Menū paķer no Mjetas virtuves dvieli, noslauka mazās, mezglainās rokas un nāk man pakaļ. Viņa neatpaliek ne sprīdi, lai gan viens mans solis mērojams ar viņas diviem. Aizvedu Menū uz torņa telpu, kur atrodas tilta pacelšanas mehānisms.
— Vai nepieciešamības gadījumā tu varētu viena šeit visu izdarīt? Varbūt norīkot tev palīgā Falvinu?
— Man nav nekādas vajadzības pēc šā tauku blāķa,— Menū atcērt.
Es viņai ierādu, kas un kā darāms. Pēc pāris mēģinājumiem, savu kārno augumiņu trejos līkumos saliekusi un zobus sakodusi, Menū jau gluži labi tiek galā ar grieztuves kloķiem. Tilta pacelšanas ierīces tagad tiek iedarbinātas pirmo reizi kopš 1977. gada Lieldienām, kad mēs kopā ar Polā kungu pārspriedām pašvaldību vēlēšanas. Resno, labi ieeļļoto ķēžu žvadzoņa neparasti spilgti atsauc man atmiņā šos pagātnes notikumus. Bet lai jau! Nav laika ļauties atcerēm un skumjām.
Kad Menū pēc tilta pacelšanas to atkal nolaiž, es viņai iesaku palēnināt vinčas apgriezienus, lai tilta kopne viegli nogultos uz aizsarggrāvja akmens apmales. Pa mehānismu telpas mazo kvadrātveida lodziņu es redzu, ka vārtu torņa durvīs parādās Peisū un Kolēns un noskatās uz mūsu pusi. Ķēžu žvadzoņa droši .vien arī viņos izraisa pagātnes atmiņas.
— Seit būs tavs cīņas postenis, Menū. Tikko iedegas kauja, steidzies šurp un nogaidi. Ja kaut kas saiet grīstē un mēs atkāpjamies uz iekšējo pagalmu, tu nekavējoties pacel tiltu. Varbūt vēl kādu reizi pamēģināt? Vai arī tu tāpat visu atcerēsies?
— Es neesmu nekāds teļapakausis, — Menū atbild.
Bet tad pēkšņi viņas acīs sariešas asaras. Es jūtos
satriekts, jo saraudināt Menū nemaz nav tik viegli.
— Ejam Menū.
— Liec mani mierā, — viņa izdveš caur sakostiem zobiem.
Menū uz mani neskatās, bet blenž kaut kur tukšumā. Viņa stāv nekustīgi, taisni izslējusies, ar paceltu galvu. Asaras plūst pār viņas iedegušo seju (balta ir vienīgi piere, jo vasarās Menū galvu nosedz liela salmu platmale). Viņa satvērusi abās rokās grieztuves kloķus, it kā vadītu kuģi sabangotā jūrā. Polā kunga apciemojuma dienā ar vinču bija rīkojies Momo. Viņš toreiz staroja un aiz sajūsmas lēkāja. Es domās to skaidri saredzu, arī Menū visu atceras un raud, zobus cieši sakodusi. Taču viņa nedomā gausties. Un nesāk pati sevi žēlot. Tas ir tikai mirklis, un tūlīt viss būs pāri. Menū izturēs vētrā, pārspēs negaisa brāzienus. Lai netraucētu, es viņai pagriežu muguru un skatos laukā pa logu. Taču ar vienu acu kaktiņu redzu viņas sparīgo mazo augumiņu ar augsti pacelto galvu — viņa raud plati atvērtām acīm, neizdvesdama neviena šņuksta. Menū stāvs atspoguļojas vaļējā lodziņa stiklā, un mani visvairāk pārsteidz tas, ka viņa visu laiku stingri rokās satvertus tur grieztuves kloķus, it kā ar. to apliecinādama savu apņēmību uzvarēt dzīves likstās.
Es atstāju Menū vienu. Man liekas, viņa tā veļas. Lieliem soļiem atgriežos sargtornī un ieeju savā istabā.
Nosēdies pie rakstāmgalda, es kādā no atvilktnēm, kuras tik sen neesmu pārlūkojis, atrodu to, ko meklēju,— divus krāsainus zīmuļus, vienu melnu, otru sarkanu. Atrodu vēl kaut ko tādu, ko nepavisam netiku meklejis, — lielu policijas svilpi, kuru es kādreiz neprātīgas augstprātības uzplūdos uzdāvināju Peisū. Tas notika tajā dienā, kad mēs viņam pamatīgi bijām sadevuši pa ādu, jo Peisū atkal kārtējo reizi tīkoja uzmesties par Kopas vadītāju. Svilpe atrodas pie manis tāpēc, ka nākamajā dienā, nelietīgi izmantodams Peisū labsirdību, es par nelielu samaksu to atkal biju atguvis. Pat vēl šodien es ar lielu patiku grozu pirkstos šo nieciņu. Svilpe aizvien man šķitusi tīrais brīnums. Tās hromējums izturējis gadu pārbaudi, un spalgā, verveļojošā skaņa dzirdama tālu jo tālu. Ielieku svilpi krekla krūšu kabatā, bet pēc tam, nežēlodams lielu zīmējamā papīra loksni, ķēros pie nodomātā darba.
