Izņemot abas večas un sardzē palikušo Tomā, pie jaunceltā mūra sapulcējušies visi Malvilas pils iemītnieki, lai rieta saules gaismā apbrīnotu paši savu darbu. Katī, uzraususies uz kāpnēm, vēl beidz nolīdzināt smilšu maisu grēdas augšējo rindu. Viņa pagriezusi mums muguru.
— Branga odziņa, — Peisū pusbalsī ieminas.
— Mjeta labāka.
— Lai nu kā, — Peisū turpina, — Tomā tomēr bijusi cūkas laime. Un nemaz meitietis neslien degunu gaisā. Labprāt ar visiem patērzē. Un karsta uz meņģēšanos. Vienu otru bučiņu nemaz nežēlo, lai gan es aiz kauna nezinu, kur acis likt.
Mijkrēslī redzu Peisū pietvīkstam. Tad viņš turpina;
— Zini, ko es tev, Emanuel, teikšu. Ja mums rītdien paredzams kautiņš un dažam labam var iznākt nolikt karoti, vai šovakar nevajadzētu iet pie dievgalda un izsūdzēt grēkus? Es runāju par sevi un Kolēnu»
Savās lielajās rokās viņš groza vārtu durtiņu priekškaramo slēdzeni, ko vēl aizvien nav atlicis atpakaļ vietā.
— Par to jāpadomā.
Taču padomāt man nav laika. Pēkšņi norīb šāviens. Es sastingstu.
— Taisi vaļā! — es uzsaucu Peisū. — Tas ir Tomā. Skriešu pie viņa.
— Bet ja nu tas nav viņš?
— Ver ātrāk vaļā!
Peisū paceļ durtiņas. Līzdams cauri, es viņam vēl uzsaucu:
— Neviens cits lai laukā nerādās!
Ar šauteni rokā metos skriet. Cik gari ir šie simts metri! Pie otrā pagrieziena es palēninu soli. Pa grāvi steidzos jau divos līkumos saliecies. Ceļa vidū ieraugu nekustīgi stāvam Tomā ar šauteni padusē. Viņš pagriezis man muguru. Viņam pie kājām guļ kaut kas gaišs.
— Tomā!
Viņš pagriežas, taču ir jau patumšs, un es lāgā nevaru saredzēt viņa vaibstus. Pieeju tuvāk.
Zemē gulošais gaišais augums ir sieviete. Saredzu brunčus, baltu blūzīti un garus blondus matus. Krūtīs viņai tumša brūce.
— Bebela, — Tomā ieminas.
XVI
— Vai tu esi drošs?
Pustumsā redzu viņu paraustām plecus.
— Pēc Ervē apraksta es Bebelu tūlīt pazinu. Un arī pēc gaitas. Viņš domāja, ka neviens viņu neredz, tāpēc nemaz nepūlējās iet sievišķīgākā solī.
Tomā apklust un norij siekalas.
— Nu, un tālāk?
— Ļāvu viņam paiet garām, pēc tam piecēlos, atbalstījos pret to tur koka stumbru un paklusā balsī, tā, kā es tagad runāju, uzsaucu: «Bebel!» Viņš apcirtās apkārt, it kā viņam stilbos būtu ieklupis suns, un iegrūda labo roku mazā sainītī, ko net>a, pie vēdera piespiedis. Vēl uzsaucu: «Rokas aiz pakauša, Bebell», bet šajā mirklī viņš jau meta nazi.
— Tu izvairījies no tā?
— Pats nezinu. Nezinu, vai izvairījos vai arī Bebelu maldināja koks. Tas varēja būt aiz pieraduma, jo vingrinoties viņš droši vien būs nazi metis koku stumbros. Lai nu kā, bet bija ietriecies kokā, dažu centimetru attālumā no manām krūtīm. Tad es šāvu. Luk, kur nazis, tātad sapņojis es neesmu.
Pasvārstu nazi delnā un ar kāju pavelku augšup Bebelas brunčus līdz viduklim. Pec tam noliecos un pēdējā dienas gai'smas atspīdumā ielūkojos viņam sejā. Tā ir skaista, ar smalkiem, pareiziem vaibstiem, garu gaišu matu ieskauta. Viņa seja varēja maldināt. Tā, Bebel, tev viss beidzies. Nāve visam pielikusi punktu. Apbedīsim tevi kā sievieti.
— Vilmēns droši vien gribējis atkārtot Larokā lietoto paņēmienu.
Es papurinu galvu.
— Nedomāju vis. Tādā gadījumā viņš pats būtu jau klāt.
Taču prātīgāk ir šeit ilgi neuzkavēties. Bebelam apbedīšanu vajadzēs mazliet pagaidīt. Tomā līdzi vilkdams, es skriešus atgriežos Malvilas pilī. Žakē nolieku sardzē uz mūra.
