Tas nav taisnīgi, — Katī niknā balsī klusām kurnēja. — Visi varēs apskatīt gūstekni, tikai mēs ne!
— Tieši tā, — es piekritu. — Negribu, lai gūsteknis jūs redzētu, tevi un Mjetu.
— Vai tad tu domā viņu palaist vaļā? —Katī dzīvi apvaicājās.
— Ja vien būs iespējams, es to darīšu.
— Vēl labāk! — Katī sašutumā iesaucās. —_ Puisi palaidīs vaļā, un mēs viņa nebūsim nemaz redzējušas!
— Skaties uz mani! — es nikni noteicu. — Ar to tev nepietiek? Tev vajag vēl izrādīties šim tipam? Kurš turklāt ir mūsu ienaidnieks!
— Kas tev to teicis, ka es kāroju viņam izrādīties? — Katī spīvi atcirta, un acīs viņai pazibēja asaras. — Vai reiz nepietiks rīvēt man degunā vienas un tās pašas muļķības?
Mjeta, kura bija vērojusi šo scēnu aizvien augošā nepatikā, pēkšņi izdarīja ko negaidītu — spēji apskāvusi Katī plecus ar kreiso roku, viņa labās delnu uzspieda māsai uz mutes. Katī plosījās kā tīģeriene. Tomēr Mjeta spēcīgi turēja māsu, un tā drīz vien mēma un paļāvīga viņai pakļāvās.
Uzmetu acis Evelīnai, kas mani visu laiku bija vērojusi. Viņas skatiens bija tik padevīgs, ka meitene likās sakām» «Redzi, cik es esmu paklausīga. Es taču neviena vārdiņa nerunāju pretim.» Veltīju mazajai viltniecei īsu smaidu.
— Ejam, Žakē.
Žakē bija apmulsis. Es viņam biju teicis atstāt savu ieroci Mjetai, bet viņai taču abas rokas aizņemtas.
— Dod bisi Tomā, — jau iedams prom, es izmetu.
Izdzirdēju kādu skrējām man nopakaļ. Tas bija Žakē.
— Viņa vienmēr tāda bijusi, — mani panācis, Žakē pusbalsī teica. — Jau divpadsmit gadu vecumā. Vienmēr ķiķinājusies. Tālab jau arī ar tēvu tā iznāca toreiz pie mums «Dīķos». Bet neko no tā viņa nav mācījusies.
Pēc brīža Žakē vēl piebilda:
— Nē, viņa nav pat Mjetas mazā pirkstiņa vērta. Nepavisam ar ne.
Es neko nesaku. Man negribas skaļi izteikt savas domas, jo tās varētu uzzināt arī citi. Taču es esmu ļoti neapmierināts. Tomā ir sapratis, bet Katī ne. Vismaz pagaidām. Disciplīnas pārkāpumi vēl aizvien turpinās.
Gūsteknis sēž dzīvojamās mājas lielajā zālē galda galā, kādreizējā Momo, bet tagad Žakē vietā, ar muguru pret kamīnu. Diena jau ataususi, taču saule vēl nav redzama. Logs gūstekņa tuvumā ir pusatvērts. Pa to ieplūst manāmi sasilis gaiss. Diena solās būt jauka.
Pamāju biedriem apsēsties. Visi apsēžas parastajās vietās, bises starp kājām turēdami. Abas večas paliek stāvam. Falvina šoreiz, kā par brīnumu, klusē. Pašreiz ir brokasta laiks, un azaids jau gatavs. Piens uz pavarda uzkūsājis, krūzītes saliktas uz galda, tāpat ari maize un pašdarinātais sviests. Jūtu vēderu iešmeldzamies.
— Kolēn, noņem viņam aizsēju,
Parādās gūstekņa acis. Tās aši mirkšķinās, taču pamazām pierod pie gaismas. Vispirms viņš paskatās uz mani, tad uz pārējiem klātesošajiem, pēc tam uz krūzītēm, maizes klaipu un sviestu. Man viņa acis patīk. Patīk arī viņa izturēšanās. Tā ir lieliska. Seja gan bāla, taču drosmīga. Lūpas sausas, bet sejas vaibsti tvirti.
— Vai gribi ko nodzerties? — es vienaldzīgā balsī apjautājos
— Jā.
— Ko labāk vēlies — vīnu vai pienu?
— Pienu.
— Vai ēst tev arī gribas?
Puisis vilcinās. Es atkārtoju jautājumu:
— Vai ēst gribi?
— Gribētos gan.
Viņš runā klusā balsī. Un labāk dzer pienu nekā vīnu. Tātad viņš nav laucinieks, lai gan, manuprāt, ir tepat kaut kur no mūsu puses.
Pamāju Menū. Viņa ielej gūsteknim krūzītē pienu un nogriež krietni biezāku maizes riecienu, nekā toreiz bija pasviedusi vecajam Pužesam. I<ā jau es agrāk teicu, Menū ir vājība pret glītiem puišiem, Un mūsu gūsteknis ir izskatīgs dēlietis. Melnas acis un mati, melna arī mazā ķīļbārdiņa, kas labi izceļas uz blāvās ādas. Viņš ir smuidrs, bet reizē spēcīgs. Tas ir svarīgi, jo Menū novērtē vīriešus arī pēc tā, kāds tiem nags darbā.