Peisū uzplāja ar delnu pa galdu un, it kā šo žestu pastiprinādams, paņēma vīna glāzi un vienā paņēmienā Izdzēra, tādējādi savai nostājai piešķirdams lielāku svaru. Es paskatījos uz viņu ar atvieglojuma sajūtu: "strīdos viņš atkal bija mūsu vecais Peisū.
— Esmu vienis prātis ar Peisū, — paziņoja Kolēns. — Norā, kur tu Lieldienās esi svilinājis kūlu, visu vasaru paliek plika vieta. Lai tā atkal sazeltu, jāgaida nakamais pavasaris. Bet kas gan ir degošs zāļu kuslos salīdzinājumā ar to, ko zemei šoreiz vajadzēja izciest?
— Un, tomēr, ja labi dziļi uzar, uzvēršot apakšējos slāņus virspusē, nevar būt, ka nekas nedīgtu, — Meisonjē neatlaidās.
Es noskatījos uz saviem draugiem. Manu viedokli noteica nevis Meisonjē secinājumi, bet gan pavisam cita veida apsvērumi. Manos spēkos nebija draugiem atdot viņu ģimenes, bet es varēju viņiem nospraust vismaz kādu mērķi un rosināt viņu apņēmību. Pretējā ga-
Atmosfēra acumirklī kļuva saspringta, sejas visiem sadrūma. Klusēdams es nolūkojos savos biedros. No gadsimtu dzīlēm viņu dvēselēs uznira briesmīgas bailes — palikt bez maizes kumosa. Maizes trūkumu ne viņi paši, ne arī viņu vecāki nebija pazinuši pat kara laikos. Tēvocis man bieži tika stāstījis, ka 1940. gadā mūsu pusē, par spīti Višī valdības rīkojumiem un tās ieviestajām maizes kartītēm, slepeni bija sākuši darbināt vecās maizes ceptuves.
— Mans tētuks, — ierunājās Menū, — reizēm gan stāstīja par grūtiem laikiem, bet, ka maizes kādreiz būtu tracis, to es, Emanuel, nekad neesmu dzirdējusi.
Tātad teiksmas par kādreizējiem bada laikiem bija izzudušas pat no mutvārdu folkloras, taču mūžsenās bažas par iespējamu maizītes trūkumu zemnieku dvēselēs vēl gailēja.
— Zini, ko es tev teikšu, — Peisū sacīja. — Kad mēs vakar nācām atpakaļ no Malžakas, es ar sprungulīti parušināju tīrumā, ko biju apsējis. (Man tā likās laba pazīme, ka viņš pēc visa nupat pieredzētā bija izrādījis šādu interesi.) Un neatradu tajā neko, —> Peisū paziņoja, abas delnas uz galda pavērdams. — Itin neko. Augsne bija kā izgrauzdēta. Līdzīga putekļiem.
— Cik daudz sēklas labības tev saglabājies? — Kolēns apvaicājās. '
— Kādiem pāris hektāriem sanāks.
— Tas jau kaut kas ir, — Meisonjē noteica.
Menū stāvēja, mazliet nomaļus atgājusi, lai dotu iespēju vīriešiem apspriesties, taču, kaklu pastiepusi, acīm nemierīgi šaudoties, vērīgi klausījās. Viņai tāpat vajadzēja visu zināt. Un, kad Momo, ar savām milzīgajām kājām šļūkādamies un kā vilciens ietaurēdamies,
gribēja apjozt galdam apkārt, viņa dēkrfh tā iegāza ļi.i ausi, ka viņš mirklī, īgni kaut ko burkšķēdams, aizļcpatoja kaktā.
Manuprāt, — Meisonjē teica, — tu ne ar ko neflskē, ja kā'du pushektāru sastrādātu un apsētu,
— Ak tā gan, neko neriskē! — garais Peisū sirdīgi Iesaucās, pārmetoši uz Meisonjē noskatīdamies. — Var |el zudumā sēkla veselam pushektāram, bet tu, galduiek, uzskati, ka tas nav nekas. (Paņēmiens dēvēt cilvēkus pēc viņu aroda bija raksturīgs mūsu Kopai, un tajā izpaudās reizē gan cieņa, gan arī mazliet zobgalīga attieksme.) Bet es tev saku, ka augsne pašreiz ir tada, ka visu vasaru neuzdīgs pat neviena vienīga cūkpiene. Pat tad, ja tu to laistītu.
Peisū uzplāja ar delnu pa galdu un, it kā šo žestu pastiprinādams, paņēma vīna glāzi un vienā paņēmienā izdzēra, tādējādi savai nostājai piešķirdams lielāku svaru. Es paskatījos uz viņu ar atvieglojuma sajūtu: 'strīdos viņš atkal bija mūsu vecais Peisū.
— Esmu vienis prātis ar Peisū, — paziņoja Kolēns. — Norā, kur tu Lieldienās esi svilinājis kūlu, visu vasaru paliek plika vieta. Lai tā atkal sazeltu, jāgaida nākamais pavasaris. Bet kas gan ir degošs zāļu kušķis salīdzinājumā ar to, ko zemei šoreiz vajadzēja izciest?
