Kolīdz Menū saņēmusi svēto vakarēdienu, es viņu aizsūtu pēc 2akē, kurš stāv uz pils mūra sardzē. Menū ir ļoti izbrīnījusies, jo taču ne jau viņai puisis jānomaina. Tomēr viņa paklausa bez vārda runas. Tikko Menū izgājusi, es lūdzu Tomā, kurš pašreiz tur rokās šķīvi ar maizes gabaliņiem, paņemt no tiem vēl vienu un, līdzko Žakē būs ienācis, iet viņa vietā postenī.
Kad viss beidzies, mēs nolemjam, ka Falvina, Evelina un Menū, kuras kaujā nepiedalīsies, ies pārgulēt dzīvojamās mājas otrajā stāvā, bet mēs pārējie šo nakti pavadīsim tepat vārtu tornī. Te ir piecas guļvietas, un vairāk mums nemaz nav vajadzīgs, jo Kolēns un Peisu, tumsai iestājoties, ies uz sardzes posteni zemnīcā. Uz mūra, manuprāt, pietiek ar vienu vīru. Šķiršanās no manis Evelīnu ļoti sarūgtina, taču viņa paklausa, nebilzdama neviena vārda.
Žigli, labā kārtībā un pēc iespējas klusām aiziet tie, kuriem jādodas vai nu uz posteni zemnīcā, vai pārnakšņošanu dzīvojamā mājā. Tomā aiziet sardzē uz mūra. Paliekam mēs pieci — Mjeta, Katī, 2akē, Meisonjē un es. Uz papīra atzīmēju kārtību, kādā mainīsies posteņi, sarakstu nolieku zem lampas pamatnes un nogriežu mazāku gaismu. Pats es biju nodomājis stāvēt sardzē pēc pulksten četriem, bet pārējiem piekodinu mani pēc katra posteņa nomaiņas pamodināt. Tas gan būs ļoti nepatīkami un traucējoši, taču esmu pārliecināts, ka sardzē stāvošie šādā gadījumā neļausies snaudai. Es biju lūdzis Žakē atnest man matraci un tagad izklāju to virtuves kaktā. Pārējie četri biedri sadalījās pa pārējiem vārtu torņa stāviem, kur tāpat ar visām drēbēm atgūlās, šauteni noliekot pa ķērienam turpat līdzās.
Es šonakt guļu pavisam slikti, vai arī man tikai tā liekas, taču galu galā tas ir viens un tas pats. Mani vajā visādi murgi, līdzīgi šās dienas notikumam ar Bebelu. Aizsargājos no briesmoņiem, kuri man uzbrūk, bet, kad zveļu tiem ar šautenes laidi, tā iziet cauri viņu galvaskausiem, nekādu ļaunumu nenodarīdama. Sākumā man liekas, ka nomoda brīžos es atpūšos labāk, bet tad, pārdomājot aizsardzības pasākumus, pēkšņi atskārstu, ka esmu pieļāvis rupjas kļūdas. Piemēram, neesmu norādījis, kāda vieta katram vispārējās trauksmes gadījumā būtu ieņemama uz pils mūra. Tāpat katram nav dots konkrēts uzdevums.
Neesmu paredzējis vēl kādu citu visai svarīgu problēmu — kā mēs uzturēsim sakarus starp slēpni nokalnes zemnīcā un uz pils mūriem palikušajiem. Ļoti svarīgi, lai zemnīcas slēpnī norīkotie biedri, kuri pirmie pamanīs ienaidnieka tuvošanos, varētu mūs brīdināt ar kādu pretiniekam nemanāmu signālu. Tādā gadījumā mēs iegūtu tik dārgo laiku mūsu kaujinieku izvietošanai uz pils mūra.
Nakts otrā puse man paiet, lauzot galvu ap šo problēmu, tomēr nekā jēdzīga nevaru izdomāt. Ka ir pāri pusnaktij, es noprotu no tā, ka, saskaņā ar dotajiem norādījumiem, pēc sardzes nomaiņas mani vispirms pamodināja Mjeta, bet pēc tam Meisonjē. Visu šo laiku esmu kaldinājis muļķīgus plānus, piemēram, ka līdz zemnīcai vajadzētu aizvilkt aplīšos iestiprinātu stiepli. Šķiet, uz brīdi biju arī iesnaudies un pat redzējis sapņus, jo nejēdzīgie murgi turpinās. Kādu mirkli es priecīgs nodomāju, ka esmu atradis atrisinājumu un sakarus mēs uzturēsim pa radio, bet tikai pēc tam atjēdzos, ka mums nekādas radioaparatūras nav.
Beidzot es tomēr laikam biju aizmidzis pa īstam, jo uztrūkstos, kad Katī pieliekusies mani sapurina aiz pleciem un iečukst, ka tagad mana kārta, pie reizes izmantodama izdevību un viegli iekozdama man ausī.
