Tāpat kā savā laikā tēvocis, tā-es tagad klausos un klusēju. Un, tāpat kā tēvocis, spēlēju šajā mazajā komēdijā man ierādīto niecīgo lomu. Es raucu uzacis, raustu plecus, nogrozu galvu, ar vārdu sakot, izrādu visas ārējās neapmierinātības pazīmes, lai gan patiesībā tādu nemaz nejūtu. Pēc uzlēciena vecajam Pužesam tā ir jau otra Menū šāda veida uzstāšanās kopš Momo nāves. Menū atkal pilnā mērā atguvusi parasto drosmi, spēku, uzbrukuma sparu. Reti kad sīkais ģiltenītis bija izrādījis tādu možumu. Taču bāriens vēl nepavisam nenozīmē, ka Menū mani nosodītu. Taisni otrādi — ja es meitiešu mīlēšanā būtu kāds nevarībnieks, tad gan Menū mani nicinātu. Viņas uzskati ir vienkārši: bullis priekš tam radīts, lai aplēktu govi. Palaistuve šajā gadījumā ir govs. Vismaz tādās reizēs, kad ta pati meklejusies pec buļļa, nevis pieklājīgi gaidījusi to parādāmies.
Menū sašutuma izplūdi ir cikliski. Jau otro reizi viņa ieminas par iesvilšanos zināmā vietā un manām tiesībām to apdzēst. Kad redzu, ka Menū sāk atkārtoties un nekā jauna vairs sagudrot nespēj, es iejaucos viņas penterējumā. Tā kā paredzētajā lomā man ir tiesības uz pēdējo vārdu, es skarbi noprasu:
— Vai man vēl ilgi vajadzēs gaidīt diegu?
Pēc mana uzbrēciena diegi acumirklī atrodas. Tie, protams, ir turpat uz galda. Kā īsta sīkstule Menū īgni nomēri man vajadzīgo gabalu. Viņa vēl ko burkšķ, taču aizvien klusāk un klusāk, līdz beidzot nekas vairs nav dzirdams. Kad izeju no virtuves, ausīs man vēl aizvien dūc, un es nobrīnos, ka mūsu dzīve Malvilas pilī nav zaudējusi savu ierasto ritējumu pat tagad, kad visiem draud iznīcība,
— Zini, kas man ienāca prātā, — Peisū saka no augšas, kur viņš pakāpies, lai iegrozītu vajadzīgā vietā kādu milzīgu akmens bluķi, — smilšu maisus vajadzētu sakraut tā, lai tie nosedz visu mūri. Tad Vilmēns nodomātu, ka tur ir tikai smiltis, un ātrāk iebāztu galvu cilpā.
Es Peisū ierosinājumam piekrītu. Dodamies ar Meisonjē patruļas gājienā, komandēšanu nododu Kolēnam, kurš mūs pavada līdz vārtu apakšā ierīkotajām durtiņām un pēc tam tās aizslēdz. Taisnību sakot, četrrāpus līst pa vārtu apakšu ir diezgan pazemojoši, taču es biju apņēmies rādīt priekšzīmi, lai tas mums kļūtu par ieradumu. Atvērtos vārtos acumirklī varētu iebrukt vesela orda, bet ne pa šauro spraugu pašā apakšā, kur — esmu piemirsis to pateikt — iestiprināta asi iz» trīta izkapts.
Vispirms ejam pa Larokas ceļu. Tomā tur kaut kur paslēpies un modri uzmana apkārtni, jo tūlīt izdzirdam uzsaucienu: «Kurp jūs ejat?», taču viņa paša vēl neredzam. Viņš iznirst no paslēptuves turpat mūsu acu priekšā, ar savu kailo vidukli un vērīgi saspringto sejas izteiksmi vēl vairāk nekā parasti atgādinādams sengrieķu statujas.
— Mēs ejam izlūkot meža taku. Ja gribi, atceļā es tevi nomainīšu.
— Nav nekādas vajadzības, — Tomā atbild. — Es šeit tikai valstos un pārlūkoju apkārtni. Tas, ko darīji tu, katrā ziņā prasīja daudz lielāku piepūli.
Es nosarkstu un jūtos kā nelietīgs nodevējs.
— Man tomēr jāparunā ar tevi, — es nomurminu.
Esmu šo lēmumu pieņēmis, iepriekš neko nepārdomādams, tomēr jūtos apmierināts. Es negribu slēpties aiz Katī muguras. Ja arī notiks eksplozija, tad gribu būt pirmais, kurš no tās cietīs. Pamāju Tomā ar roku un eju tālāk savu ceļu. Meisonjē turas man kreisajā pusē, Koki pa lielākai daļai apdeguši, un lapas tajos nav saplaukušas, toties pamežs, izmantodams saulaino un lietaino dienu secīgo nomaiņu pēdējā mēnesī, sazēlis īsti leknā sparā. Visapkārt slienas metrus trīs augstas papardes ar stumbriem gandrjz cilvēka stilba resnumā, kā necaurejama siena sazēluši dzelkšņaini krūmi, mežrožu audzes atgādina koku birzis, bet kastaņu un gobu dzinumi zarojas jau pāri manai galvai.
