— Domāju, ka mēs izkulsimies ar veselu ādu, — viņš saka.
Meisonjē samirkšķina plakstus savā šaurajā sejā, kura no piepūles un sasprindzinājuma šķiet pastiepusies vēl garāka, taču citādi ir gluži mierīga. Es klusēdams piekrītoši pamāju ar galvu, bet Meisonjē atkal ,atsāk:
— Es mēģinu iztēloties, kā tas viss notiks. Vilmēns ierodas ar savu bazuku. Vienā spērienā viņš izārda palisādi un izlaužas tai cauri. Priekšā viņš redz smilšu
maisu grēdu, domā, ka ar to nosegti vārti, un atkal sāk šaut. Vienreiz, otrreiz, bet jēgas nekādas. Viņam ir tikai divpadsmit šāviņu. Skaidrs, tos visus viņš negrib izniekot. Un tāpēc dod signālu atkāpties.
Es paceļu galvu.
— Zini, no tā es visvairāk baidos. Ja ari viņš aizvāktos, tad tas mūs vēl neglābtu. Taisni otrādi. Vilmēns savu amatu pieprot. Tikko viņš manīs, ka ir tintē, tūlīt dosies atpakaļ uz Laroku un uzsāks pret mums slēpņu karu.
— Mēs pret viņu varam uzsākt tādu pašu slēpņu karu, — Meisonjē iebilst. — Mums apkārtne labāk pazīstama.
— Arī viņš to ātri iepazīs. So meža taku atradīs jau pavisam drīz. Nē, Meisonjē, ja sāksies šāda veida karš, tad mums ir visas izredzes to zaudēt. Vilmēnam vairāk cilvēku nekā mums, arī apbruņojums viņam labāks. Lielākā daļa no mūsu skrotenēm velk tikai līdz četrdesmit metriemj bet viņa kara šauteņu sniedzamība ir četri simti metru.
— Un pat vēl tālāk, — Meisonjē piezīmē.
Es apklustu, un pēc mirkļa viņš ievaicājas:
— Bet ko tad tu ierosini iesākt?
— Pagaidām neko. Viss labi jāapsver.
Kad mēs atkal izejam uz Larokas ceļa, saule jau sliecas uz rietu un tās gaisma kļuvusi zeltaini rēna.
— Tomā!
— Esmu šeit! — Tomā atsaucas un paceļ roku, tādējādi atklādams slēpni nogāzē, no kura pārskatāms ceļš.
Laiks ir rāms un skaidrs, taču es jūtos pavisam citādi, kad, ar rokas mājienu atvadījies no Meisonjē, kurš dodas uz Malvilas pili, pieeju klāt Tomā.
Tomā nomaskējies tā, lai pārlūkotu vismaz simt metrus garu ceļa gabalu. Ieroci viņš uzlicis uz diviem plakaniem akmeņiem. Nogulstos viņam līdzās.
— Draņķīga padarīšana tāds karš, — Tomā saka.
— Es jūs redzēju jau no tālienes. Būtu varējis ņernl uz grauda un nokniebt kā likts, vienu pēc otra.
Paldies par šo ņemšanu uz grauda. Bijis es māņticīgs, nodomātu, ka tas nav nekāds labais sākums sarunai, kura mūs gaida.
—Tomā, man ar tevi jāparunā.
— Labi, tad runā vien, — viņš saka, juzdams manu samulsumu.
Un es viņam izstāstu visu. Tas ir, ne gluži visu, jo es cenšos noklusēt to, kas būtu pavēršams pret Kati. Mana versija ir šāda: Katī ienākusi manā istabā, kad jau biju pamodies no diendusas, droši vien, lai ar mani aprunātos. Un tad tas noticis. Es nespēju novaldīties.
Pavērsis šāvu skaisto seju uz manu pusi, Tomā vērīgi manī noskatās.
— Tu nevarēji novaldīties?
Apstiprinoši paloku galvu.
— Nu redzi, — viņš pavisam mierīgā balsī piebilst.
— Katī nemaz nav tik slikta, tu aizvien viņu vērtēji pārāk zemu.
Arī viņš to saka! Esmu pārsteigts, ka Tomā notikušo uztver šādā veidā. Acis nodūris, es blenžu zemē.
— Tu izskaties vīlies, — Tomā saka, vērdamies man sejā.
— Vīlies — tas nav īstais vārds. Izbrīnījies, jā gan. Mazliet.
— Lieta tāda, ka mans uzskats šajos jautājumos ir mainījies, — Tomā paskaidro. — Tikai es nepaguvu tev to darīt zināmu. Vai atceries mūsu strīdu kopsapulcē, kad tu uz Malvilas pili atvedi Mjetu? Vai viņai būs viens vīrs vai arī vairāki. Uzstādamies pret tevi, es biju par monogāmiju. Toreiz tu paliki mazākumā, un tas tev ļoti nepatika.
