— Nu, redzi, kā sanāca, — es beigās nosaku, — tu gribēji man izsūdzēt grēkus, bet es tev izsūdzēju savējos.
— Jā, — Peisū piekrīt, — tikai man nav tiesību dot tev grēku atlaidi,
— Kāda tam nozīme, — es aši iebilstu. — Svarīga ir iespēja izklāstīt draugam, kas tev nospiež sirdi, un pakļauties viņa tiesai.
Klusums.
— Es tev neesmu nekāds tiesnesis, — Peisū saka. — Līdzīgā situācijā es būtu darījis to pašu.
— Tagad jau pavisam labi, — es piebilstu. — Tu man atzinies savā apgrēcībā. Bet es savukārt izsūdzēju grēkus tev.
Es nesaku, ka Peisū visai drīz, lietojot viņa paša izteicienu, atradīsies «līdzīgā situācijā». Šādas domas uzurda manī greizsirdību. Labi, lai tad arī notiek — es būšu greizsirdīgs, taču pacentīšos šīs jūtas apvaldīt, tāpat kā rīkojas Tomā. Ja mēs Malvilas pilī gribam dzīvot mierā un saticībā, reiz par visām reizēm jāiemācās atsacīties no privātīpašnieciskām tieksmēm.
— Tas nu gan ir numurs, — Peisū piebilst. — Tu esi salaidis ar Katī, bet man likās, ka tev pietiktu ar Evelīnu.
Tā kā es klusēju, Peisū pēc brīža turpina;
— Es gan nekā tāda nedomāju.
— Tu dari pareizi, nekā tāda nedomādams.
— Manuprāt, tu ar viņu tapat vien paķiķinies, tikpat kā tēvs ar meitu.
— Pat ne tik daudz, —_es strupi piebilstu.
Peisū apklust, izbijies par to, ka, neraugoties uz savu parasto atturību, ielaidies tik delikātā sarunā. Satveru viņu aiz augšdelma un jūtu, ka viņš sasprindzinās, lai es labāk sajustu viņa varenos bicepsus. Mūsu vecais Peisū! So paradumu viņš saglabājis vēl no senajiem Kopas laikiem.
— Iesim atpakaļ, — es saku. — Mūs droši vien gaida.
Zinu, ka Peisū labprātāk būtu saņēmis pēc visas formas sniegtu grēku atlaidi, taču es no tādas izvairos. Katru reizi, kad Menū man to pieprasa, es jūtos gaužām neveikli. Taču šajā jautājumā savas domas tiku izteicis jau agrāk.
Galds ir nokopts, drupačas noraustas, tā virsma noslaucīta. Tumšais riekstkoks blāvi vizmo. Uz galda manā priekšā liela glāze ar vīnu. Bet uz šķīvja mazi maizes gabaliņi, kurus Menū nule sagriezusi. Neapzināti es tos pārskaitu. Divpadsmit. Viņa mūsu skaitā ietvērusi arī Momo.
Vārtu torņa istabā galds ir krietni mazāks nekā dzīvojamās mājas zālē. Mēs esam tik cieši saspiedušies kopā, ka elkoņi, mums saskaras. Klusums. Mēs visi esam pamanījuši Menū kļūdu, un tā ikvienam atgādina, ka rītdien pie vakariņu galda biedriem varbūt kā lieku vajadzēs novākt vēl kādu šķīvi. Sī atskārsme kā smags slogs gulstas uz dvēseli. Un nomāc ne tik daudz domas par nāvi, bet galvenokārt apziņa, ka vairs nebūsi kopā ar citiem.
Pirms svētā vakarēdiena es saku pāris vārdu, kuros izvairos no jebkuras retorikas, nemaz nerunājot par svētulību. Es pūlos visu pasacīt visierastākajā tonī. Necenšos būt daiļrunīgs, drīzāk gan otrādi — bez izskaistinājumiem pateikt to, kas man uz sirds.
— Manuprāt, — es saku, — visam, ko mēs Malvilas pilī darām, ir tikai viena jēga — mēs cenšamies izdzīvot, pārtiekot no zemes augļiem un tā, ko mums sniedz mājkustoņi. Turpretim tādi cilvēki kā Vilmēns un Bebela uz dzīvi raugās negatīvi. Viņi nemēģina to uzcelt no jauna. Viņi nonāvē, laupa un posta. Vilmēns grib sagrābt Malvilas pili, lai viņam būtu bāze turpmākiem sirojumiem. Ja cilvēku dzimumam lemts turpināties, tad tas notiks, dibinoties uz tādām ļaužu kopām, kuras līdzīgi mums cenšas reorganizēt sabiedrības iedīgli. Bet Vilmēnam un Bebelam līdzīgi cilvēki ir parazīti un plēsoņas. Tādiem jātiek izdeldētiem.
— Taču tas, ka mēs iestājamies par taisnīgu lietu, — es turpinu, — vēl nav nekāda ķīla mūsu uzvarai. Un tāpat arī, ja es sāktu skandināt: «Augstais dievs debesīs, dod mums uzvaru», tā mums vēl nebūtu nodrošināta.
