nez kāpēc mani kaitināja. Vairāk viņš neko neteica, tikai stavēja kā sastindzis, vērīgi ieklausīdamies tālajos trokšņos. Es nepacietīgi ieminējos: — Liekas, vēl turpinās.
Neko neatbildējis, Tomā pavērās debesīs, iNu labi, ejam, — es ieteicos grūti apvaldāmā aizI ultinajumā. Liekas, to izraisīja galējs pārgurums, satuiukiims un lielais karstums. Uzklausīt cilvēkus, samīlaties ar viņiem, pat uz tiem paskatīties — tas viss tagad bija tik grūti. Es piebildu:
.. Man ir binoklis, aiziešu paņemt to.
Manā istabā sargtorņa trešajā stāvā karstums bija pavisam neciešams, taču citādi viss likās neskarts, izņemot to, ka sīkrūtīšu logos svina spraišļi bija izkuluši un ārpusē vietumis nolāsojuši pa stiklu. Kamēr os rakņājos kumodes atvilktnēs, meklēdams binokli, Tomā nocēla tālruņa klausuli, pielika to pie auss un vairākkārt nospieda aparāta dakšiņu. Sviedru straumēm plūstot pār vaigiem, es uzmetu viņam niknu skatienu, it kā ļaunotos uz Tomā" par to, ka viņš ar savu mēģinājumu piezvanīt būtu man devis un tūlīt atkal atņēmis kādu cerību.
— Neviens neatbild, — viņš teica.
Es īgni paraustīju plecus.
— Tomēr vajadzēja pārbaudīt, — Tomā paskaidroja, un arī viņa balsī jaudās sapīkums.
— Tā, rokā ir, — drusku nokaunējies es teicu.
Un tomēr īgnā nepatika, ko es izjutu pret saviem līdzbiedriem, nebija pilnīgi apvaldāma. Uzkāris binokli kaklā, es pa vītņu kāpnēm sāku rausties augšup torņa pēdējā stāvā. Tomā man sekoja. Svelme kļuva aizvien neizturamāka. Uz nodilušajiem akmens pakāpieniem es vairāk reižu paklupu, ar labo roku pieķēros margām un apsvilināju delnu. Tā sūrstēja, binoklis kuļājās man kaklā, un siksnas spiediens uz skausta šķita neizturams.
Kad bijām nokļuvuši svaigā gaisā torņa augšā, no turienes nekas nebija redzams, jo visapkārt terasei pacēlās ap divus metrus augsts četrstūra mūris. Sienā iemūrēti akmens pakāpieni tālāk veda uz kādu metru platu platformu bez margām. Kad man bija gadu divpadsmit, tēvocis mums noliedza kāpt uz šo platformu, no kuras pavērās plašas tāles, jo uzskatīja to par pārāk bīstamu.
Apstājos, lai ievilktu elpu. Debesis bija tikpat palsas. Tās klāja svina vāks, aizstiepdamies līdz pašai pamalei. Gaisā kūsāja īsta speltes versme, pārvarot pēdējos pakāpienus, kājas man ļodzījās, es mokoši tvarstīju elpu un sviedri no pieres tērcītēm plūda uz torņa akmeņiem. Nebūdams drošs, vai spēšu saglabāt līdzsvaru, es apstājos uz pēdējā pakāpiena, bet Tomā savukārt — uz priekšpēdējā. Laikam es biju sagrīļojies, jo uz muguras jutu Tomā roku saturam mani pie mūra.
Pirmais, ko es ieraudzīju, — un to varēju saskatīt jo skaidri pat bez binokļa — bija «Septiņu dižskābaržu» ferma, kas patlaban beidza degt. Bez iegruvušā jumta, apdegušajām durvju un logu ailārn un melni apkvēpušajām mūra sienām tur nekas vairāk nebija palicis pāri. Vietumis pret pelēkajām debesīm kā zemē iesprausts miets slējās kāds koka stumbenis. Ne mazākās vēja pūsmas. Stateniski gaisā cēlās melni, biezi dūmu mutuļi, bet šur un tur pie pašas zemes klājeniski ložņāja sarkanīgas liesmu mēles, gan paceldamās augšup, gan noplakdamas, it kā tās savā starpā samirkšķinātos.
Mazliet tālāk pa labi es tikai ar pūlēm pazinu Malžaku. Baznīcas tornis pazudis. Tāpat arī pasta nams.
Parasti tas bija labi saskatāms, jo neglītā divstāvu ēka stāvēja pakalnē pie paša Larokas ceļa. Likās, kāds būtu zvēlis ar dūri pa ciematiņu, to sašķaidīdams un pie zemes pieplacinādams. Nekur neviena zaļojoša koka. Nekur neviena sarkanīga dakstiņu jumta. Viss pelnu krāsā, pelēcīgs un apsvilis, tikai laiku pa lailuun vienā vai otrā vietā uzplandīja kāda liesmu mēlīte, lai tūlīt aprimtos arī tā.
