Es aizsmakušā balsī ierunājos:
— Lai nu kā, bet par notikušo vajadzēs pastāstīt Tomā.
Sī doma uz mani iedarbojas kā auksta ūdens šalts, bet Katī par to neuztraucas ne vismazākā mērā. Iesmiedamās viņa saka:
— Par to tu neraizējies. Es pati visu nokārtošu. Vari būt mierīgs.
Sāda bezbēdība mani pārsteidz.
— Bet, Katī, tas nav tik vienkārši. Viņš jutīsies aizvainots, spers zemes gaisā…
Katī papurina galvu.
— Nē. Nepavisam ne. Viņš tevi ļoti mīl.
— Tāpat es viņu, —es saku un tikai tad -attopos, cik ļoti nevietā pašlaik tā runāt.
— O, to es zinu! — Katī piebilst, un viņas vārdos jaušams kaut kas no agrākā sarūgtinājuma. — Tu mīlēji visus Malvilas pils iemītniekus, tikai mani ne!
Tad, ieirgodamās mazā smiekliņā, viņa piebilsts
— Bet tagad būs citādi!
Katī pieceļas un sakārtojas. To darīdama, viņa manī noskatās ar īpašnieces acīm, it kā nupat pilsētas universālveikalā būtu nopirkusi vērtīgu mantu un, to padusē iespiedusi, tagad atgrieztos savās mājās. Bet varbūt arī manējās. Viņa pārlaiž saimniecēs skatienu istabai, ar acīm brīdi pakavējas pie rakstāmgalda (vācietes bilde!), pēc tam jau ilgāk noskatās uz kušeti pie loga. Abos gadījumos viņas seja mazlietiņ saviebjas.
— Vari priecāties, >— viņa ierunājas, — ka es beidzot ņemšu tevi savā aizgādībā. Nabaga Emanuel, nevarētu sacīt, ka tu būtu diezcik labi apkopts!
Un pēkšņi Katī skatiens atkal iedzirkstas, Ar nekaunībā spīdošām acīm viņa nolūkojas manī.
—Un ar Evelīnu tu vēl aizvien neesi ticis galā?
Nudien, Katī iedomājusies, ka tagad viņa visu var atļauties!
Es sadusmojos. Tomēr nē, kālab gan lai melotu, es nemaz neesmu tik ļoti saskaities. Katrā ziņā daudz mazāk, nekā vēl nesen līdzīgā gadījumā būtu noticis. Taisni brīnums, cik piekāpīgu viņa mani padarījusi! Katī, starp citu, to labi redz un neatlaižas.
>— Kāpēc tu neatbildi?
— Ko lai tev saku? Viņai taču tikai trīspadsmit gadul
— Četrpadsmit. Esmu redzējusi Evelīnas dokumentus.
— Nu, lai ari būtu tā, Evelīna tomēr vēl bērns,
Katī paceļ rokas,
—> Bērns? Viņa ir sieviete. Turklāt tāda, kura labi apzinās, ko grib panākt!
— Un ko tad viņa tādu grib panākt?
— Pievākt tevi, piķis ar ārā!
Katī uzvaras priekā skaļi iesmejas.
— Un viņa tevi arī dabūs! Tāpat kā es to izdarīju, Malvilas abati
Tā ir partiešu bulta, taču Katī to neizšauj uz mani bēgdama, gluži otrādi — viņa metas man ap kaklu un apklāj seju ašiem skūpstiem.
—> Es redzu, Emanuel, ka tevi māc bažas. Tu, nabadziņ, domā: tagad visa disciplīna vējā! Nevajadzēja ielaisties ar šo aušu! Bet nomierinies! Būs pavisam otrādi. Gan tu redzēsi! Iešu kā pa diedziņu! Tikpat kā labi izdīdīts zaldātiņš! Bet tagad es laižos!
Patiesi, uguns, ne meitietis! Noblākšķ durvis. Apmulsis, nokaunējies un reizē sajūsmināts, es palieku viens savā istabā. Uzmetu uz pleca dvieli un nokāpju otrajā stāvā, lai atsvaidzinātos zem dušas un atgūtu prāta skaidrību. Taču arī pēc tam galvā tāds pats juceklis. Bet galu galā tas arī vienalga. Skaidrs ir tikai viens: veselu stundu es neesmu domājis paf Vilmēnu, es jūtos atspirdzis, jauna spēka piestrāvots, pašpārliecināts un noskaņots visai optimistiski.
Būvlaukumā biedri mani sagaida tāpat kā parasti, taču to nevar sacīt par sievietēm. Viņas visu nojauš. Un droši vien nodomā, ka Tomā tīšām aizsūtīts uz tālo Larokas ceļa posteni, lai man būtu brīvas rokas.
Bet dievs ar viņām, es taču neesmu vainīgs — Tomā uz turieni nozīmēju nevis es, bet gan Meisonjē.
Vispirms es uztveru Evelīnas skatienu. Tas ir pavisam tumšs, neraugoties us meitenes dzidro acu zilumu. Tad Falvinas skatiens — saprotošs, mazliet tā kā sazvērniecisks. Menū paceļ galvu un pie sevis noburkšķ kādu man ļoti nelabvēlīgu monologu, taču nelaimīgā kārtā viņa nevar runāt skaļāk, tā, lai arī es to sadzirdētu, jo turpat tuvumā ir Evelīna. Vienīgi Mjetas skatienu es nevaru notvert, un šāda viņas izturēšanās mani sāpina.
