Tāpat vajadzēja padomāt par apģērbu, jo Kolēnam, Meisonjē un Peisū mugurā bija tikai darba drēbes, kādās viņi bija atnākuši pie manis. Izmantojot visu, ko biju saglabājis no tēvoča apģērba piederumiem, izdevās sagādāt Aleisonjē nepieciešamo. Ar Kolēnu bija grūtāk, jo vajadzēja pierunāt Menū nodot viņa lietošanā sava nelaiķa vīra drēbes, kuras viņa, ar naftalīnu sabārstītas, uzglabāja jau gadu divdesmit, lai gan nebija nekādu cerību, ka tās kādreiz noderēs Momo, kurš augumā bija daudz lielāks par tēvu. Tas taču neesot nekāds iemesls izdāļāt mantul Nē, nē, nekādā ziņā! Pat ne Kolēnam! Mums visiem vajadzēja uzstāties, sakliegt viņai un piedraudēt ar varu atņemt vecās drēbes, tikai tad Menū beidzot piekāpās. Kapitulācija toties bija neierobežota. Viņa pati nelaiķa vīra drānas pielāgoja Kolēna augumam, kurš bija centimetrus piecus mazāks. Un tas Menū aizkustināja. «Tā jau no laika gala iegājies,» viņa teica, «ka sīkam sievišķim tīkams ir pasīkāks puisietis. Es, Emanuel, nekad neesmu bijusi garāka par metru četrdesmit pieciem centimetriem, pat tad, kad vēl turējos taisna kā svece.»
Itin nekādu cerību mums nebija kaut cik pienācīgi ietērpt Peisū. Veselu pusgalvas tiesu viņš bija garāks par mani un Meisonjē, turklāt jo ražens plecos, tā ka manus svārkus uzspīlēt viņam bija neiespējami. Var iedomāties, kādas šausmas pārņēma mūsu nabaga milzeni, zinot, ka pienāks diena, kad viņam vajadzēs staigāt apkārt visā sava plikuma godībā. Par laimi, mums tomēr izdevās no šīm briesmām paglābties, bet, kā tas īsti notika, par to es pastāstīšu vēlāk.
Menū, kas bija zaudējusi visas ierastās ērtības, burkšķēja no rīta līdz vakaram. Desmitiem reižu dienā viņu nospieda kaut kādus elektriskos slēdžus vai arī utīm dūma pēc ieslēdza savu kafijas maļamo (viņai vēl lilļii saglabāti vairāki kilogrami kafijas pupiņu) un klitru reizi briesmīgi nelaimīgā izskatā nikni šķendē|.i .. Menū bija ļoti pieķērusies savai veļas mazgājamai mušiņai, savam elektriskajam gludeklim, savam mai/Ok grauzdētājam, savam radio, kuru viņa klausījās (varbūt arī neklausījās), gatavodama virtuvē ēdienus, televizoram, kura pārraides viņa katru vakaru noskalljas līdz pašām beigām, vienalga, kāda bija programma. Tāpat Menū dievināja auto un jau tēvoča <lzives laikā sagudroja dažādus ieganstus, lai tikai nedēļas vidū kāds viņu aizvestu uz Laroku, nemaz nerunājot par turienes tirgus dienām nedēļas nogalē. Agrāk Menū dakterus neatzina, bet tagad, kad to vairs nebija, viņa pēkšņi atklāja, ka bez tiem nevar iztikt. Menū apņēmība pārspēt savas mātes rekordu un nodzīvot simt gadu tagad bija stipri sašķobīta, un viņa diendienā par to sūrojās.
— Es bieži atceros, kādas muļķības «galēji kreisie» mēdza melst par patērētāju sabiedrību, — teica Meisonjē. — Bet ieklausies tikai Menū žēlabās. Vai tad viņai tagad ir kas ļaunāks par tādu sabiedrību, kurā nav, ko patērēt?
Tāpat kā pašam Meisonjē tāda sabiedrība, kurā vairs nav viņa partijas preses. Jā, iztikt bez ierastajiem preses izdevumiem bija ļoti grūti. Un tāpat arī bez ierastā pasaules iedalījuma divās nometnēs: sociālistiskā un kapitālistiskā. Tikai tāds iedalījums piešķīra dzīvei saturīgumu, jo pirmā cīnījās par taisnību, bet otrā bija iegrimusi mūžīgos maldos. Tagad, kad abas nometnes pazudušas, Meisonjē jutās pavisam apmulsis. Kā kareivīgs cīnītājs viņš visu savu mūžu bija iestājies par nākamības mirdzošajam virsotnēm. Bet nu taču skaidrs, ka uz tām vairs nav ko cerēt.
