Viņa apziež maizes riecienu ar sviestu un pasniedz gūsteknim. To saņemdams, puisis pagriežas iesāņus pret Menū, uzsmaida viņai kā mātei un sirsnīgi pateicas. Mans spriedums par gūstekni jau gatavs, lai gan cs vēl aizvien izturos vēsi un piesardzīgi. Kad Kolēns paskatās uz mani, es redzu, ka viņš ir tādās pašās domās kā es, un tas manu spriedumu vēl apstiprina.
Klusēdami mēs ēdam Menū pasniegtās brokastis. Es nodomāju, ka būtu varējis notikt arī pavisam citādi — ja mūsu gūsteknis pie palisādes būtu uzrāpies mugurā mazākajam, tad viņš tagad nesēdētu šeit pie galda, bet gulētu ar sašķaidītu galvaskausu. Tā ir muļķīga, uzmācīga iedoma, kuru es pūlos atvairīt, jo tā nevienam neko nedod, tikai dara mani drūmu. Taču laiku pa laikam tā uznirst aizvien no jauna un sabojā man visas brokastis.-
Mūsu gūsteknis jau beidzis ēst. Rokas uz galda salicis, viņš nogaida. Ēdiens viņam nācis par labu. Vaigi puisim kļuvuši sārtāki. Un savādi — viņš izskatās laimīgs par to, ka ir kopā ar mums. Laimīgs un atvieglots.
Sāku viņu iztaujāt. Puisis atbild tūlīt, bez jebkādas vilcināšanās, un neko nenoklusē. Viņš pat izskatās apmierināts ar to, ka var sniegt man informāciju.
Ziņas, ko no viņa dzirdam, gan nav iepriecinošas. Izrādās, ka mums darīšana ar spēcīgu, no septiņpadsmit cilvēkiem sastāvošu bandu, kuru vada kāds Vilmēns, kurš uzdodas par bijušo gaisa desanta karaspēka virsnieku. Banda stingri iedalīta rekrūšos un veterānos, pie kam pirmie otrajiem ir tikpat kā vergi. Disciplīna bandā ārkārtīgi stingra. Tur pazīst tikai trīs sodus: nopēršanu ar Nujam, karceri bez ēšanas un dzeršanas, rīkles pārgriešanu ierindas priekšā. Vilmēna rīcībā ir bazuka ar kādu duci nelielu šāviņu un divdesmit šauteņu.
Ervē Legrāns — tā sauc gūstekni — mums pastāsta, kādā veidā viņš nokļuvis bandā. Vilmēns ieņēmis viņu ciematiņu dienvidrietumos no Fimelas, kur Ervē uzturējies. Tā kā uzbrukuma laikā banda cietusi zaudēju» mus, Vilmēns gribējis papildināt tās sastāvu.
— Viņš ieskaitīja bandā Renē, Morisu un mani, — Ervē paskaidro. — Mūs visus atveda uz laukumu ciemata centrā. Tur Vilmēns jautāja Renē: «Vai tu esi ar mieru iestāties manā karaspēkā?» Renē atbildēja, ka ne. Brāļi Feiraki viņu tūlīt nospieda uz ceļiem un Bebela viņam pārgrieza rīkli.
— Bebela — vai tad tā ir sieviete?
— Nē. īstenībā jau ne.
— Kāds šis cilvēks izskatās?
— Metru sešdesmit pieci centimetri garš, gari gaiši rnati, smalki sejas vaibsti. Tievs viduklis. Kājas un rokas mazas. Labprāt staigā sieviešu drēbēs. Tad katrs viņu noturēs par meitieti.
— Un Vilmēns vinu par tādu arī uzskata?
— Jā.
— Vai viņš vien?
— Nē, kur nu!
— Vai bandas locekļi baidās no Vilmēna?
— Vēl vairāk visi baidās no Bebelas.
Un Ervē paskaidro:
— Viņš varen veikli rīkojas ar nazi. No visiem veterāniem Bebela šajā ziņā ir pārākais.
Nolūkojos uz Ervē.
— Kādā kārtā rekrūtis kļūst par veterānu?
— Vilmēns visiem paziņoja, ka nav svarīgi, cik ilgu laiku kāds sastāvējis bandā.
— Bet kā tad tas notiek?
— Piesakoties brīvprātīgi dažādu uzdevumu izpildei.
Strupā balsī es jautāju:
— Un tāpēc tad tu arī pieteicies iet izlūkos uz Malvilas pili?
— Nē. Mēs ar Morisu gribējām jus brīdināt un dezertēt.
— Bet kāpēc tu to nedarīji?
Ne mirkli nevilcinādamies, viņš paskaidro;
— Tāpēc, ka es nebiju kopā ar Morisu. Tas notika tā; šorīt Vilmēns pieprasīja, lai divu uzdevumu veikšanai brīvprātīgi piesakās četri vīri — viens pāris izlūkos uz Kursežaku, otrs — uz Malvilas pili. No ierindas iznācām tikai mēs ar Morisu, abi rekrūši. Tad Vilmēns sakliedza uz veterāniem, un beidzot pieteicās arī divi no tiem. Vilmēns mani salika kopā ar vienu, bet Morisu — ar otru. Morisam iznāca iet uz Kursežaku.