Katī atstājusi vaļā kādu šaujamlūkas aizvērtni. Nezinu, kurš, droši vien Meisonjē, atnesis šurp mazu ķeblīti. Tā bijusi laimīga iedoma, jo ambrazūra ir tik zema, ka, stāvot kājās, tā grūti izmantojama. Vairāk reižu dziļi krūtīs ievelku gaisu. Pēc šās nemiera pilnās nakts tas ir apbrīnojami spirdzinošs. Esmu pārliecināts, ka Vilmēns mums noteikti uzbruks. Nogalināts taču viņa Bebela, un viņš gribēs mūs sodīt. Tikai neesmu gluži drošs, vai Vilmēns dosies uzbrukumā, iepriekš vēl pēdējo reizi nepamēģinājis izdarīt izlūkošanu, lai uztaustītu mūsu aizsardzību. No Ervē uzzinājis par palisādi, viņš droši vien bažīgi lauza galvu, kas gan aiz tās varētu slēpties. Ja vien esmu pareizi izpratis šā varmācīgā kaušļa noskaņojumu, prestiža apsvērumi liek viņam atriebt Bebelas nāvi, bet profesionāla piesardzība neļauj traukties uzbrukumā uz labu laimi.
Rīta gaisma svīst bezgala gausi, un es nr pūlēm saskatu metrus četrdesmit attālo pnlisadi, jo vecie palsie materiāli, no kuriem tā celta, saplūst ai apkaimes pelēcību. Sliktās redzamības dēļ šāds sasprindzinājums ir ārkārtīgi nogurdinošs, un es vairāk reižu ar kreisas rokas pirkstiem saviebdamies noraušu pār acīm.
Mani vēl aizvien māc miegainība, tādēļ pieceļos un paejos dažus soļus pa mūri, skaitīdams Lafontēna fabulas, kādas vien varu atcerēties. Tad nožāvājos un apsēžos. «Septiņu dižskābaržu» nokalnes pusē debesīs atplaiksnās spēja gaismas atblāzma. Tas mani ļoti pārsteidz, jo laiks nepavisam nav uz pērkona negaisu, un tikai pēc krietna brīža apjēdzu, ka Peisū un Kolēns mums signalizējuši ar elektrisko laterniņu. Tajā pašā brīdī divas reizes nošķind palisādes vārtu zvans.
Es izslienos, sirds man krūtīs spēcīgi lēkā, deniņos pulsē asinis, delnas sasvīst. Vai nevajadzētu iet pie vārtiem? Varbūt tā ir tikai viltība? Vilmēna izlikti slazdi? Un ja nu viņš izšauj no bazukas tieši tajā brīdī, kad es paveru palisādē ierīkoto novērošanas lodziņu?
Vārtu torņa durvīs parādās Meisonjē ar šauteni rokā. Viņš paskatās uz mani. No Meisonjē skatiena redzams, ka viņš gaida, lai es rīkotos, un tas palīdz man atgūt aukstasinību. Klusinātā balsī es ieminos;
— Vai visi piecēlušies?
— Pasauc viņus šurp.
Taču nav nekādas vajadzības nevienu saukt. Pamanu, ka pēc zvana visi jau sapulcējušies šeit, ar ieročiem rokā. Esmu apmierināts, ka biedri reaģējuši tik ātri un izturas klusu un mierīgi. Pusbalsī es izrīkoju:
— Mjeta un Katī — pie abām vārtu torņa ambrazūrām. Tornā un Žakē — uz mūra aiz izciļņiem. Šaut pēc Meisonjē pavēles, Žakē, tu atvērsi vārtus un, kolīdz es būšu izgājis, tos atkal aizdarīsi.
— Vai tu iesi viens? — Meisonjē jautā,
— Jā, — es strupi atbildu. _
Meisonjē klusē. Palīdzu Žakē piesardzīgi atbultēt vārtus. Meisonjē pieskaras manam plecam. Puskrēslā redzu, ka viņš man pastiepj kādu priekšmetu, es to paņemu — tā ir palisādes vārtu apakšas atslēga. Meisonjē noskatās manī. Ja viņš iedrošinātos, tad piedā> vātos iet manā vietā.
— Pamazītēm, Žakē.
Neraugoties uz centīgo eļļošanu, vārtu viras, kolīdz pavērums pārsniedz četrdesmit piecus grādus, vienmēr neganti čīkst. Paveru tik vien daudz, lai, vēderu ievilcis, ar pūlēm sāniski varētu izspraukties cauri.
Nakts ir dzestra, taču pār vaigiem man straumēm plūst sviedri. Pāreju pāri mazajam tiltiņam, tālāk virzos starp mūri un aizsarggrāvi, bet tad apstājos, lai novilktu puszābakus. Uz pirkstgaliem aizskrienu līdz palisādei, cenzdamies elpot pēc iespējas mierīgāk. Pašā pēdējā mirklī es nepaceļu vis novērošanas lodziņa aizvērtni, bet, elpu aizturējis, paglūnu pa Kolēna ierīkoto mazo drošības actiņu. Ārpusē stāv Ervē un vēl kāds mazāka auguma puisis. Neviena cita tuvumā nav. Es paveru novērošanas lodziņu.
— Vai tu tas esi, Ervē?