Meža takas sākums pie Larokas ceļa šajā gadalaikā nav saskatāms, taču es jau sen esmu ievērojis vajadzīgās pazīmes un atrodu to bez jebkādām grūtībām. Pirms bumbas sprādziena dienas es šo taku bieži izmantoju izjādēm, kad vajadzētu dot iespēju zirgiem izvingrināt kājas. Augsne šeit irdena un mīksta, zirga kāju nagiem patīkama, turklāt visai izdevīgā kārtā šeit
mijač pauguri ar ielejām un līdzenu noru strēlēm. Es šo taku uzturēju kārtībā, ik gadus apgriezdams dzelkšņu krūmus un traucējošus koku zarus, lai gan mežs nebija mans īpašums. Larokā nevienam es par šo taku nestāstīju, jo baidījos, ka manu maršrutu savām izjādēm varētu izvēlēties Lormio ļaudis. Visbeidzot, vēl pavisam nesen es no tās biju novācis apdegušo koku stumbrus, kuri bija tik nepatīkams traucēklis, mums abiem ar Kolēnu atgriežoties no Larokas, kur bijām aizjājuši, lai Filbēram paziņotu par Katī apprecēšanos ar Tomā.
N dienu, liekas, bija pārcietuši tikai alu dzīvnieki. Toties putni, izņemot Kra-kra, kurš gan kopš šā rīta šāviena arī vairs nav manāms, pilnīgi izzuduši. Dīvaina saltuma sajūta pārņem cilvēku, ejot pa mežu, kur nav dzirdamas putnu dziesmas un tāpat arī kukaiņu dūkšana.
Es eju pirmais, rūpīgi vērodams, vai kaut kur mīkstajā irdnē nemanīšu kādas pēdas, taču nekas nav redzams. Neticu, ka Larokā kāds no dzīvajos palikušajiem iedzīvotājiem zinātu šo taku un būtu varējis to parādīt Vilmēnam, jo turienes zemkopji bija turīgi ļaudis, kuri ne paši spēra kāju, ne arī braukāja ar saviem traktoriem pa Malžakas pauguraini. Tāpat šis ceļš nebija iezīmēts tolaik jau krietni novecojušās ģenerālštāba kartēs, jo tas bija iebraukts samērā nesen, kad mežkopjiem vajadzēja izvest no cirsmām kokmateriālus. Tātad maz ticams, ka Vilmēns" kādreiz šeit būtu parādījies. Taču drošības dēļ es vēlreiz gribēju par to pārliecināties, — tā es pēc kādu stundu ilga gājiena pa nomācoši kluso mežu pusbalsī paskaidroju Meisonjē.
Es nemanu nekā aizdomīga — ne pēdu, ne pieliekta zāļu stiebriņa, ne aizlauzta zariņa, bet, ja arī kas tamlīdzīgs saskatāms, tad jau ar krietnām vītuma pazīmēm, kopš pēdējās reizes, kad mēs ar Kolēnu jājām mājup.
Tagad es parūpējos par vairākām iezīmēm, pēc kurām, no jauna lietojot meža taku, būs iespējams pārliecināties, ka neviens cits šeit nav parādījies. Sādā nolūkā es pāri ceļam cilvēka vidukļa augstumā noliecu lokanu atvasi un ar melno diegu piesienu pie kāda koka zara takas pretējā pusē. Vēja pūsmu šāds aizšķērslis izturēs, bet gājējs, pats neko nemanīdams, to pārraus. Ja izdevīgā vietā aug dzelkšņu krūms, es aizioku kādu no daudzajām ķerstīgajām stīgām pāri takai, kur tā tūlīt alkatīgi savijas ar pirmo sīkāko pazarīti.
Tas viss tik ļoti atgādina kādreizējos Kopas laikus, k.a Meisonjē tūlīt par tiem ierunājas. Tikai šoreiz uz spēles ir mūsu dzīvība. Taču nevienam no mums negribas sacīt kaut ko tik dramatisku. Gluži kā vienojušies,, mēs sarunu ieturam visparastākās ikdienības sliedēs. Pēc divu stundu ilga pārgājiena atsēžamies zālītē uz kāda paugura, no kura pārredzams jau Larokas ceļš. Taču pameža biežņā no ceļa mūs neviens nevarētu pamanīt pat tad, ja mēs būtu jāšus. «Redzam, paši paliekot neredzami,» — tā teiktu Meisonjē.