Par Ervē nevarēja būt ne mazāko šaubu — viņš ir ļoti apmierināts, ka nokļuvis pie mums.
Pēc brītiņa es jautāju:
— Vai Morisu, ar kuru reizē tevi ieskaitīja bandā, tu jau sen pazīsti?
— Kur tas laiks! — Ervē atdzīvodamies iesaucas. — Jau kopš bērnības esam draugi. Bumbas sprādziena laikā biju atbraucis pie viņa ciemos.
— Vai jūs esat labi draugi?
— Un kādi vēl!
Es noskatos viņā.
— Bet tad jau tu nedrīksti atstāt viņu vienā pusē, pats atrazdamies otrā. Tas taču nav iedomājams: kā gan tu varēsi šaut uz viņu, ja Vilmēns mums uzbruks?
Ervē nosarkst, un viņa sejā izpaužas divējādas jūtas — puisis ir laimīgs, ka esmu gatavs izsniegt tam ieroci, lai viņš cīnītos kopā ar mums, bet nokaunējies par to, ka aizmirsis savu draugu Morisu. Es ar deinu viegli noplakšķinu pa galdu.
— Zini, ko es tev teikšu, Ervē. Mēs tevi palaidīsim vaļā.
Ervē aiz pārsteiguma pietrūkstas. Laikam gan nekad neviens gūsteknis nebūs bijis tik maz iepriecināts par savu atbrīvošanu. Ar vienas acs kakliņu redzu, ka arī mani biedri visai atšķirīgi uztver šo paziņojumu.
Es noskatos uz Ervē. Puisim no sejas atplūdušas visas asinis. Tāpēc apvaicājos:
— Vai tev kaut kas nav pa prātam?
Ervē piekrītoši pamāj ar galvu.
— Ja tu palaid mani vaļā bez šautenes, tas man ir tikpat kā nāves spriedums.
— To es saprotu. Šauteni es tev atdošu.
Tagad mani biedri sarosās jau pavisam nemierīgi. Es izliekos neko neredzam un turpinu:
— Zini, kas tev būs jādara? Tu, protams, nestāstīsi, ka esi bijis gūstā. Saki, ka tavs biedrs nošauts, skatoties pāri palisādei, bet tev laimējies aizbēgt, lai gan pakaļ izšauta vesela ložu krusa.
Vēl piebilstu:
— Saki, ka, tavuprāt, šauts no sargtorņa augšas.
Nekādā ziņā es negribētu, lai Vilmēns pirms uzbrukuma ko uzzinātu par mūsu ierakumu «Septiņu dižskābaržu» pakalnē.
<— Ielāgo to labi, tas ir ļoti svarīgi.
— Es atcerēšos, — Ervē apgalvo.
— Labi. Bet pēc tam pie pirmās izdevības tu ar Morisu …
— Skaidrs. Varu iedomāties, — Ervē mani pārtrauc.
— Vēl pēdējais jautājums, Ervē. Pa kādu ceļu tu nāci šurp no Larokas?
— Protams, pa šoseju, — Ervē mazliet izbrīnījies atbild. — Vai tad ir vēl kāds cits ceļš?
Es neko neatbildu. Viss jau pasacīts. Nav vairs ko runāt. Ervē gaida, nolūkodamies visos ar savām melnajām, vaļsirdīgajām un. sirsnīgajām acīm. Puisim tik labi piestāv mazā ķīļbārdiņa. Tā piešķir viņam cienīgāku un vecāku izskatu. Ervē noskatās uz mums, noskatās uz Menū — viņš tūlīt nojautis, ka patīk viņai —, noskatās uz spraišļotajiem logiem, uz trofeju ieročiem pie sienām, uz monumentālo kamīnu. Viņa ādamābols kaklā staigā augšup un lejup, un, lai cik braši viņš arī turas, es labi redzu, ka zēns — patiesībā viņš zēns vien vēl ir — ļoti uztraucies. Un baidās tikai vienu — baidās zaudēt ļaudis, kas viņu jau uzņēmuši savā vidū. Baidās zaudēt Malvilas pili.
Es pieceļos.
— Ir laiks, Ervē.
Ervē pieceļas. Es pieeju pie puiša, lai aizsietu viņam acis.
Mēs visi pavadām Ervē līdz vārtu tornim, no turienes līdz palisādei viņam līdzi ejam tikai mēs ar Meisonjē. Izlaižam savu gūstekni pa vārtu apakšas atveri. Nošautā līķis nokritis tālāk uz aizas pusi, tāpēc Ervē, noliecoties, lai četrrāpus izlīstu pa atveri, laimīgā kārtā nav spiests pierāpot tam pārāk tuvu klāt. Pa vārtu apakšu pasniedzu Ervē viņa šauteni. Kājās piecēlies, viņš mums uz atvadām pamāj ar roku un bērnišķīgi plati uzsmaida, bet tad ātriem soļiem aizsteidzas. Es nolūkojos viņam nopakaļ pa novērošanas lodziņu.
— Iespējams, ka mēs zaudējam vienu šauteni, —« Meisonjē klusām nosaka.
