— Pateicos, Emanuel, tu esi ļoti izpalīdzīgs, Meisonjē piebilda. Paradumam lietot ierastās pieklājības frāzes bija tāds spēks, ka, tās izsakot, viņa balss uz brīdi atguva normālo skanējumu.
— Labi, es tad nu iešu, — es ieminējos.
— Es tevi nedzenu, — Meisonjē sacīja vēl tajā pašā balsī. — Tu esi savās mājās.
— Tāpat kā tu, — es aši izmetu. — Malvilā mums visiem ir mājas.
Taču viņš neko neteica.
— Labi, uz redzēšanos rītdien.
— Tomēr, četrdesmit gadu vēl nav nekāds vecums.
Klusēdams es gaidīju, bet vairāk viņš neko neteica.
— Kādā ziņā tas nav nekāds vecums? — es pēc brītiņa iejautājos.
— Ja mēs paliksim dzīvi, tad priekšā vēl vismaz gadu trīsdesmit, — Meisonjē teica. — Bet nekā mums nebūs, itin nekā.
— Tu gribi sacīt, ka nebūs nevienas' sievietes?
— Ne tikai to.
Patiesībā viņš bija gribējis sacīt «nebūs bērnu», taču ] jau izrunāt vien šos vārdus viņam bija pārāk grūti.
— Saturies, draugs, — es teicu.-— Es tagad iešu. !
Sataustīju Meisonjē roku un to paspiedu. Viņa atbildes spiediens bija tikko manāms.
Es gandrīz fiziski izjutu to, kas mocīja Meisonjē. Likās, ka viņš savas sirdssāpes būtu pielaidis ari man.
Tās bija tik nežēlīgas, ka pēc atgriešanās savā istabā pirmajā brīdī es jutos gandrīz vai atvieglots. Taču šeit in.uii gaidīja varbūt vēl grūtāks pārbaudījums. Un liesi tāpēc, ka sastapos ar lielāku apvaldītību un at turību.
— Nu, kā viņš tur jūtas? — Tomā pusbalsī apjauI i jās, un es biju pateicīgs par to, ka viņš interesējas pai Meisonjē.
— Vari iedomāties.
— Jā, — Tomā noteica. Un piebilda: — Arī man Inču bija tuvinieki.
Es jau to zināju — divas māsas un vecāki. Visi viņi dzīvoja Parīzē.
— Meisonjē bija divi zēni, un viņš tos dievināja, — es paskaidroju.
— Un savu sievu?
— Sievu mazāk. Politisku iemeslu dēļ viņa nemitīgi rīkoja scēnas. Viņai likās, ka politikas pēc vīrs zaudē Idientus.
— Un vai tas bija tiesa?
— Jā, zināmā mērā gan. Nabaga Meisonjē vajadzēja cīnīties divās frontēs. Pret pilsētiņas mēru ar tā klerikālo kliķi un vēl mājās pret paša sievu.
— Skaidrs, — Tomā noteica.
Bet viņš atbildēja sausā un pat mazliet īgnā balsī, ji) paša ciešanas bija tik lielas, ka just līdzi citiem viņš jau gluži vienkārši vairs nespēja. Tikai mēs ar Menū nebijām zaudējuši tuviniekus (savas māsas es par tādām neuzskatīju), un tāpēc es jutu līdzi citu sāpēm.
Kamēr Tomā melnajā nakts tumsā klusēja, es izmantoju bezmiegu, lai kādu brīdi ļautos cerībām. Domāju par Laroku. Domāju par mazo, savus piecpadsmit kilometrus attālo Laroku tāpēc, ka šis ciematiņš kādas nokalnes piekājē bija sena nocietināta vieta un no ziemeļu puses to, tāpat kā Malvilu, nosedza milzīga klints. Šorīt, raugoties no sargtorņa, es tajā virzienā gan neko neredzēju, bet Laroku no Malvilas parasti varēja saskatīt tikai tad, ja diena bija ļoti skaidra. Aiziet uz turieni kājām, lai prāts būtu mierīgs, tik drīz droši vien nebūs iespējams, ja ņem vērā, cik_ daudz laika Tomā ar pārējiem trim biedriem vajadzēja,nlai pārvarētu tos pusotra kilometrus, kas mūs atdalīja no Malžakas.
— Bet metro un autostāvvietas pazemē… — Tomā pēkšņi ieminējās.
Viņa balsī, tāpat kā Meisonjē un droši vien ari manējā, viedās ne tik daudz sāpes, cik drūms izbrīns. Es visu laiku jutos kā apstulbis, un manas domas bija kā miglā tītas. Tās uznira pamazām un neskaidrā trulumā bezgala gausi kūņājās»uz vietas, nesaistoties vienotā secinājumu ķēdē. Tikai pēc vairākām sekundēm es aptvēru, ko Tomā man bija gribējis teikt.
— Vai tu kādreiz esi redzējis autostāvvietas Elizejas laukos? — Tomā atsāka tajā pašā gurdajā, bet skaidrajā balsī.
— Jā.
— Izredzes tomēr gaužām niecīgas, — Toma sacīja. — Cilvēki, kas atradās tur vai metro… Jā, paglābties tie varēja. Taču tikai uz kādu bridi. Bet ko pēc tam?
— Kā — ko pēc tam?
— Iesprostoti kā žurkas alā. Var skraidelēt no izejas uz izeju, bet tās visas aizgruvušas.
— Varbūtne visas.