Sapulcējamies visi vārtu torņa virtuvē, kur sasēžamies ap galdu, uz kura spožu gaismu met petrolejas spuldze, ko Falvina atnesusi no dzīvojamās mājas. Klusēdami veramies cits citā. Ieročus esam saslējuši gar sienu. Ar patronām piestūķētas visas mūsu džinsu un zilo darba blūžu plašās kabatas. Mums ir tikai divas patronu somas, un tās izsniegtas Mjetai ar Katī.
Ieturam pavisam vienkāršas vakariņas: maize, sviests, šķiņķis un pēc patikas piens vai vīns.
Tomā atkal jāatkārto savs stāsts. Visi noklausās viņu dziļā uzmanībā, bet Kati ar tādu apbrīnu, ka man sirdī kas ieduras. Tā tikai vēl trūka, lai es ļautos greizsirdībai. Visiem spēkiem pūlos atvairīt šo sajūtu, taču tas nemaz nav tik viegli.
Kad Tomā beidzis, visi nonāk pie vienprātīga secinājuma, ka patiesi Vilmēna tuvumā nevar būt. Pretējā gadījumā, izdzirdējis šāvienu un zinādams, ka Bebelam šautenes nav līdzi, viņš būtu Tomā uzbrucis. Bebelas uzdevums būs bijis nevis pārgriezt rīkli sardzes vīram un atvērt vārtus, kā bija noticis Larokā, bet gan vienkārši izlūkošana. Tāpat kā abiem šorīt atsūtītajiem puišiem.
Sarunas pamazām noplok, un iestājas ilgs, bažīgu pārdomu pilns klusums.
Kad vakariņas paēstas, ierunājos es;
— Tikko galds būs novākts, sākšu pieņemt pie svētā vakarēdiena. Ja nevienam nav iebildumu.
Visi izsaka piekrišanu, tikai Toma un Meisonjē cieš klusu. Kamēr sievietes nokopj galdu, Peisū izvelk mani pagalmā.
— Zini, es gribētu tev izsūdzēt grēkus,
— Tūlīt?
— Nuja.
Es paceļu rokas.
—Bet visus tavus grēkus, mans nabaga Peisū, es jau zinu no galvas!
— Klāt nācis jauns grēks, — Peisū saka. — Pie tam liels.
Klusums. Man žēl, ka ir tāda tumsa un es nevaru labi saredzēt viņa seju. Esam metru piecpadsmit no mūra, un es neredzu pat sardzē stāvošo Žakē.
— Liels? — es pārvaicāju.
— Jā, — Peisū apstiprina, — diezgan liels.
Atkal klusums. Rāmiem soļiem mēs ejam uz mājdzīvnieku novietnes pusi.
— Vai sakarā ar Katī?
— Jā.
— Domās?
— Jā! — Peisū nopūšas.
Es apsveru šo nopūtu. Mēs esam jau aizgājuši līdz kūtīm. Amaranta, kura mani neredz, taču ir saodusi, mīlīgi iebubinās. Pieeju tuvāk un ar rokām sataustu ķēves lielo galvu, lai noglāstītu. Zem maniem pirkstiem tās tīkami siltās un mīkstās purslas.
— Tātad, tu saki, Katī karsta uz parneņģēšanos?
— Jā.
— Un viņa ar tevi skūpstās?
— Jā, jo bieži vien.
— Un kā viņa tevi skūpsta?
— Varen jauki, — Peisū paskaidro.
— Viņa apliek tev rokas ap kaklu un apber seju ašiem skūpstiem?
— Bet kā tu to zini? — Peisū izbrīnītā balsī jautā.
— Un tajā pašā laikā tev jo cieši piekļaujas?
— Jā, — Peisū apstiprina, — tikpat kā plakšus pieplok! Un pati spirinās vien.
Sajā brīdī man pilnīgi skaidrs, kā izturētos Filbērs, ja viņš būtu manā ādā. Un tūlīt man iešaujas prātā — tā tik tiešām ir laba mēraukla — jāizturas pilnīgi pretēji tam, kā šajā brīdī rīkotos Filbērs. Bet pie laba gala tas tomēr nenoved.
— Zini, ne tikai ev vienam tā klājas, — es saku.
— Ko!? — Peisū iesaucas. — Tev tā pati liksta?
— Jā gan, tā pati. — Vēl tikai mazlietiņ jāsaņemas. Un tad es savā antifilbērismā būšu nogājis līdz galam. — Un pat vēl daudz ļaunāk.
— Pat vēl daudz ļaunāk? — kā atbalss Peisū atkārto.
Es viņam pastāstu, kā pavadīju savu diendusu. Runādamies ar viņu, es atspiežu muguru pret Amarantas steliņģa pusžogu. Ķēvīte nogulda galvu man uz pleca, bet es ar roku bužinu tās mīksto pakakli. Parasti tik draiskulīgā Amaranta izturas pavisam mierīgi un ar savām mīkstajām lūpām tikai liegi aptausta man kaklu.