Es paskatos uz viņu.
— Bet divas varbūt saņemsim atpakaļ.
Taču pats galvenais ir tas, ka mēs varam cerēt ari uz diviem vīriem. Šaujamo ieroču, ieskaitot kritušā šauteni, mums jau ir astoņi. Tā ka tagad varam apbruņot ne tikai sešus vīrus, bet arī Mjetu un Katī. Jā, visvairāk vajadzīgi mums šobrīd ir vīrieši. Ja Ervē un Morisam palaimēsies, Vilmēnam paliks tikai četrpadsmit vīru. Bet mūsu tādā gadījumā jau būs desmit. Un apšaudīšanās kaujā cīnītāju skaitam ir ļoti liela nozīme.
To tad es arī paskaidroju sanāksmē, ko tūlīt pēc Ervē aiziešanas mēs sasaucam vārtu tornī. Žakē pa to laiku aiz palisādes izrok kapu kritušajam, bet Peisū, simt metru tālāk paslēpies ceļa nogāzē, viņu apsargā. «Tu tikai labi rūpīgi nomaskējies,» Meisonjē pamāca. «Iekārtojies tā, lai tu visu redzētu, bet tevi pašu neviens nemanītu.»
Militārajos jautājumos Meisonjē ir lietpratējs. Viņš taču ir vecs karavīrs. Lai arī komunists, bet guvis militāru apmācību. Meisonjē acīmredzot bijis tanī pārliecībā, ka zināšanas aizvien ir labas, alga viena, no kurienes tās nāk. Mūsu sanāksmi ievadot, Meisonjē tad nu arī paskaidro, ka otrā pasaules kara sākumā trīsdesmit sestā gada modeļa kara šautene bijusi franču armijas apbruņojumā. Pēc tam tā gan uzlabota, taču arī trīsdesmit sestā gada modelis nav no sliktajiem. Attiecībā uz bazuku viņš pastāsta, ka 1942. gadā amerikāņi to sākuši ražot kā prettanku ieroci. Tā sniedzamības robeža esot apmēram 60 metru. Malvilas pils mūrus bazuka apdraudēt nespēj, jo tie ir pārāk biezi. Ja klāt būtu Peisū, viņš piebilstu, ka tie mūrēti ar kaļķi. Un seši simti gadu vecs kaļķis sacietējot kļuvis izturīgāks par akmeni.
— Taču ar palisādi ir pavisam cita lieta, — Meisonjē, galvu paceldams, piebilst. — Un tāpat ar ārējā pagalma vārtiem un tiltu pie ieejas!…
Mēs saskatāmies. Es izliekos optimistiski noskaņots, lai gan nemaz tāds neesmu.
— Nav nekāda pamata bažām, — es drošā balsī nosaku. — Palisādi, protams, vajadzēs upurēt. Patiesībā tā jau arī uzcelta tikai maskēšanās nolūkā, lai novērstu pēkšņu triecienu. Uzbrucējam vajadzēs to nopostīt, tādējādi tas aizkavēsies un sevi atklās. Turpretim torņa vārtus gan vajadzētu nostiprināt, tūlīt aiz tiem uzceļot kādu metru biezu un metrus trīs augstu mūri. Bet starp to un tiltu atstāt tikai tādu vien spraugu, lai cauri varētu izkļūt jātnieks ar zirgu, turklāt … Turklāt pagalmā mums smilšu diezgan, un pagrabā netrūkst arī tukšu maisu. Mēs varam tos piebērt un sakraut pie aizžoga.
Man par lielu atvieglojumu, Meisonjē šo ierosinājumu atbalsta — pēc tehniskajiem paskaidrojumiem, ko viņš nule mums sniedzis, viņa nostājai ir liela nozīme.
Pirms ķerties pie darba, saku vēl dažus vārdus. Atgādinu, ka. iepriekšējā vakarā, kad es gribēju izlikt nakts posteņus, vispārējais noskaņojums bija pret mani. Labi, ka es nepiekāpos, tomēr tagad atrodu par vajadzīgu uzsvērt, ka šāda biedru nostāja bijusi slēpts disciplīnas pārkāpšanas fakts. Un par tādu, lai neteiktu vairāk, uzskatāma arī Katī uzvedība, kad es viņai liku stāvēt sardzē uz mūra, kamēr tiks nopratināts gūsteknis. Seit es mazliet paceļu balsi: turpmāk līdzīga izturēšanās vairs nav ciešama! Ja es dodu rīkojumu, tad negribu zaudēt laiku, tielējoties ar visādām vīzdegunēm!
Pēc tam es pieceļos. Apspriede, kura nav ilgusi pat desmit minūtes, beigusies. Nav nozīmes lieki kulstīt mēles.
Katī nesaka neviena vārda, taču uzmet man savādu skatienu. Kas tajā viežams — vai nepatika un īgnums? Nepavisam! Drīzāk kaut kas tāds kā «pagaidi vien, kūmiņ, gan tu vēl redzēsi!». Turklāt šis «pagaidi vien» nekādā ziņā nav piedraudējums. Drīzāk gan solījums.