— Un, tomēr, ja labi dziļi uzar, uzvēršot apakšējos slāņus virspusē, nevar būt, ka nekas nedīgtu, — Meisonjē neatlaidās.
Es noskatījos uz saviem draugiem. Manu viedokli noteica nevis Meisonjē secinājumi, bet gan pavisam cita veida apsvērumi. Manos spēkos nebija draugiem atdot viņu ģimenes, bet es varēju viņiem nospraust vismaz kādu mērķi un rosināt viņu apņēmību. Pretējā gadījumā pec nobeigušos mājdzīvnieku aprakšanas viņi bezdarbībā izkremstu paši savas sirdis.
— Paklausieties, — es teicu, — principā es sliecos, piekrist Peisū un Kolēna domām. Tomēr mēs varētu pamēģināt un izdarīt to kā eksperimentu. — Es ieturēju īsu pauzi, lai ļautu šim vārdam iedarboties ,ar pienācīgu spēku. — Turklāt iztērējot pēc iespējas mazāk sēklas.
— Taisni par to jau arī es iestājos, — Meisonjē sacīja.
— Rinas palienā man ir taisni tāds neliels zemes gabaliņš, — es atsāku, — kādi pieci tūkstoši kvadrātmetru, turpat pie vecupes, netālu no klints. Taču tēvocis to labi nosusinājis, un tas ir pienācīgi sagatavots stūrītis. Pērnruden es šo tīrumiņu pamatīgi samēsloju ar kūtsmēsliem un tos pienācīgi iearu. Tur būtu vērts pamēģināt, uzart no jauna un atkal apsēt. Pieci tūkstoši metru neprasītu daudz sēklas. Un, tā kā Rina turpat līdzās, tad, gadījumā ja pavasaris būtu pārāk sauss, mēs no tās varētu novadīt valgmi uz sējumu.
— Man raizes dara kas cits, — es turpināju. — Pēc tam kad būsim aprakuši beigtos dzīvniekus, diez vai mums paliks pāri pietiekami daudz degvielas, lai šo gabaliņu uzartu. Vajadzēs kaut kā pašiem sameistarot arklu (es uzmetu skatienu Meisonjē un Kolēnam) un pieradināt Amarantu to vilkt (es paskatījos uz Peisū, jo viņam bija piederējis zirgs, ar kura palīdzību tika apkopti vīnogulāji).
— Gribētos gan man paskatīties uz ražu tavā jaunapsētā tīrumā. — Peisū balsī ieskanējās prātīga piekāpība. — Ja jau tev nav žēl izniekot sēklu.
Es paskatījos uz viņu.
— Peisū, nesaki «tev», saki «mums».
— Kā tad ta? — Peisū atbildēja. — Malvila taču ir tavs īpašums.
— Tomēr nē. — Es papurināju galvu. — Tie laiki pngājuši. Pieņemsim, ka rītdien nomirstu ar kādu slimību vai negadījumā aizeju bojā. Kas tad notiks? Vai li vel kāds notārs? Un mantinieks? Tāpat arī mantor'.auas tiesības? Malvila pieder tiem, kuri to apstrādā, ilh tas ir viss.
— Esmu tādās pašās domās kā tu, — paziņoja MeiKonjē, kurš bija apmierināts, ka mani vārdi vienreiz saskan ar viņa principiem.
— Tomēr … — Peisū neticīgi novilka.
Kolēns neteica ne vārda, bet paskatījās uz mani, un lupās viņam pavīdēja kaut kas līdzīgs agrākajam smaidam. Viss viņa izskats it kā pauda: piekrist es piekrītu, bet kas gan no tā mainās?
— Tātad norunāts? — es teicu. — Aprokam lopiņus, uztaisām arklu un apsējam gabaliņu Rinas palienā?
Atskanēja piekrišanas murdoņa, es piecēlos, un Menū sāka nokopt galdu, taču viņas izskats pauda neapmierinātību. Pasludinādams, ka Malvila pieder visiem, es biju viņu pazeminājis līdz pārējo līmenim un atņēmis viņai to slavas un varas spožumu, kādā viņa kā vienīgā pilntiesīgā saimniece bija gozējusies līdzās man uz komandtiltiņa. Taču nākamajās dienās Menū nāca pie slēdziena, ka mans paziņojums par Malviias kolektivizāciju nebūs bijis nekas cits kā vien namatēva laipnība, lai viņa ciemiņi justos drošāk un ērtāk, un nomierinājās.
Man nav nekādas patikas stāstīt par beigto dzīvnieku aprakšanu, jo tas bija ļoti pretīgs darbs. Varbūt visriebīgākais bija izdabūt zirgus laukā no steliņģiem, jo trūdēšanas procesā uzblīdušos dzīvniekus pa durvīm izvilkt nevarēja un tāpēc vajadzēja izlauzt sienas.