Kad kaps izrakts un kritušais apbedīts, es noņemu tagad mums tik nepieciešamo Peisū no Larokas ceļa posteņa un tajā vietā norīkoju Kolēnu, jo nevēlos, ka mūsu darbu pārtrauktu pēkšņs uzbrukums, lai gan gaišā dienas laikā tas nezvai gaidāms. Strādātājus es sadalu divās grupās. Viena, Peisū vadīta, piegādās viņam jau apstrādātus akmens bluķus, kuri ārējā pagalmā sagāzti kaudzēm. Otra, sieviešu grupa, kurā ieskaitu arī Evelīnu, bērs maisos smiltis, aizsies tos un atgādās pie aizsarggrāvjiem, kur tos vēlāk sakrausim valnī. Mūsu rīcībā ir divas metāla ķerras, darbs ar tām tagad nerimsies augu dienu.
Lai zaudētu mazāk laika un palisādes tuvumā aizvien būtu pēc iespējas lielāks skaits cilvēku, es ierosinu pagaidām, kamēr pie mums kaujas trauksme, tepat vārtu torņa virtuvē maiņās iekost pa šķiņķa maizei, jo Menū un Falvinai nav laika gatavot azaidu.
Iekāms Peisū ieguldījis pirmo pamatakmeni, es lieku izvest abējus ratus — mūsējos un otrus, «Dīķos» iegūtos — kādreizējā automašīnu stāvvietā un atstāt tos no lamatu bedrēm brīvajā zonā. Seit tie netraucēs apšaudi, turklāt būs aizvien pieejami, jo pēc tam, kad būs uzcelts jaunais mūris, kuru es uzskatu par paliekamu mūsu nocietinājumu daļu, rati pa šauro pietiltes spraugu nebūs izbraucami. Ja mums kādu dienu uzbruktu banda, kurai nebūtu bazukas, ieejas torņa lielie koka vārti tomēr paliek visvieglāk ievainojamā vieta visā pils aizsardzības sistēmā, jo ienaidnieks aizvien var tos aizdedzināt vai sadragāt. Tāpēc bija tik svarīgi tūlīt ,aiz vārtiem uzcelt mūri, kas neļautu uzbrucējiem iekļūt pagalmā, jo šaurā sprauga bija viegli nosargājama ar intensīvu šauteņu uguni.
Viduslaiku mūrnieki, aptēšot akmens bluķus, nav tos taupījuši. Mēs šos bluķus ņemam no vecās apmetnes drupām, kura (tolaik, kad Malvilas pilij bijis pašai savs miertiesnesis) atradusies priekšējā pagalmā. Akmens bluķi ir lieli. Nav n <āds vieglais darbs tos uzdabūt sev uz ceļgaliem, lai tad, visas paceles cīpslas līdz pēdējam sasprindzinot, pieceltos un smagumu ieveltu ķerrā. Reizēm tas izdarāms tikai divatā. Kolēnu es ar nolūku aizsūtīju sardzē, lai viņam aiztaupītu šo neliela auguma vīram pārmērīgi smago darbu. Pat Tomā, neraugoties uz viņa fizisko spēku, klājas visai grūti. Arī Meisonjē vienos sviedros. Tikai Žakē ar viņa varenajām gorillas rokām šāds darbiņš šķietas tīrais nieks, jo viņš pavisam viegli viens pats paceļ tādus bluķus, pie kuriem esmu viņu aicinājis sev palīgā.
Paša veikums mani nekādā ziņā neapmierina, turklāt, kā aizvien līdzīgos gadījumos, uzrodas savāda izjūta. Trīsdesmit gadu vecumā es mierīgi būtu konstatējis, ka noguruma dēļ neesmu vajadzīgajā formā, bet tagad iedomājos, ka klāt jau vecums, un šī apziņa nomāc. Taču tas nav ilgi, jo drīz vien atskārstu, ka iepriekšējā naktī tikpat kā neesmu gulējis un esmu piedzīvojis satraukuma pilnus brīžus. Sī atziņa mani nomierina. Jauni spēki gan no tās nerodas, bet morāls atbalsts ir gūts un, ieturot vajadzīgo ritmu, es varu turpināt darbu, lai gan sviedri man plūst straumēm, saule nežēlīgi svilina, nagi atlauzti, rokas sāp un kājās ielijis tikpat kā svins.
Ap pulksten vieniem dienā Meisonjē, atsaukdamies uz mūsu abu dežūru iepriekšējā naktī, aizslāj «brītiņu» nosnausties. Trijos es ar lepnumu konstatēju, ka par simts divdesmit minūtēm esmu pārspējis Meisonjē izturības rekordu, bet tūlīt pagurstu un savukārt aizeju atvilkt elpu. Turklāt Peisū piegādāts jau vairāk bluķu nekā nepieciešams un Žakē tagad viņam vajadzīgs palīgā pie mūrēšanas. Nododu vadību Meisonjē, kurš tieši tobrīd — ar divu stundu nokavēšanos — ierodas no savas «brītiņu» ilgās snaudas. Skaļā balsi, tieši gan ne pie viena negriezdamies, paziņoju, ka iešu drusku atpūsties. Jau prom iedams, vēl dzirdu, ka Meisonjē pagalam pārgurušo Tomā aizsūta uz Larokas ceļu Nomainīt postenī stāvošo Kolēnu.
