Ceļgali un delnas man vēl sūrstēja, taču spēki un apziņa sāka atgriezties, un es jau ievēroju, ka mēs tikpat' kā nesarunājamies un cītīgi izvairāmies pieminēt notikušo. Tajā pašā laikā es atskārtu, ka esmu kails, un sāku justies mazliet neērti. Ar Menū droši vien notika tas pats, jo viņa paklusā, nosodošā balsī ieminējās:
— Kā tad es šitentādās plikās miesās!
Šoreiz viņa runāja literārajā valodā, kas tika lietota, izsakot oficiālas pieklājības frāzes. Un tūlīt sāka ģērbties. Viņas paraugam sekoja pārējie. Menū atkal turpināja — tagad gan izloksnē, skaļā balsī un pavisam citādā tonī:
— Bet kas gan tur liels, neesmu jau nekāda skaistule, kas dēliešu slaku varētu vest kārdināšanā.
Ģērbdamies es zagšus vēroju Kolēnu un Meisonjē,
ItlUlcm kādu mirkli uzmezdams ari Peisū, taču tā, lai Vilis lo nemanītu. Meisonjē seja bija iekritusi un izskauj ns kā vītuma skarta, izstiepusies neticami gara, acis viņam nepārtraukti blisinājās. Kolēna sejā vēl gan vaiff'Ja nojaust, viņam raksturīgo smaidu ar augšup pārmītajiem lūpu kaktiņiem, bet tas izskatījās dīvaini samākslots, it kā sastindzis, un nepavisam nesaskanēja iii viņa acīs viežamajam bažam. Peisū pēc paēšanas mi padzeršanas vairs nebija nekāda iegansta šeit paliki, taču viņš vairs nedzīrās iet prorn. Tomēr es visiem hpekiem sargājos, lai viņš nemanītu, ka tiek novērots, mi atkal nenāktu uz agrākajām domām. Viņa labsirdības biezās lūpas drebēja, platie vaigi palaikam konvulsīvi notrīsēja, rokas nevarīgi nokarājās gar sāniem, kājas ceļgalos viegli ielikušas, — ar vārdu sakot, Peisū izskatījās pēc cilvēka, kurš zaudējis visas cerības un pēdējās gribasspēka paliekas. Ievēroju, ka viņš bieži nolūkojas uz Menū, it kā no viņas gaidīdams padomu, ko tagad iesākt.
Piegāju pie Tomā. šajā pagraba daļā valdīja pustumsa, un viņa seja nebija lāgā saredzama.
— Kā tev liekas, — es pusbalsī ierunājos, — vai rādīties laukā būtu bīstami?
— Ja tu esi nobažījies par temperatūru, tad ne. Tā Ir kritusies.
— Vai tad vēl par ko citu arī vajadzētu bažīties?
— Noteikti. Iespējami taču radioaktīvie nokrišņi.
Noskatījos uz viņu. Par radioaktivitāti es nebiju
iedomājies. Redzēju, ka Tomā nav ne mazāko šaubu par to, kas īsti noticis.
— Tādā gadījumā labāk nogaidīt? — es ieminējos.
Tomā paraustīja plecus. Seja viņam bija bez dzīvības, balss drūma.
— Nokrišņi var parādīties arī pēc mēneša, pēc diviem, trim..»
— Ko tad lai iesākam?
-rJa tu atļauj, es iešu paņemt no skapja tava tēvoča Geigera skaitītāju, tad prāts mums būs mierīgs. Vismaz šobrīd.
Bet tevi var ķert apstarojumsl
.Tomā seja vēl aizvien bija stinga kā akmens,
— Zini, — viņš teica tajā pašā nespodrajā, it kā mehāniski skanošajā balsī, — mūsu izredzes palikt dzīviem ir gaužām niecīgas. Ja bojā gājusi visa augu un dzīvnieku valsts, tad ilgi mēs nespirināsimies.
— Klusāk, —es nočukstēju, redzēdams, ka visi pārējie, gan neiedrošinoties pienākt tuvāk, ieklausās.
Vairs ne vārda neteicis, izņēmu no kabatas skapja atslēgu un pasniedzu to Tomā. Viņš gausām kustībām ievīstījās savā lietusmētelī, uzspīlēja galvā motociklista ķiveri, uzlika lielās, hermētiski noslēdzošās aizsargacenes un uzvilka cimdus. Mētelis un ķivere viņam bija melnā krāsā, tāpēc šādā bruņojumā Tomā izskatījās diezgan briesmīgs.
Vai tas tevi pasargās? — es aizsmakušā balsī apjautājos, pieskardamies viņa rokai.
Tomā acis aiz briļļu stikliem saglabāja drūmo izteiksmi, bet viņa sastingušos sejas vaibstus sašķobīja tikko manāma vīpsnā.
