—Jā gan.
— Kas ir kopā ar tevi?
— JVferiss.
— Labi. Klausies, ko teikšu. Es tūlīt atdarīšu pavārti. Jūs pa to vispirms iebīdīsiet šautenes. Pēc tam lai nāk Ervē viens. Viens, es atkārtoju. Moriss lai pagaida.
— Skaidrs, — Ervē atbild.
Es atslēdzu durtiņas, paceļu tās augšup un aizkarinu. Parādās abas šautenes. Es īsi pavēlu;
— Pabīdiet tālāk. Ar stobru pa priekšu. Dziļāk uz pagalma pusi.
Viņi paklausa, un es nolaižu durtiņas. Vienu pēc otra atvelku šauteņu aizslēgus. Patronu nav ne stobrā, ne aptverē. Pieslienu abas šautenes pie aizžoga un paņemu rokās savu springfīldu, ko līdz šim nēsāju siksnā uz pleca.
Pēc tam ļauju ierāpties Ervē un durtiņas atkal nolaižu, aizvedu puisi līdz torņa durvīm, lieku ieiet iekšā un tikai tad, kad durvis aiz Ervē aizvērušās, atgriežos pēc viņa biedra.
Līdz šīs dienas rītam man nebija īsti skaidrs, kā mēs izlietosim PAZ. Patiesībā tā mums noderēs kā «slūžu ierīce». Pateicoties šai zonai, mēs varbūtējus apmeklētājus varam ielaist pilī citu pēc cita, iepriekš tos atbruņojuši. Atgriezies vārtu tornī, es paņemu papīru, uz kura biju sarakstījis sardžu maiņas, un tagad uz tā otrās puses ar zīmuli sastādu jaunu sarakstu, lai gan ar Ervē vēl nemaz neesmu runājis.
Kamēr es rakstu, ierodas Menū, Falvina un Evelīna. Menū tūlīt sāk kurt uguni, strupā balsī pavēlēdama Falvinai iet izslaukt govis, lai gan skaidri redzams, ka tā labprāt uzkavētos tepat. Bet Evelīna ar visu augumu pieplok man pie sāna un, tā kā es viņu nedzenu prom, paņem manu kreiso roku un apliek sev ap vidukli, to cieši aiz īkšķa saturēdama. Viņa stāv pavisam mierīgi un klusītēm nolūkojas, kā es rakstu, jo bīstas, ka var tikt padzīta un zaudēt savu privileģēto stāvokli, ja sāks man uzplīties. Apstājies pie kāda vārda, es paceļu acis no papīra lapas un redzu, ka mūsu ciemiņi ar dziļu interesi noskatās uz Mjetu un Katī. Pavēries uz Katī, es nomanu, ka interese ir abpusēja. Viņa nostājusies ļoti kareivīgā pozā, ar kreiso roku atspiedusies uz savu šauteni, bet labās īkšķi aizkabinājusi aiz patronu somas. Bezkaunīgi blenzdama uz Ervē, viņā ik pa brīdim sagorās gurnos.
Seit ir tikai nedaudzi no mūsējiem, jo Peisū un Kolēns vēl atrodas «Septiņu dižskābaržu» nokalnes zemnīcā, bet Žakē — sardzē uz mūra. Es ievēroju, ka Tomā, kas nosēdies galda otrā galā, uz Katī neskatās. Meisonjē, stāvēdams man aiz muguras, pāri manam plecam lasa, ko es rakstu. Tādā kārtā viņš visiem parāda, ' ka nav mans vietnieks tikai vārda pēc.
Tikko pabeidzu savus «rakstu darbus», Menū tūlīt nopūš petrolejas lampu, bet es sāku iztaujāt Ervē.
Viņš pastāsta interesantus jaunumus. Vakarvakarā, nākdams uz Malvilas pili izlūkos, Bebela neesot bijis viens. Viņam līdzi gājis kāds no veterāniem. Abi divi iztraukuši no Larokas ar velosipēdiem. Bebela savējo noslēpis pāris simtu metru attālumā no Malvilas pils un piekodinājis biedram nekādā gadījumā neiejaukties, vienalga, lai kas arī notiktu. Veterāns paslēpies, dzirdējis šāvienu, redzējis Bebelu nokrītam un steidzies atpakaļ uz Laroku. Vilmēns tūlīt paziņojis, ka Malvilas iemītnieki nogalinājuši divus «puišus» un par to tiem vajadzēšot «samaksāt». Taču iepriekš «aizmugures nodrošināšanai» — un varbūt arī tamdēļ, lai pēdējais notikums nebūtu neveiksme — pavēlējis doties nakts ekspedīcijā uz Kursežaku. Turp norīkoti seši ierindnieki brāļu Feiraku vadībā. Nelaimīgā kārtā vēl to pašu rītu veterāns, kurš kopā ar Morisu bija gājis uz Kursežaku izlūkos, tur nočiepis divas vistas. Tāpēc Kursežakas vīrieši bijuši modri, tūlīt pamanījuši uzbrucējus, atklājuši uguni un nošāvuši Dānieļu Feiraku. Zans Feiraks par to līdz nāvei pārskaities, pavēlējis triecienā ieņemt Kursežakas viensētu un visus tās iedzīvotājus nonāvēt,
— Inozīmē — «visus»?