Istabā man tikko pietiek spēka izģērbties. Neraugoties uz dzestrumu, kas dveš no biezajiem mūriem, telpa ir ļoti silta. Gluži nevarīgs, ar smagām kājām un smeldzošām rokām es iekritu gultā un iemiegu. Tā ir nemierīga, uz beigām murgu caurausta snauda. Nav vērts tos pārstāstīt. īstenajā pasaulē šausmu jau tā pietiekami daudz. Bez tam līdzīgus murgus, kuros tevi kāds vajā un grib nogalināt, ikviens pats būs redzējis. Kad slepkavas tevi panāk, tu aizstāvies, bet tavi sitieni ir vāji, pavisam nespēcīgi. Bijusi tā tikai atsevišķa epizode, tas vēl būtu izturams, bet nē, līdzīgi murgi atkārtojas. Un tieši tas visvairāk nomoka. Visnējēdzīgākais, ka man uzbrūk Bebela, ģērbies brunčos, ar gariem, plīvojošiem blondiem matiem un tuteni rokā.
Pamostos tieši tajā brīdī, kad dūča asmenis pieskaras manam kaklam. Paveru acis. Istabā patiešām ir kāda sieviete, taču, paldies dievam, nevis Bebela, bet gan Katī.
Katī stāv pie manas gultas. Viņas acīs zibsnī valšķība. Ne vārda nesacīdama, viņa nolūkojas mani. Tad pēkšņi metas virsū, uzgulstas visā augumā un ar lūpām pieplok manai mutei.
Esmu vēl pa pusei aizmidzis un gandrīz varētu iedomāties, ka notiekošais ir tikai sapnis, jo vairāk tāpēc, ka viņa visu izdara pati, turklāt ar gluži pārsteidzošu veiklību. Kad beidzot es pilnīgi pamostos, ir jau par vēlu, jo viss aizgājis pārāk tālu. Nožēla uzplūst reizē ar baudu, bet, saldkaislei pastiprinoties, izgaist. Kvēlais lieglaimes skurbulis sakāpinās līdz neprātam; man to dāvādama un pati tam ļaudamās, Katī absolūti zaudējusi jebkādas robežas un, sasniegusi baudas augstākos kalngalus, pēc tam vēl vairāk reižu pamirst un atdzimst no jauna, līdz es atkal esmu atkritis gurdā aprimtībā.
Ar pūlēm atvilkdams elpu, es noraugos jaunajā sievietē. Nekad vēl neesmu redzējis viņu tik skaistu. Liekas, es uz viņu tagad nolūkojos ar pavisam citām acīm. Sakveldēta un izpūrusi viņa šķiet bezgala pievilcīga. Taču drīz vien sirdsapziņa tomēr gūst virsroku un es pārmetoši — lai gan pārmetums ir visai maigs —' viņai saku?
— Kāpēc tu tā darīji, Katī?
Tas izklausās diezgan gļēvi. Turklāt arī liekulīgi, jo darītāja taču viņa nebija viena pati.
Katī tūlīt sparīgā bezbēdībā attrauc:
— Vispirms, Emanuel, tāpēc, ka tu man patīc, lai gan esi jau vecs. (Paldies!) Nudien, ja man vajadzētu kādu no jums izvēlēties, izņemot Tomā, tad tūlīt pēc Peisū es ņemtu tevi. (Vēlreiz paldies!)
Katī uz mirkli apklust, tad izslej galvu, un acis viņai iedzalkstās.
— Bet, pats galvenais, Emanuel, es gribēju, lai tu zinātu, ko vērta ir Katī. Katī nav nekāda vīzdegune, kā tu biji iedomājies. Katī ir īsta sieviete, turklāt kāda vēl!
Atstāsim bez ievērības nepiedienīgo mājienu. (Nabaga Mjeta!) Katī tupēja manā gultā ar sajauktiem
piatiem, piesarkušiem vaigiem, kailām mazām, tvirtām krūtīm un lepnumā mirdzošām acīm uzvaroši nolūkojās manī. Pirmajā brīdī var likties muļķīgi, ka viņa tā lepojās ar savām mīlnieces spējām, pie kurām pašai nav nekāda nopelna, jo tās saņemtas jau piedzimstot. Bet vai tad mēs — arī es — savukārt nelepojamies ar savu vīrietību? Turklāt dižodamies kā pāvi izplājam jo košu asti. Galu galā tas nemaz nav tik muļķīgi. Es pats taču kopš nedaudz minūtēm Katī vērtēju krietni augstāk, nekā agrāk tiku to darījis, jo tagad atzīstu, ka viņa ir «meiča uz goda». Ja nebūtu Tomā un šo nelaimīgo kremtošo sirdsapziņas pārmetumu, es kārotu, lai šādas diendusas atkārtotos pēc iespējas biežāk.
Kurš kādreiz bija iedrošinājies apgalvot, ka Katī neesot gudra? Ieurbusies manī ar acīm, kurās es vēl pirms īsa brīža lasīju nevaldāmu prieku par pašas justo baudu un arī bezgalīgu lepnumu par man dāvāto, viņa tagad izsekoja visām manām domām un to spējajiem pavērsieniem. Katī skaidri redz vai ari atskārst — nav svarīgi, kādā veidā tas notiek —, ka manu agrāko necieņu pret viņu nomainījis pavisam cits, daudz augstāks vērtējums. šajā atziņā ietvertais solījums Katī reibina. Viņa sēž, galvu atpakaļ atmetusi, ar puspavērtām lūpām un dzirkstošām acīm. Savu triumfu viņa dzer kāriem malkiem kā spirdzinošu vīnu.