Atkal iestājās klusums. Jo ilgāk tas vilkās, jo vairāk mani pārņēma savāda jutoņa, it kā tumsa, kas pletās ap mums, kļūtu aizvien dziļāka. Pēc kāda brīža,
Iml es atskārtu, ka Tomā, prātodams par iespēju, ka oanjiņa parīziešu varētu būt izglābušies, domājis par Miviem tuviniekiem, es atkārtoju:
— Varbūt arī ne visas.
— Pieņemsim, — Tomā teica. — Tomēr tas tikai Novilcinātu viņu bojāeju. Uz laukiem valda naturālā rulimniekošana. Jums pašiem visa kā diezgan: gaļas tm desu, labības, ir pietiekamā daudzumā skābēti un ifilīti pārtikas produkti, ievārījumi, medus, mucām eļļas un pat sāls siena sālīšanai. Bet Parīzē?
— Parīzē ir lielie pārtikas preču veikali.
— Tie sagruvuši vai nodeguši, — Tomā attrauca pēkšņā skarbumā, it kā gribēdams reizi par visām reizēm atsacīties no jebkurām cerībām.
Es klusēju. Jā, viņam taisnība. Sabrukuši, nodeguši vai izlaupīti. Tos izlaupījušas dzīvajos palikušo cilvēku bandas, cīnīdamās savā starpā uz dzīvību un nāvi. Un pēkšņi es redzu drausmīgu vīziju. Visi lielie, pilsētām līdzīgie iedzīvotāju sablīvējumi iznīcināti. Milzīgas sašķaidīta betona kaudzes. Kilometriem garas sabrukušu namu rindas. Haoss, kurā nekas vairs nav atšķirams, pat bijušās ielas nav atrodamas. Nepārvarami gruvešu kalni. Tuksnesis, klusums, deguma smaka. Bet zem sabrukušajiem namiem miljoniem un miljoniem līķu.
Autostāvvietas Elizejas laukos es labi pazinu. Pērnvasar, kad mēs ar Biržitu pāris dienas uzturējāmies Parīzē, es šajās stāvvietās biju novietojis automašīnu. Tās pašas par sevi jau bija diezgan atbaidoša celtne. Un es labi varēju iztēloties, kā pie dzīvības palikušie cilvēki tumsā skraida pa pazemes galerijām, meklēdami izeju, bet tās visas aizgruvušas.
Pēc tam, droši vien noguruma pieveikts, es iegrimu smagā, baismu murgu pārpilnā miegā. Juku jukām manā apziņā jaucās Elizejas lauku pazemes garāžas ar metro tuneļiem, metro tuneļi — ar smirdīgām kanalizācijas caurulēm, izmisumā skrejoši cilvēku pūļi — ar žurku bariem. Un ari es pats biju pārvērties par vienu no šām žurkām, bet tajā pašā laikā it kā no malas ar šausmām nolūkojos pats uz sevi.
Nākamā rītā Momo mūs pamodināja, bungādams pie durvīm. Menū brokastīs mums bija sagatavojusi pāhi steigumu. Dzīvojamās mājas plašajā zālē garo klostera galdu viņa bija pārklājusi ar raibu, gan vietumis salāpītu galdautu (ar visvecāko no divpadsmit galdautiem, kurus tante salocītus bija nobāzusi kumodes atvilktnē un kurus Menū par katru cenu gribēja saglabāt, it kā man vajadzētu nodzīvot divus cilvēka mūžus) un uz tā salikusi vīnu, glāzes, šķīvjus ar katram paredzēto šķiņķa un tādu pašu speķa šķēli (droša zīme, ka Menū kļuvusi devīgāka pēc tam, kad bija pārliecinājusies, ka Adelaida palikusi dzīva un drīz atnesīsies), bet līdzās katram šķīvim — krietnu riku ar kausētiem cūku taukiem apziestas maizes, jo prātīgāk taču esot to apēst, «nevis laukā izmest», — pirms dienām trim ceptais klaips jau pamatīgi saziedējis. Sviesta mums vispār nebija, jo bez elektriskās strāvas palikušajā ledusskapī tas bija izkusis un iztecējis.
Kad visi bija sapulcējušies, es apsēdos pie galda, ļaudams katram izvēlēties sev vietu. Tomā apsēdās man pa labi, Peisū — pa kreisi. Iepretim vietu sev izraudzījās Meisonjē, viņam pa labi — Kolēns, pa kreisi Momo, bet savam dēlam līdzās galda galā piemetās Menū. Nezinu, kad īsti reiz sperts solis kļūst par paradumu, bet šī kārtība turpmāk pie mums vairs negrozījās, vismaz tik ilgi, kamēr Malvilā mēs bijām tikai septiņi iemītnieki. Ieturot šīs brokastis, kuras maz atšķīrās no tām, ko Menū parasti katru rītu pasniedza |ļnl<'!;:im Budeno, mani pārņēma dīvaina ncrcalitātes sajūta, jo mēs taču ēdām ar nazi un dakšiņu, sēdēdami uz krēsliem pie tīri apklāta galda, un gandrīz nekas dzīvojamās mājas lielajā zālē neatgādināja baismīgo notikumu, kuru tikko bijām pārdzīvojuši. Par to liecināja vienīgi izkusušā svina notecējumi uz krāsainajiem sīkrūšu lodziņiem un uz griestu sijām nosēdusies palsā putekļu un pelnu kārta. Tiesa, Menū jau paguvis uzslaucīt un uzmazgāt klona plāksnes un pamatīgi uzspodrināt riekstkoka mēbeles, it kā ar savu dienišķo rosību un dzīves sparu pūlēdamās atvairīt pat atmiņas par notikušo.