Laikam tāpēc, ka iepriekšējā bezmiega nakts mani nogurdinājusi un pašlaik jau saspringti apsveru priekšā stāvošos notikumus, es beidzot vairs neizturu un, riskēdams sniegt Menū rokās jaunus ieročus, Falvinai saku:
— Vai tu reiz nevarētu apklust! Tu traucē man domāt.
Kā tad! Tagad sākas asaru pali. Nevaru teikt, ka tie būtu daudz labāki par līdzšinējiem vārdu plūdiem.
Ja vismaz tas notiktu klusām! Bet kur nu! Elsas, nopūtas, šņuksti, šņaukāšanās! Es sēžu ar muguru pret Falvinu, tāpēc viņu neredzu. Toties visu dzirdu. ŠTs gaudas kļūst vēl ļaunākas nekā nerimtīgā tērgāšana. Jo vairāk vēl tāpēc, ka tagad sāk murkšķēt arī Menū, lai gan viņas sacīto es nevaru sadzirdēt. Taču Falvina visu dzird un saprot, un tas, liekas, ir tikpat kā brūcei uzbērta sāls. Ja tas turpināsies, tūlīt iejauksies arī Katī. Ne jau tāpēc, ka viņa tik ļoti žēlotu Falvinu, jo pati pie reizes tai uzknābj. Bet — lai nu kā — tā tomēr ir viņas vecmāmuļa. Un asins balss viņai neļaus mierīgi noskatīties, ka visu acu priekšā tiek noplucināta miesīga vecmāmuļa, nelaižot darbā pašai savu knābi un piešus. Starp citu, Katī šāda salēkšanās patīk. Viņa ir nežēlīga un žigla. Turklāt knābis viņai ass, lai gan pati vēl ir gluži cālēns. Kāds nelabais mani kūdīja šajā vistu kūtī iemest akmeni! Tūlīt sāksies kladzināšana, pašķīdīs spalvas, plakšķēs spārni, šļāksies asinis! Un tāds būs manis kārotais klusums! Paldies tev, Mjeta, ka tu esi mēma. Un paldies arī tev, Evelīna, ka tu vēl bīsties no manis (drīz gan tas pāries!) un klusē, kad es metu zibšņus.
Steigšus jāsper piesardzības soļi. Pašā iedīglī es atvairu nenovēršamo Katī pretuzbrukumu,
— Katī, vai tu jau esi paēdusi?
— Jā,
— Un tu, Falvina?
— Nuja, Emanuel, tu jau pats redzi, ka esmu paēdusi,
Viņa nav Katī. Lai atbildētu, viņai nepietiek ar vienu vārdu, vajadzīgi vismaz deviņi.
— Tad ejiet abas izmēzt zirgu staļļus. Žakē šorīt to nevarēs izdarīt.
Katī tūlīt paklausa un pieceļas. Viņa tur vakar doto solījumu — gluži kā mazs zaldātiņš.
— Bet kā tad būs ar trauku mazgāšanu? — pārspīlētā centībā apjautājas Falvina.
— Traukus nomazgās Menu ar Mjetu.
— Un arī es, — piebilst Evelīna.
— Šodien gan dikti daudz trauku, —> Falvina liekuļotā pašaizliedzībā tiepjas.
— Ej taču! — Menū pikti uzsauc. — Tikšu galā arī bez tevis.
— Nāc vien, vecmāmuļ, — pikti nosaka ari Katf.
Un Katī iziet, naska un trausla kā šautra, mzvilkdama sev līdzi vecmāmuļas milzīgo tauku lodi, kura, zvāļodamās uz savām varen resnajām kājām, aizripo nopakaļ mazmeitai.
Uzņemdamās tikt galā ar lielo trauku kaudzi, Menū kļuvusi par vienīgo noteicēju virtuvē. Taču viņa nedomā, ka par to maksātā cena būtu pārlieku augsta. So uzskatu Menū pauž pēdējos izburkšķienos, taču tas tiek darīts visai piesardzīgi, izvairoties no pārmērībām, kas varētu izraisīt manus pārmetumus un līdz ar to kaitēt nule gūtajam pārsvaram. Menū vervelēšana pamazām pierimst, līdz iestājas klusums un es beidzot varu nodoties savām pārdomām.
Cīņa, kura mūs sagaida, jau vairs nebūs tik nevienlīdzīga. Vilmēns zaudējis trīs veterānus, bet divi rekrūši dezertējuši. Viņa bandā, kurā vēl aizvakar bija septiņpadsmit vīru, tagad palikuši tikai divpadsmit. Bet mūsu pusē, ieskaitot Ervē un Morisu, ir desmit kaujinieku. Un arī mūsu bruņojums kļuvis krietni labāks, jo mums tagad ir jau trīs gabalas trīsdesmit sestā gada modeļa kara šautenes.