Tomā pavīpsnā un tad turpina.
— Ar vārdu sakot, šodien es skatos citādi. Atzīstu, ka tev bija taisnība. Neviens nedrīkst pievākt meitieti tikai sev vienam, ja uz sešiem vīriešiem ir divas sievietes.
Es ar izbrīnu nolūkojos viņa stingrajā profilā. Biju pārliecināts, ka Tomā vēl aizvien iestājas par savām tnonogāmiskajām tiesībām. Un pēkšņi no viņa mutes dzirdu manis paša argumentus.
— Turklāt Katī nemaz nevar būt mans īpašums. Viņa ir cilvēks un var rīkoties, kā pašai patīk. Nekad viņa nav solījusi būt man uzticīga, un man nemaz nav tiesību zināt, ko viņa šopēcpusdien ir darījusi.
Un gluži mierīgā balsī viņš nosaka:
— Nerunāsim vairs par to.
Ja Tomā nebūtu pateicis šos pēdējos vārdus, es nodomātu, ka viņam notikums ir vienaldzīgs. Bet tā nepavisam nav. Lūpas viņam tikko manāmi dreb. Esmu pārliecināts, ka viņš Katī neuzticību bija jau paredzējis un nobruņojies ar veselu kaudzi argumentu, tos aizņemdamies no -manis. Pēc šādas izrīcības pazīstu savu veco Tomā! Stingrs, taču ne bezjūtīgs. Izstiepies viņam līdzās un vērīgi nolūkodamies uz ceļu, kuru mums vajadzēja uzmanīt, es pēkšņi jūtu sevī uzvilnījam pret viņu siltas draudzības jūtas. Notikušo gan es nepavisam nenožēloju. Vienkārši, man liekas, ka nav kopējas mērauklas pēcpusdienā pieredzētajam ar tām izjūtām, kuras manī uzradušās tagad.
Tā kā klusums man šķiet ieilgstam, es paslienos uz elkoņa augšup.
— Ja gribi, es tevi nomainīšu un tu vari iet uz mājām.
— Nē, — Tomā iebilst, — Malvilā tu esi vairāk va« jadzīgs nekā es. Jāpārbauda, vai jaunuzceltais mūris iznācis tāds, kādu tu gribēji. . j
— Jā, — es saku, — tev taisnība. Tikai nepaliec postenī līdz mijkrēslim. Tam nebūtu nekādas jēgas. Nakts sardzēm mums ir zemnīca.
— Un kam kārta šonakt tur dežurēt?
— Peisū un Kolēnam.
— Labi, — Tomā piebilst, — tumsai iestājoties, es iešu uz mājām.
Vienīgā klaji manāmā saspringtības pazīme ir tā, ka mēs sarunājamies pārspīlēti ikdienišķīgās balsīs, it kā tāpat vien patērzēdami.
— Paliec vesels, — aiziedams es nosaku tādā vaļībā, kas jau man pašam liekas samākslota. Starp citu, šādu atvadīšanās sveicienu mēs parasti nekad nelietojam. Savstarpējās attieksmēs mēs neesam tik izsmalcināti.
Paātrinu soli. Piezvanu pie palisādes vārtiem, un Peisū atdara man apakšas atveri.
— Tā, — Peisū ierunājas, kad es viņam līdzās atkal esmu piecēlies kājās. — Sis darbiņš padarīts. Vai nav nostrādāts gods godam? Apskaties, kas par mūri! Pat nostājoties sāņus, vienalga, kapu vai kraujas pusē, salaiduma vietas nekur nemanīsi. Un vai nav vareni nomaskēts, ko? Nekur neviena akmens neredz, tikai smilšu maisus. Te nu gan Vilmēns aplauzīs zobus
Peisū ir mazliet aizelsies, un, lai gan pievakare ir pavēsa, viņš vēl drusku svīst. Viņa lielās, muskuļu kamoliem klātās rokas pa pusei saliektas, it kā viņš vēl nebūtu paguvis tās iztaisnot. Pamanu, ka delnas viņam sarkanīgas — neraugoties uz sarepējušo ādu, tās vietumis nobrāztas jēlas.
— Un padomā tikai, — viņš neatlaižas, — tas viss
padarīts vienā dienā! Tikai vienā dienā! Nekad es tam nebūtu ticējis! Tiesa, akmeņi gan bija jau aptēsti un mēs rāvāmies melnās miesās, veseli seši gabali, pareizāk sakot, gan tikai pieci, bet klāt pieskaitāmi būtu vēl četri sievišķi.