Nostrādāju ne vairāk kā piecas minūtes, kad pie durvīm kāds klauvē. Tā ir Katī.
— Sēdies, Katī, — es saku, galvu nepaceldams.
Mans galds novietots gareniski pie loga, tāpēc Katī
jāapiet tam apkārt, lai apsēstos ar seju pret mani, bet muguru pret gaismu. Garām iedama, viņa ar kreiso roku it kā neviļus novelk man pār skaustu un kaklu. Reizē ar to viņa uzmet acis papīram, lai redzētu, ko es daru. Pūlos neizrādīt, kādu iespaidu viņas klātiene atstājusi. Taču Kati nav vakarējā. Viņa apsēžas uz krēsla maliņas, vēderu uz priekšu izliekdama, un ar puspievērtām acīm, lūpas pussmaidā pavērusi, ņemas pētīt mani.
— Nu, vai ar steliņģiem tikāt galā, Katī?
— Jā, un es pat paguvu paskriet zem dušas.
Man liekas, tas nav sacīts gluži bez nodoma. Taču
es nepaceļu acis no papīra lapās. Kas piesargāsies pats, to arī dievs sargās.
— Tu gribēji ar mani runāt? — es pēc brītiņa iejautājos.
— Nuja, — Katī nopūzdamās atbild.
— Un par ko?
— Par Vilmēnu. Man uzradusies kāda doma.
Un piebilst:
— Tu taču teici, ja kādam kas labs ienāk prātā, lai tev to pasaka.
— Pareizi gan.
— Nu redzi. Esmu ko sagudrojusi, — viņa kautrīgi paziņo.
— Tad klāj vaļā, — es saku, papīra lapā vērdamies.
Klusums.
— Man negribētos tevi traucēt, — Katī paskaidro, — tu izskaties tik aizņemts. Nudien! Ko tu tur tādu krecelē? — viņa turpina, pūlēdamās ačgārni izlasīt lielos iespiedburtus, ko esmu izzīmējis ar krāsainajiem zīmuļiem. — Ko tu īsti dari, Emanuel? Vai tā būs afiša?
— Aicinājums Vilmēnam un viņa bandai.
— Un ko tu viņiem šajā aicinājumā saki?
— Kaut ko tādu, kas Vilmēnam ļoti nepatiks, bet viņa vīriem var būt arī pieņemams.
Pēc mirkļa paskaidroju tuvāk:
— Redzi, es gribu izmantot nelāgo noskaņojumu bandā un uzkūdīt to pret savu barvedi.
— Vai tu domā, ka tam varētu būt kādi panākumi?
— Ja viņu stāvoklis pasliktināsies, tad jā. Pretējā gadījumā gan ne. Lai nu šā vai tā, bet mums tas būs maksājis tikai vienu iztērētu papīra lapu.
Man aiz muguras kāds klauvē pie durvīm. Nepagriezdamies uzsaucu: «Iekšā!» — un turpinu savu darbu.
Pamanu, ka Kati krēslā izslienas, bet, tā kā joprojām valda klusums, es pagriežos atpakaļ, lai redzētu ienācēju. Ta ir Evelīna.
Es saraucu uzacis.
— Kas tev vajadzīgs?
— Meisonjē apracis Bebelu un atkal ir šeit, es atnācu tev to paziņot.
— Vai Meisonjē lika tev to darīt?
— Nē.
— Vai tad tu pati nepieteicies palīdzēt nomazgāt traukus?
<— Pieteicos gan.
— Un trauki jau nomazgāti?
— Nē.
— Nu, tad ej palīdzēt. Ja uzsākts kāds darbs, nedrīkst to nez kādu iedomu dēļ pamest pusratā.
— Labi, es eju, — meitene saka, taču nekust ne no vietas un tikai noskatās manī ar savām lielajām, zilajām acīm.
Parastos apstākļos par šādu vilcināšanos viņa saņemtu krietnu uzbļāvienu, taču man negribas meiteni pazemot Katī klātienē.
— Kāpēc tu vēl kavējies? — es jau laipnākā balsī jautāju.
Mana laipnība viņu atkausē.
— Es jau eju, eju, — Evelīna nosaka, gandrīz vai raudādama, un aizver durvis aiz sevis.
— Evelīn!
Meitene atkal parādās.
— Pasaki Meisonjē, ka viņš man vajadzīgs. Lai tūlīt nāk šurp.