— Vienu lietu es tomēr nesaprotu. Tātad Vilmēns šorīt izsūtījis izlūkus uz Kursežaku un Malvilas pili. Bet kāpēc ne uz Laroku?
Klusuma mirklis. Ervē noskatās uz mani.
— Bet, — viņš gausā balsī novelk, — Laroku mēs taču jau esam ieņēmuši.
— Ko?! — es iesaucos un tajā pašā brīdī, pats nezinādams, kāpēc, pa pusei pielecu no krēsla. — Ko? Jūs esat ieņēmuši Laroku? Kad īsti?
Mans jautājums ir bezjēdzīgs. Nav svarīgi, kad Vilmēns to izdarījis. Svarīgi ir tas, ķa viņš atrodas tur. Ar savām trīsdesmit sestā gada modeļa kara šautenēm, ar saviem kaujās norūdītajiem vīriem, ar savu bazuku un ar savu militāro pieredzi.
Redzu, ka .mani biedri nobālējuši.
— Vilmēna banda, — Ervē saka, — Laroku ieņēma vakar, saulei rietot.
Es pieceļos un paeju nost no galda. Esmu satriekts. Es liku izlūkot Larokas aizsardzību vakar no rīta, bet ap saulrieta laiku tā jau bija ieņemta, tikai to bijām izdarījuši nevis mēs, bet pavisam citi vīri! Un, ja man šorīt nebūtu ienācis prātā saņemt gūstekni, neraugoties uz Meisonjē iebildumiem, kurš par varītēm gribēja turēties pie manis agrāk izdotajiem idiotiskajiem priekšrakstiem, tad vēlāk mēs būtu ieradušies pie Larokas mūriem pārliecībā, ka mūs sagaida viegla uzvara. Par nelaimi, man piemīt pārāk dzīva iztēle, un es tūlīt redzu mūs visus sagūlušus klajā vietā zem iznīcinošas septiņpadsmit kara šauteņu uguns.
Jūtu, ka man dreb kājas. Sabāžu rokas kabatās, uzgriežu muguru galdam un pieeju pie loga. Atveru līdz galam vaļā abas loga puses un dziļi ievelku elpu. Atcerējies, ka gūsteknis mani novēro, es visiem spēkiem pūlos savaldīties. Mūsu dzīvība bijusi atkarīga no gluži sīkas nejaušības, patiesību sakot, no divām nejaušībām — vienas nelaimīgas un otras laimīgas, pie kam otrā anulējusi pirmo. Vilmēns ieņēmis Laroku tās dienas priekšvakarā, kad es biju nodomājis rīkot ekspedīciju uz turieni, bet es, savukārt, sagūstīju viņa bandas locekli dažas stundas pirms došanās uzbrukumā. Apziņa, ka mūsu dzīvība ir atkarīga no tik muļķīgām sakritībām, gribot negribot pasargā cilvēku no iedomības.
Ar noslēgtu sejas izteiksmi es atkal apsēžos savā vietā un strupi saku:
— Turpini.
Ervē mums pastāsta, kā tikusi ieņemta Laroka, Bebela, ģērbies sieviešu drēbēs un mazu aizsainīti rokā turēdams, novakarē ieradies pie pilsētiņas dienvidu vārtiem. Cilvēks, kurš apsargājis vārtus —vēlāk mēs uzzinājām, ka tas bijis Lanuaijs —, ļāvis atnācējam ieiet pilsētiņā. Kad Bebela redzējis, ka sargs ir viens, viņš aši ar nazi pāršņāpis tam rīkli. Pēc tam bijis pavērts ceļš visai bandai. Laroka ieņemta bez neviena šāviena.
Tad Meisonjē lūdz vārdu, un es viņam to dodu.
— Cik jums ir trīsdesmit sestā gada modeļa šauteņu? — viņš jautā, pagriezdamies pret gūstekni.
— Divdesmit.
— Un munīcijas pietiek?
— Jā, liekas gan. Patronas izsniedz ar skaitu, taču sevišķi netaupa.
Ervē piebilst:
— Vilmēna princips ir tāds — rūpēties, lai uz divdesmit šautenēm arvien būtu divdesmit vīru.
Pēc Meisonjē uzaicinājuma Ervē sīkāk pastāsta par bazuku. Kad viņš beidz, iejaucos es.
— Man gribētos precizēt vienu lietu — cik daudz jūsu īsti ir? Divdesmit vai septiņpadsmit?
— Principā mēs esam divdesmit. Taču pēc Fimelas zaudējām trīs vīrus, tā ka palikām septiņpadsmit. Pēc tam tu nošāvi vienu, līdz ar to skaits samazinājās līdz sešpadsmit. Turklāt es kritu gūstā, tātad paliek piecpadsmit.