Ar trīsošām rokām es pieliku pie acīm binokli un pielāgoju to savai redzei. Meklēju Kolēna un Meisonjē mājiņas — pirmajam tā kādreiz bija pašā ciematiņa centrā, otram — mazliet nomaļus, Rinas puses nogāzē. No pirmās nevarēju atrast nekādu pēdu, bet otro pazinu pēc zelmiņa paliekām, kuras vēl slējās augšup. No Peisū fermas un ap to sadēstītajām dižeglēm pari palikusi tikai melna apdeguļu gubiņa.
Ļāvu noslīgt binoklim lejup un klusā balsī noteicu:
— Viss gājis bojā.
Tomā, neko nebilzdams, nolieca galvu.
Būtu vajadzējis sacīt, ka dzīvs nav palicis neviens cilvēks, jo jau pirmajā acu uzmetienā bija pilnīgi skaidrs — visa apkaime mirusi kopā ar tās apdzīvotājiem. Ainavu, kas pavērās no sargtorņa, es pazinu labi un jau sen. Kad tēvocis pirmo reizi man bija uzticējis binokli, es ar saviem Kopas biedriem šeit pavadīju lielisku pēcpusdienu. Nogūlušies uz platformas (vēl tagad jūtu sasilušo akmeņu tīkamo pieskaršanos gurniem), mēs pēc kārtas izpētījām visas kalnāju nogāzēs kā putnu ligzdas saceltās lauku mājas. Tas, protams, notika ar lieliem smiekliem, klaigām, ālēšanos un, kā jau vīriešu cilvēkiem pienākas, tikai ar viņu ausīm piemērotu mutes palaišanu. «Ei, tu vecā pakaļa, vai tad tā nav Favelāru māja? Tur kaimiņos, vidū starp Bri un Volpinēru būdām. Ar kuru galu tu skaties, ķēmarausi? Saderēsim uz cigarešu paciņu, ka tā tomēr ir Favelāru muiža! Ko tu saki? Kisaku?! Pūt tu manam kuilim … Es deru savu nazi pret taviem pautiem, ka Kisaku mājas tur nav. Tā ir tālāk pa kreisi, blakus Galiņā fermai, es to pazīstu pēc nojumes tabakas žāvēšanai!»
Tagad es meklēju visas šās fermas, kuras tolaik biju tur redzējis, tāpat arī tālākās, kuru īpašniekus es nemaz nepazinu, vienīgi zināju viņu māju nosaukumus, bet nevarēju atrast nekā cita kā vienīgi melnas krāsmatas un vēl degošus mežus.
Lai nu kas, bet mežu mūsu pusē nekad nebija trūcis. Ja vasaru no sargtorņa augšas palūkojās apkārtējā ainavā, tad tāltālu līdz pašai pamalei aizviļņoja tumšzaļas kastaņu gāršas, ar vietumis ielāsmotām priežu vai ozolu skupsnām, bet ielejās rindām vien slējās staltas papeles, kuras bija sadēstītae, domājot par nākotnē gūstamajiem ienākumiem, taču pagaidām tās rotāja panorāmu ar vertikāliem akcentiem — tāpat kā Provansas cipreses, kuras vientuļi pacēlāg pie katras lauku mājas. Bet cipreses bija dārgi koki, kurus dēstīja vienīgi prieka un lepnāka paskata dēļ.
Tagad vairs neredzēja ne papeļu, ne ciprešu, ne ozolu, ne priežu. Bezgalīgās kastaņu audzes, kuras sedza apkārtējo kalnaini, tikai vietumis atstādamas kādu klajāku virsotni vai nogāzi, lai tur varētu uzcelt ēkas un iekopt, pļavas, vēl bija nepārtraukta uguns jūra, kur liesmās iezīmējās atsevišķi nomelnējuši stumbri. Tie dega ar savādo sprakšķoņu un svelpoņu, ko es biju dzirdējis, iznākdams no pagraba. Bet milzīgais zemē sabirušo zaru lēvenis nogāzēs turpināja liesmot kā nepārtraukts uguns paklājs, radīdams iespaidu, ka pelnos un plēnēs pārvēršas pati augsne.
Uz Rinas ceļa, kas aizlocījās mazliet lejpus nomeliit'jušām Ruzī pils krāsmatām, no kurām vēl cēlās dūmi, es pamanīju beigtu suni. Tā kā šis ceļš nebija l;ilu un mans binoklis sniedza ievērojamu palielinājumu, es to varēju saredzēt visos sīkumos. Varētu sacīt — kāda jēga runāt par beigtu suni, ja bojā gājis lik daudz cilvēku! Tas tiesa, taču liela atšķirība starp to, ko redzi pats savām acīm, un to, ko tikai apjaut, tis zināju, ka ciematos un fermās, kas bija izkaisītas Malvilas pils apkaimē, simtiem cilvēku sadeguši, liesmodami kā lāpas, taču šis suns, ja neņem vērā beigtos putnus pils pagalmā, bija pirmais dzīvas būtnes līķis, ko ieraudzīju pēc iznākšanas no pagraba, un viņa nāve iezīmējās ar dažām baismīgām detaļām, kuras mani dziļi satrieca. Nabaga dzīvnieks acīmredzot bija meties prom no sava saimnieka sētas un izskrējis uz viņam pazīstamā ceļa, taču ķepas tam bija iestigušas izkusušajā, versmojošā asfaltā, un tajā ielipušais suns tad ari gājis bojā, dzīvs izcepdamies.