Sādi vārdi Malvilas abata mutē dažā labā no klātesošajiem izraisa izbrīnu. Taču es to teicu ar nodomu.
—Lai gūtu uzvaru, — es runāju tālāk, — mums jābūt bezgala modriem. Tikpat nepieciešama asa un atjautīga izdoma. Jūs mani esat izvēlējuši par vadītāju briesmu brīžos. Bet tas nenozīmē, ka jūs paši drīkstētu atsacīties no ierosmes. Ja kādam ienāk prātā jauna, mums līdz šim nezināma kaujas viltība, izmanīgs piegājiens, veiksmīgs taktisks paņēmiens, lamatas, kurās varētu ievilināt ienaidnieku, tūlīt man to pastāstiet. Un, ja vien pretinieks mums dos laiku, tad kopīgi apspriedīsim šos ierosinājumus.
Es gribēju šādā lietišķā tonī norunāt līdz galam, taču pārdomāju. Kājās stāvēdams, ar abām rokām pret galdu atbalstījies, es noskatos savos biedros, kas sasēdušies ap iedegto lampu. Viņi saspiedušies tik cieši, ka izskatās kā kopā sametināti. Viengabala kausējumā saliedēti. Sejas visiem saspringtas un mazliet nobažījušās, taču mani apšalc laimes sajūta par to, ka esam tik vienoti, un es gribu šo sajūtu izpaust vārdos.
— Jūs zināt mūsu pusē lietoto parunu: viens pirksts sāp, visi līdzi cieš. (Es to vispirms pasaku dialekta, bet pēc tam Tomā dēļ pārtulkoju literārajā franču valodā.) šajā ziņā mums, Malvilas pils iemītniekiem, palaimējies. Es domāju, ka nekļūdīšos, ja teikšu: mūs vienojošās saites ir tik stipras, ka nezvai kāds no mums gribētu vēl dzīvot, ja pārējie aizietu bojā. Un tāpēc es dievam vēlētos izlūgties vienu — lai pēc gūtās uzvaras mēs visi sveiki un veseli atkal atrastos Malvilas pilī.
Es svētīju maizi un vīnu. Vispirms no glāzes iebaudu es, bet pēc tam tā iet no rokas rokā, tāpat šķīvis ar maizes kumosiņiem. Tas viss notiek dziļā klusumā. Es domāju par to, cik dziļa plaisa ir starp vārdiem, ko nule tiku teicis, un skaudro jūtu viļņojumu manā dvēselē. Un tomēr liekas, ka man izdevies tādu pašu izraisīt arī biedru sirdīs. Es to noskārstu no nopietnības skatienos, no apņēmības kustībās. Savā uzrunā sevišķi uzsveru mūsu atbildību cilvēces nākotnes priekšā, lai arī tādi pārliecināti ateisti kā Meisonjē un Tomā varētu vienoties ar mums kopējā cerībā. Galu galā dievišķīgais apjaušams, pat nemaz neticot dievam, un tas var izpausties arī Malvilas pilī mītošo cilvēku savstarpējās attieksmēs. Dzerdams savu vīna malku, Meisonjē samirkšķina acis. Kad es pieliecos, lai pavaicātu, ko viņš par visu to domā, Meisonjē ar parasto nopietnību atbild: «Manuprāt, mēs iesvētām mūsu ieroču brālību.»
Es šādus vārdus nebūtu lietojis, jo tie izklausās jau pārāk dramatiski, taču patiesībā viņa sacītais atbilst pašreizējai situācijai. Profesionāls garīdznieks runātu par dvēseļu vienotību. Lai arī šie vārdi diezgan novazāti, būtībā tie ir skaisti. Tajos ietvertā jēga ir gandrīz vai ar acīm skatāma. No izkliedētības cilvēks atkal atgriežas sevī, lai rastu mieru pēc apkārtējās pasaules kņadas. Piemēram, Katī, kura parasti ir tik bezbēdīga, šobrīd nemaz nedomā par baudu, ko viņa varētu gūt no sava daiļuma, reizē tādu pašu sniegdama citiem. Viņa iegrimusi pārdomās. Tas viss. Un, tā kā Katī nav paradusi to darīt, viņa izskatās diezgan nogurusi.
Pie galda jūtams vienots noskaņojums, kopējas rūpes un atbildība. Un reizē ar to arī drosme. Tā izpaužas vispirms spējā klusēt un bezbailīgi noraudzīties sejā mūsu šāvakara viešņai. Neviens no mums šo viešņu vārdā nav nosaucis, taču tās klātiene jūtama nepārprotami.
Tomā, kurš sava stāstījuma laikā bija pietvīcis, tagad ir gluži bāls. Bebelas nogalināšana viņu ir satraukuši. Varbūt viņu kremt arī domas-par to, ka, Bebelas mestā naža asmenim novirzoties dažus centimetrus sāņus, viņš nesēdētu šeit pie galda kopā ar mums visiem, kas esam tik trausli, tik viegli nāvei aizsniedzami un kam nav cita spēka kā vien savstarpējā vienotība.