Evelīna starodama man uzsmaida un aiziet. Bet es ar vienu rībienu esmu nošāvis trīs zaķus: vispirms, Meisonjē man patiesi vajadzīgs, otrkārt, esmu nomieri
nājis Evelīnu un, treškārt, tieku vaļā no Katī, jo baidos palikt ar viņu vienatnē. Patiesību sakot, ne jau nu bailes bija galvenā sajūta, kuru varā atrados, taču citādi šobrīd rīkoties es nedrīkstēju.
Katī, tāpat kā pirms brīža, atzvcjas krēslā. Tomēr es uz viņu neskatos, vismaz izvairos ielūkoties viņai sejā. Es atkal esmu atsācis savu darbu. Laimīgā kārtā teksts man tikai jāpārzīmē, jo melnrakstā tas jau uzmests uz nelielas papīra driksniņas. Kati klusām ieirgojas.
— Redzi, ka viņa atjoza šurp! Iegrābusies tevī līdz
ausīm!
— Un es viņā tāpat, — galvu paceldams, strupi nosaku.
Katī blenž ar tādu smaidiņu, kas mani padara vai traku.
— Tādā gadījumā es nesaprotu, — viņa saka, — kāpēc tu …
— Tādā gadījumā tu gan man varētu pastāstīt, ko tu īsti esi sagudrojusi.
Viņa nopūšas, viņa izgorās krēslā, viņa pakasa sev kāju. Ar vārdu sakot, viņa jūtas apbēdināta, ka jāpārtrauc spriedelēt par tik intriģējošu tēmu kā manas attiecības ar Evelīnu.
— Lai notiek, — Katī beidzot ierunājas. — Pieņemsim, Vilmēns mums uzbrūk un, kā tu saki, aplauž sev ragus. (Tikai dievam vien zināms, kāpēc Katī iesmejas.) Viņš atkāpjas uz Laroku un uzsāk pret mums slēpņu karu, kurš tev tik gauži nepatīk.
— Vairāk kā nepatīk. Tā būtu katastrofa. Viņš mums var nodarīt lielu postu.
— Nu, — Katī turpina, — tad jau nevajadzētu ļaut atiet ienaidniekam uz Laroku, bet mīt viņam uz papēžiem.
— Viņš taču būs mums lielu gabalu priekšā.
Katī nolūkojas manī ar uzvarošu skatienu,
— Jā, bet mums taču ir zirgi!
Esmu satriekts. Tas nebija nekāds sagudrots iegansts, lai ierastos pie manis, viņai patiesi ir lieliska doma! Un es, kurš visu mūžu esmu noņēmies ar zirgiem, nekā tāda nebiju iedomājies! Izrādās, ka karš un zirgkopība manā prātā ir nesavienojami jēdzieni. Tomēr ne gluži tā. Vienu reizi, kauču arī vienu vienīgu, es tos biju savstarpēji saistījis — toreiz, kad nopūlējos pierunāt biedrus apmainīt govi pret Filbēra divām ķēvēm. Taču tas nebija nekas vairāk kā arguments strīdā. Bet tagad man salīdzinājumā ar Vilmēnu ir milzīgas priekšrocības: mūsu rīcībā ir kavalērija, tikai es nebiju iedomājies to izmantot!
Izslejos savā krēslā.
— Katī, tu esi ģēnijs!
Viņa nosarkst, pēkšņā bērnišķīga prieka uzplūdā viņai iemirdzas acis un paveras lūpas, un no visa tā es redzu, cik ļoti meitenei ķērusies pie sirds mana viegli nievājošā attieksme.
Es apsveru Katī ierosinājumu. Viņai gan es nesaku, ka tas vēl labi pārdomājams, jo nevar jau tā vienkārši dzīties pa šoseju Vilmēna bandai pakaļ, zirgu pakaviem ceļa segumu rībinot. Viņi mūs tūlīt izdzirdētu, kādā ceļa līkumā sagaidītu un nokniebtu kā zvirbuļus.
— Bravo, Katī, — es saku, — bravo, es visu pārdomāšu, bet pagaidām nesaki nevienam ne vārda.
— Pats par sevi saprotams, — Katī lepni atbild.
Un, nostājusies uz šaurā un grūtā tikumības ceļa,
viņa citām savām labajām īpašībām pievieno vēl smalkjūtību;
— Labi, es redzu, ka tev jāstrādā, tad nu tagad iešu.
Es pieceļos, un tā izrādās visai nepārdomāta rīcība, jo, pagājusi galdam apkārt, Katī pēkšņi metas man ap kaklu un cieši piekļaujas ar visu augumu. Patiesi, Peisū ir taisnība: viņa spirinās.
Pie durvīm kāds klauvē. Neapdomājies es uzsaucu: «iekšā!» Ienāk Meisonjē. Tas ir savādi, taču nosarkst viņš un sāk blisināt skropstas. Es_ apmulstu tikai tāpēc, ka esmu nostādījis viņu neērtā stāvoklī.