Ja ticam Ervē vārdiem, tad Vihnēna autoritāte ir sašķobījusies. Pēc trīs vīru zaudēšanas bandas morālais stāvoklis pazeminājies. Un tas noplaks vēl vairāk p§C Morisa un Ervē dezertēšanas, jo ari tos abus pieskaitīs zaudējumiem.
Man izvirzās trīs problēmas.
— Atrast tādu spēku izvietojumu kaujai, kas jautu maksimāli izmantot vides sniegtās priekšrocības.
— Sagudrot kādu viltību, lai iespēju robežās vēl paātrinātu pretinieka demoralizāciju.
— Ja ienaidnieks atkāpjas, par katru cenu aizkavēt tā atiešanu uz Laroku, lai tas no turienes nevarētu uzsākt pret mums slēpņu karu.
Un tieši šis pēdējais punkts man šķiet jo sevišķi svarīgs.
Pēc tam kad esmu aizsūtījis Falvinu un Katī uz zirgu staļļiem, vārtu torņa virtuvē valda nepārtraukta rosme, jo visu laiku kāds nāk un iet. Tomā iziet, lai stātos sardzē uz Larokas ceļa, bet 2akē atnācis paēst brokastis. Meisonjē aiziet pakaļ Peisū un Kolēnam, atgriežas ar abiem, bet tad atkal kopā ar Ervē iet aprakt Bebelu.
Ervē aiziešanu es biju gaidījis, jo tagad varu sākt iztaujāt Morisu. Lai pārliecinātos, vai Ervē stāstījums apstiprināsies, es ar Morisu gribēju aprunāties, kamēr to nedzird viņa biedrs.
Moriss ir ar aziātu asins piejaukumu. Kaut arī augumā viņš tikai pāris centimetru garāks par Kolēnu, tomēr izskatās krietni lielāks, jo ir šmaugs, ar tievu vidukli un šauriem gurniem. Turpretim pleci Morisam samērā plati (lai gan kaulos viņš smalks), un tas viņam piešķir senēģiptiešu ciļņos vērojamo siluetu eleganci. Viņa ādai ir dzintara mirdzums. Gluži melni taisni mati, kas apcirpti līdzīgi Zannas d'Arkas sasukai, ieskauj viņa smalko nopietno seju, kurā tikai paretam pavīd nesatricināmi laipns smaids. Vispār viņš ir caurcaurēm pieklājīgs — no matu saknēm līdz kāju pirkstu galiem. Un tā vien liekas, ka pat pie labākās gribas viņš nespētu kļūt skarbs.
Moriss paskaidro, ka viņa tēvs ir francūzis, kurš apprecējies ar kādu indoķīniešu meiteni no Sentlivradas Lo un Garonnas departamentā. Tēvam Firnelas tuvumā piederējis neliels uzņēmums, un Ervē Lieldienās ieradies pie Viņa uz dažām dienām ciemos, bet tad noticis bumbas sprādziens. Kopš šā brīža Morisa stāstījums vārds vārdā apstiprina Ervē izteicienus, lai kā es arī nopūlos atklāt kādas pretrunas. Vienīga atšķirība ir tā, ka Morisam vairāk pie sirds ķērusies viņ i drauga Renē nogalināšana un viņš Vilmēnu nīst vel spīvāk nekā Ervē. Taču savu ienaidu vārdos viņš neizsaka. Tikai, atceroties Renē nogalināšanu, Morisa piķa melnajos redzok|os iezalgojas briesmīgs naids un viņa iešķībās acis samiedzas šaurā spraudziņā. Tāpat kā Ervē, viņš uz mani atstāj labu iespaidu. Pat vēl labāku. Ervē ir runīgs un sajūsmīgs, ar noslieci uz aktieriskumu. Moriss nav ar tādu spozmi, bet jūtams, ka viņš ir tēraudcieta rūdījuma cilvēks. ~
Es pagriežos pret Peisū.
— Peisū, kad tu paēdīsi, man būs tev kāds darbiņš.
— Klausos.
— Mums noliktavā ir važu apļi. Es gribētu, lai jūs ar Morisu tos iestiprinātu pagraba mūrī. Tur vajadzētu pa kaujas laiku piesiet vērsi, govis un Daiļavu. Tāpat es gribētu, lai tu Adelaidai uztaisi pagaidu aizgaldu.
— Vai tad mēs tur novietosim Daiļavu vien? — Peisū jautā. — Un kā būs ar citiem zirgiem?
— Atstāsim novietnē, jo tie varbūt būs mums vajadzīgi. Kad tu beidz, tad pasaki man, lai mēs pa visiem varētu sanest pagrabā sienu.
Peisū, degunu krūzītē iebāzis, pāri tās rnalam ar izbiedētām acīm noskatās manī.
— Vai tu domā, ka ārējo pagalmu mums vajadzēsatstāt?
— Nekā tāda es nedomāju, speru tikai piesardzības soļus. — Un es pieceļos. — Menū, uz brītiņu atstāj savus traukus un nāc man līdzi.