— Divus puišus, abus vecīšus, kā arī jauno sievieti ar bērnu.
Klusums. Mēs saskatāmies.
Pēc brīža es ierunājos;
— Un ko par to teica Vilmēns?
— «Pareizi darīts. Ja nogalina kādu no mūsu puišiem, par atmaksu jānobeidz visi turienes iedzīvotāji.»
Atkal klusums. Dodu Ervē zīmi turpināt. Viņš nokremšļojas, lai attīrītu balsi.
— Tūlīt pēc Kursežakas ieņemšanas Vilmēns gribēja uzbrukt Malvilai. Bet veterāni nebija ar mieru. Arī Zans Feiraks ne — nevarot tā uz labu laimi gāzties virsū Malvilas pilij, iepriekš jāizdarot izlūkošana.
— Un Zans Feiraks tā teica?
— Jā.
Mani pārņem bezgalīgs riebums. «Jānobeidz visi turienes iedzīvotāji» — jā, kad tas viegli izdarāms. Taču ar Malvilas pili ir citādi. Seit viņiem nāksies palauzīt galvu. Un Vilmēns to saprot. Kad viņš atkal uzaicinājis pieteikties brīvprātīgos, no veterāniem neviens neesot atsaucies. Un tāpēc Ervē un Morisam nav bijis grūti panākt, lai izlūkos nosūta viņus.
— Ko Vilmēns teica?
i— «Ja šiem zeļļiem paveiksies, abi tiks ieskaitīti veterānos. Bet, ja viņi dabūs lodi ribās, vajadzēs uzbrukt tāpat, skaidrs?»
— Un ko veterāni?
— Sevišķi sajūsmināti jau nu nebija.
— Ja Vilmēns pavēlēs iet uzbrukumā, vai viņi to darīs?
— Jā. Pagaidām vēl viņi no Vilmēna baidās.
— Kāpēc — «pagaidām»?
— Kopš vakarvakara viņi kļuvuši drošāki.
— Tas ir — kopš Bebela kritis?
— Kopš krituši Bebela un Daniels Feiraks. Norūdīto rīkļurāvēju skaits kļuvis krietni mazāks. Tā vismaz es to saprotu.
Manuprāt, viņš saprot pareizi. Es turpinu iztaujāt:
— Ja Vilmēns kristu, vai būtu kāds, kurš stātos viņa vietā?
— Zans Feiraks.
— Un ja nonāvētu Feiraku?
— Tad nebūtu neviena.
— Un banda izjuktu?
— Jā, .liekas gan.
Brokastis ir gatavas. Uz galda nospodrinātās riekstkoka virsmas kūp krūzītes. Cik mierīga aina, bet dažus kilometrus no šejienes fermas pagalmā vāļājās seši līķi, no kuriem viens vēl pavisam maziņš. Mūs stindzina šausmas un neizpratne. Cik satriecoši gan uz cilvēku iedarbojas zvērīgums, ja jau ziņa vien par to spēj uzvandīt tādas izjūtas! Pietiktu ar nicinājumu. Taču šoreiz pārsteidz ne tikai drausmīgā cietsirdība, bet gan visvairāk tās nejēdzīgums. Tas, ka cilvēki tādā nežēlībā vēršas cits pret citu, savstarpējos slaktiņos iznīcinādami sev līdzīgos.
Pievelku tuvāk savu krūzīti. Negribu vairs domāt par Kursežaku. Vēlreiz apsveru sagaidāmo kauju. Mēs ēdam
klusēdami. Klusumu traucē vienīgi nerimtīgie vārdu plūdi, ko izverd Falvina, kas jau atgriezusies no slaukšanas. Tiesa, viņa nav dzirdējusi stāstījumu par Kursežakas [aužu nežēlīgo apslepkavošanu un tāpēc nespēj iekļauties mūsu noskaņojumā. Šorīt viņas pļurkšķēšana ir neciešamāka nekā jebkad agrāk. Kad Menū ir labā omā, viņa Falvinas pļeperēšanu salīdzina ar dzirnavu džerkstēšanu, ūdenskrituma žļudzēšanu, ripzāģa žvink tēšanu, bet drūmākā noskaņojumā — ar caurejas radītiem burkšķiem. Tagad, pēc visa dzirdētā par asinsdarbiem mums tik labi pazīstamajā fermā, mēs domās esam tur un pie galda nepārmijain ne vārda. Vispārējā klusumā Falvinas nebeidzamā, nevienam ncadresētā tergāšana vēl vairāk griežas ausīs, un, tā kā viņai neviens neatbild, liekas, ka tai nekad nebūs gala. Tā iedarbojas kā gluži svešs, ar mūsu izjūtām nesaistīts troksnis — līdzīgi no jumta tekošas ūdens strūklas žļurkstiem pret pagalma akmeņiem, kādreiz Malžakā darbojošās betona javas maisītāja blarkšķiem vai lentzaģa spindzēšanai. Un, lai gan šis skaņu jūklis sastāv no vārdiem, šķiet, ka tam nav nekā kopīga ar cilvēka domām vai izjūtām un tas nekādā ziņā nav arī uzskatāms par savstarpējas sazināšanās līdzekli, jo ir pilnīgi nevajadzīgs, traucējošs un tālab, visu noraidīts, aizplūst dīkā paštecē.