'— Pieņemsim, ka tā tomēr labāk nekā plikam.
Kolīdz Tomā bija izgājis, pie manis pienāca Meisorijē.
— Ko viņš nodomājis darīt? — Meisonjē klusā balsī jautāja.
— Izmērīt radioaktivitāti.
— Vai viņš domā, ka tā bija bumba?
—Jā.
— Un tu?
— Es arī.
— Tā gan.,, — Meisonjē noteica un apklusa.
Vairāk neko viņš nepiebilda. Pat pārstāja mirkšķiniilles un nodūra acis. Meisonjē garā seja bija dzelItin» kā vasks. Es pametu skatienu sāņus, lai redzētu, Ko dara Kolēns un Peisū. Viņi vēroja mūs, taču klāt nenāca. No vienas puses, alkdami uzzināt, kas noticis, lu?t, no otras, bīdamies izdzirdēt visļaunāko, viņi bija l<fl paralizēti. Tomēr viņu sejās nekas nebija izlasāms.
Tomā atgriezās pēc minūtēm desmit ar klausulēm uz ausīm, Geigera skaitītāju izstieptā rokā turēdams. Viņš strupi paziņoja:
— Pirmajā pagalmā rezultāts negatīvs. Vismaz pagaidām.
Tad, nometies ceļos pie Zermēna, viņš ar skaitītāju Iztaustīja mirušā augumu.
— Tāpat negatīvs.
Es pavērsos pret biedriem un autoritatīvā balsī teicu:
— Mēs ar Tomā uzkāpsim tornī, lai redzētu, kas noticis. Jūs nekur neejiet. Pēc dažām minūtēm mēs atgriezīsimies.
Gaidīju, ka pārējie trīs protestēs, taču nekā tamlīdzīga. Viņi bija tādā apstulbuma, nomāktības un neziņas stāvoklī, kad cilvēks izpilda jebkuru pavēli, ja tikai tā izsacīta pietiekami apņēmīgā balsī. Es biju drošs, ka neviens nespers ne soli ārpus pagraba.
Kad bijām izgājuši pie izejas laukumā, ko ierobežoja sargtornis, paceļamais tilts un renesanses stila dzīvojamā māja, Tomā man deva zīmi palikt stāvam un metodiski sāka pārbaudīt augsni ar Geigera skaitītāju. Stāvēdams turpat pie pagraba, es vēroju viņa darbošanos un jutu, ka mute man izkalst. Uzdvcsa
karstums, kas bija manāmi lielāks nekā pagrabā. Nezinu, kāpēc, taču man neienāca ne prātā palūkoties termometrā, ko biju paņēmis līdzi.
Debesis bija svina pelēkas, un gaisma šķita pavisam vāja. Es paskatījos pulkstenī — tas rādīja deviņi desmit minūtes. Apmulsu un, juzdams, ka domas man gluži trulas, pūlējos noteikt, vai pašreiz ir N dienas vakars vai nākamās rīts. Pavisam nejēdzīgs jautājums, jo pēc ilgas un mokošas piepūles es atskārtu, ka Lieldienās pulksten deviņos vakarā ir gluži tumšs, tātad bija nākamās dienas rīts, un mēs pagrabā esam pavadījuši veselu diennakti.
Virs mūsu galvām debesīs nebija ne zilgmes, ne arī mākoņu — tās klāja palss, vienmuļš pārvalks, kas šķita mūs nosedzam kā ar vāku. Šis vārds labi raksturo to mijkrēšļa, smagmes un smacīguma izjūtu, ko dvēselē viesa debess pelēcīgums. Palūkojos apkārt. Pirmajā acu uzmetienā likās, ka pils nav cietusi, tikai sargtorņa augšdaļā, kas slējās pāri klints virsotnei, akmeņi bija apsvēpuši rūsgani.
Sviedri atkal aumaļām sāka plūstman pār seju. BeicTzot es atguvos paskatīties uz termometru. Tas rādīja plus piecdesmit grādu. Uz gadsimtiem vecā akmens bruģa, pa kuru ar savu skaitītāju klaiņoja Tomā, vāļājās apogļojušies baložu un žagatu ķermeņi. Tie bija parastie sargtorņa galerijas iemītnieki, un es atcerējos, cik bieži biju dusmojies, kad mani traucēja baložu dūdošana un žagatu žadzināšana. Tagad vairs nebūs, kas mani kaitinātu. Visapkārt dziļš klusums, tikai kaut kur ļoti tālu, vērīgi ieklausoties, bija dzirdama nepārtraukta sprakšķoņa un tāda kā svelpoņa.
— Rezultāti negatīvi, — Tomā paziņoja, pienākdams pie manis ar sviedriem klātu seju.
Es sapratu viņa vārdus, taču Tomā strupā izteiksme