Katī izskrien, durvis aiz viņas noblākšķ, bet Meisonjē ne acu nepamirkšķina — ne izmet kādu zobgalīgu piezīmi, kā būtu darījis Peisū, ne arī nosmīn šķelmīgu vīpsniņu, kas būtu raksturīgi Kolēnam.
— Sēdies, — es saku, — un mazlietiņ pagaidi.
Meisonjē apsēžas Katī iesildītajā krēslā. Viņš sēž
taisni izslējies, klusēdams un nepakustēdamies. Cik patīkami atkal būt kopā ar vīrieti. Es pabeidzu savu plakātu daudz ātrāk un labāk, nekā pats biju gaidījis.
— Paskaties, — es saku, pasniegdams viņam izzīmēto uzaicinājumu, — ko tu par to teiksi?
Meisonjē skaļā balsī lasa:
— «Malvilas un Larokas apvidus vārdā. Zemāk minētie noziedznieki tiek notiesāti uz nāvi: ārpus likuma izsludinātais bandas barvedis Vilmēns, Kursežakas bende Zans Feiraks. Ja pārējie bandas locekļi uz pirmo pieprasījumu noliek ieročus, viņi tiks izraidīti no mūsu apvidus, katram līdzi dodot pārtiku astoņām dienām. Emanuēls Kants, Malvilas abats.»
Izlasījis plakāta tekstu skaļā balsī, Meisonjē vēlreiz to pārlasa klusām. Es veros viņa šaurajā sejā ar garām grumbām pāri vaigiem. «Apzinīgums» — šis vārds ir ierakstīts ikvienā viņa vaibstā. Viņš ir bijis krietns komunistu partijas darbinieks, bet tāpat būtu varējis būt krietns garīdznieks vai ārsts. Ar savu apzinīgumu un vērību pret sīkumiem viņš būtu arī lielisks administrators. Cik žēl, ka Meisonjē toreiz nekļuva par 'Malžakas mēru! Esmu pārliecināts, ka pat tagad viņš reizēm to nožēlo.
— Nu, ko tu par to teiksi?
— Psiholoģiskā kara paņēmiens, — Meisonjē lietišķi piezīmē.
Pagaidām tā vēl ir tikai fakta konstatēšana. Novērtējums nāks vēlāk. Pagaidām viņš tikai sakopo domas. Bet lai nu apsver vien visu kā pienākas. Es zinu, ka viņš pieder pie gausajiem domātājiem, bet viņa pārdomu rezultāts ir vērts, lai to nogaidītu.
— Manuprāt, tas iedarbosies tikai tad, ja Vilmēna un Feiraka vairs nebūs starp dzīvajiem. Tā kā šādā gadījumā vairs nebūs neviena barveža, tad bandas locekļi uzskatīs par prātīgāku glābt savu dzīvību, nevis ielaisties kautiņā.
Es Katī teicu: «Ja viņu stāvoklis pasliktināsies.» Meisonjē izsakās skaidrāk: «Ja Vilmēna un Feiraka vairs nebūs starp dzīvajiem.» Viņam taisnība. Sī nianse ir svarīga. Tā man jāatceras, kad es, kaujai sākoties, došu pavēli atklāt uguni.
Es pieceļos.
— Labi. Vai tu nevarētu sameklēt kādu saplākšņa gabalu, piestiprināt uz tā šo plakātu un augšā izurbt divus caurumus?
— Tas ir pavisam viegls uzdevums, — Meisonjē nosaka un arī pieceļas.
Plakātu rokā turēdams, viņš panāk apkārt rakstāmgaldam un nostājas man blakus.
— Es tev gribētu ko pajautāt — vai tu vēl arvien domā, ka izlietojamas tikai starp mūra ierobiem ierīkotās šaujamlūkas?
— Jā. Kāpēc tu jautā?
— Tādu šaujamlūku ir piecas. Ieskaitot vārtu torņa abas ambrazūras, sanāk septiņas, bet mūsu tagad jau ir desmit.
Es noskatos viņā.
— Un ko tu no tā secini?
— Ka ārpusē vajadzētu izvietot trīs puišus. Es tev to atgādinu tāpēc, ka zemnīca trim vīriem ir par mazu.
Pēc Katī tagad Meisonjē! Visi Malvilas pils iemītnieki lauza galvas, kaut ko meklē un izgudro. šajā brīdī man ir tāda sajūta, it kā es būtu tikai daļiņa no kāda manis komandēta kopuma, kuram es tajā pašā laikā esmu padots, būdams tikai viens no kopējā mehānisma ritentiņiem, bet šis kopums domā un rīkojas patstāvīgi kā vienots dzīvs organisms. Tā ir reibinoša izjūta, kādu savā agrākajā dzīvē nekad nebiju pazinis, jo tad visas manas izdarības centrējās ap paša nožēlojamo un sīko «es».
— Tu izskaties briesmīgi pašapmierināts, — Meisonjē piezīmē.