Katī satur maisu, un Mjeta tajā ar liekšķeri ber smiltis. Katī, maisu plaši pavērusi, izturas pašapzinīgi, kā jau uzvarētāja, bet Mjeta strādā kā verdzenīte, turklāt ne tikai mēma, bet arī akla verdzenīte, jo es paeju garām pāris soļu attālumā, taču Mjeta nepaceļ acis un neapveltī mani ar savu parasti tik tīkamo smaidu.
— Nu, Emanuel, vai labi izgulējies? — Katī apjautājas mierīgā nekaunībā.
Viņa to dara tīšām! Gribētos viņai kaut ko strupi atcirst. Parādīt, lai nemaz neceļ tik augstu savu snīpi, dižodamās ar to, ka ir «mani dabūjusi». Apliecināt, ka es arī tagad, vismaz daļēji, dodu priekšroku Mjetai. Taču Katī acis ar savu nemitīgo atgādinājumu mani mulsina un ir tik iedarbīgas, ka es novēršu galvu un kā pēdīgais tūļa novāvuļoju:
— Sveiciens abām māsām!
Katī iesmejas, bet Mjeta neizdveš ne skaņas. Viņa ir mēma un akla. Turklāt vēl arī kurla. Manī uzvilnī tāda vainas apziņa, it kā es viņu būtu pametis un atstājis. Tā vien liekas, ka kopš tā brīža, kad es ar citām acīm skatos uz Katī, es Mjetai kaut ko būtu atņēmis.
Izgājis pa torņa vārtiem, es nonāku pie vīriešiem. Tie ir pavisam citi ļaudis. Viņi dara savu darbu, par pārējo nelikdamies ne zinis. Un arī domā tikai par darbu. Pateicīgi es noskatos uz čakli strādājošajiem vīriem.
Pienācis darba pēdējais — visilgākais un visvairāk pūļu prasošais — posms. Mēs bijām nolēmuši uzcelt trīs metrus augstu mūri, un tagad palicis pāri pēdējais metrs. Lai to paveiktu, pie mūra pieslietas divas kāpnes, un Peisū ar Žakē, katrs uzvēlis sev platajos plecos akmens bluķi, lēnām, no pakāpiena uz pakāpienu, raušas augšup, lai noguldītu savu nešļavu vajadzīgajā vietā. Tikai Peisū un Žakē tas ir pa spēkam. Kolēns pēc kārtas palīdz katram no mūsu spēkavīriem uzkraut plecos lielo smagumu. Meisonjē, kuram šādā darbā pietrūkst Kolēnam raksturīgās izmanības, pašreiz nav ko darīt, jo mūra uzcelšanai vajadzīgie bluķi jau piegādāti.
Es viņu uzaicinu nākt līdzi patruļas gājienā, un Meisonjē ir ar mieru. Taču iepriekš man no Menū jāizlūdz pāris metru šujamā diega.
— Man pašai tāds mazumiņš vien ir, — Menū saka, un es redzu, ka viņas iedubušās acis vēl pārmetumu pilnas. — Kad tas būs iztērēts, ar ko tad es šūšu?
— Ej nu ej, Menū, man vajag tikai pāris metru, un arī ne jau paša priekam!
Arvien sirdīgāk burkšķēdama, Menū steberē uz vārtu torņa virtuvi, un es neapdomīgā kārtā viņai sekoju, jo tagad, kad tuvumā neviena vairs nav, piedevām pie šujamā diega, ko Menū vēl aizvien meklē, es tieku pienācīgi nostrostēts.
— Nabaga Emanuel, — Menū iesāk, izdvesdama veselu sēriju liekulīgu nopūtu, jo manis izbāršana viņai sagādā lielu prieku. — Nemaz tu nedomā laboties. Vēl aizvien skraidi pakaļ visiem brunčiem! Mats matā kā tavs tēvocis Samucls! Vai tev kauna nemaz nav? Ar meiteni, ko tu pats esi pielaulājis savam .draugam! Ir nu gan dvēseļu gans! Un es vēl pie tevis eju uz grēksūdzi! Nezinu, kuram kuru teitan vajadzētu uzklausīt! Tev, rasi, būtu daudz vairāk grēku nekā man! Sagādā gan tu daudz prieka mūsu debesu tēvam! Ielāgo, es nemaz nepieminu šiteno — tpū, šiteno, es jau ciešu klusu, es nesaku neviena vārda, negribu pieķērnāt muti ar visādām nešķīstībām. Bet domāt neviens man nevar aizliegt! Kas tad mums tagadiņ vainas, tagadiņ jau ir kur apdzēst, kolīdz zināmā vietā iesvilstas. Tālab lai svilst vien. Un kur vēl tādam jaunam skuķim tik neganta čūskas mēle radusies! Vienā ziņā gan tu vari būt drošs — šitenā vējaslota neuzsēdīsies uz kakla tikai tev vienam vien. Kur nu! Pēc tevis uzmauksies Peisū, pēc Peisū rinda pienāks Žakē un arīdzan visiem citiem! Lai salīdzinātu, kāda nu kuram tā būšana un izdarīšana! (Šajos vārdos, man šķiet, ieskanas jau skaudības nots.)