Beidzot Meisonjē palaimējās — katlu mājā viņš bija atradis laikraksta «Le Monde» komplektu no 1956. gada (1956. gads — republikāņu frontes uzvaras gads!). Nekavējoties viņš to pievāca, lai gan pats man nicīgi noteica: «Te nu bija! Tu taču zini, kādās domās es esmu par šīs avīzes objektivitāti!» Un tomēr viņš izlasīja visus atrastos avīzes numurus citu pēc cita no pirmās līdz pēdējai lappusei, laiku pa laikam ļaudamies kvēlam satraukumam. Atsevišķas vietas viņš pat gribēja mums nolasīt. Bet Kolēns, nemaz nekautrēdamies, iesaucās:
— Uzspļaut man uz tavu Gijmolē un viņa Alžīrijas karu! Tas viss taču noticis pirms vajrāk nekā divdesmit gadiem!
— Mans GijmoJē! — Meisonjē sašutis noteica un paskatījās uz mani.
No Menū es uzzināju, ka Kolēns un Peisū savā kopējā istabā lāgā nesatiek, bet pēc tam arī viņi paši sāka viens par otru sūdzēties.
Peisū nevarot vien beigt gausties par savu nelaimi; viņa nostāstiem un atmiņām par agrāko ģimenes dzīvi neesot paredzams gais, un viņš, Kolēns, to vairs nespējot izturēt. Peisū savukārt bija nemierā ar Kolēnu. «Tu taču viņu pazīsti,» Peisū sūdzējās, «allažiņ viņš bijis kā jēla ola, bet tagad pārvērties par gatavo rūgumpodu un citādi mani nesaukā kā vien par sēnalu pakausi. Cigarešu viņam vairs nav, tālab nevar izļuļķēt. veselu paciņu dienā, kā agrāk paradis, un tagad par katru nieku sper zemes gaisā. Kas viņam būtu ko trīt mēli ap manu augumu. It kā es šim par spīti būtu izstiepies tik garš!»
Aprunājos ar Meisonjē, vai viņš nebūtu mierā pārcēli ies Kolēna vietā pie Peisū. Vienā jautājumā man ftnubu nebija -— Peisū vajadzēja dzīvot kopā ar kādu
citu.
— Vispār tas jau tā nolikts, — Meisonjē kurnēja, ka man mūždien jāuzņemas pasaules krusts. Jau
kopš mūsu Kopas laikiem draņķīgākās padarīšanas allažiņ tika uzveltas man. Vienreiz Peisū pietrūkst saprašanas, citreiz — uz Kolēnu nevar paļauties, bet tev nav laika — mūždien aizņemts ar komandēšanu. Par citiem nemaz nerunājot.
— Ej nu ej, — es pasmaidīju, — tu jau kā savas šnniņas sekretārs esi pieradis uzņemties visdraņķīgākās padarīšanas.
Par šo jautājumu Meisonjē diskutēt nevēlējās.
— Ielāgo, — viņš teica, — ka Peisū es vērtēju nesalīdzināmi augstāk par Kolēnu, lai gan Kolēns vienmēr bijis tavs mīlulis. Viņš gan var būt tīri jauks, taču tad atkal drīz vien ļauj vaļu savai asajai mēlei. Bet Peisū ir zelta dvēsele. Esmu mierā dzīvot ar viņu vienā istabā, tikai vajadzētu viņam piekodināt, lai nepārtraukti neklāsta savas atmiņas, jo man pašam to pilna galva.
Meisonjē pēkšņi it kā sastinga, sāka mirkšķināt plakstus, lūpu kaktiņi viņam nosliecās lejup un seja sakritās.
16i
— Zini, viena no atmiņām mani nomoka visvairak. Gribu tev to pastāstīt, lai vēlāk vairs nepieminētu. Nav jau nekādas patikas kaut ko tādu pārzelēt arvienu no jauna. Tās dienas rītā mazais Francis par Varēm gribēja nākt man līdzi uz Malvilu, lai redzētu pili. Biju viņam to apsolījis, bet tad Matilde ietiepās, nē un nē, tik mazu bērnu neesot ko jaukt iekšā manā draņķīgajā politikā. Es nezināju, ko iesākt. Skaidri
6-974
atceros, ka biju galīgā neziņā. Mans puika gauži gribēja tikt līdzi. Bet iepriekšējā vakarā jau biju ar Matildi salēcies par politiskām padarīšanām. Zināma lieta, kā tas ir ar sievišķiem, — tu cilvēks runā un runā, lai šīm ko pierādītu, bet viss veltīga mutes dzesēšana, un tad sanāk dusmas. Eh, lai jau! Man šī padarīšana bija līdz kaklam. «Nu tad paturi arī savu puiku, es iešu viens,» saku viņai. Negribēju, ka atkal sāktos jauns tracis, tik drīz pēc iepriekšējā vakara jandāla. Pietrūka man vīra dūšas. Un, redzi, kā nu iznācis. Francis palika mājās raudādams. Asaras straumēm plūst pār vaigiem, un puika acu no manis nenovērš. Bet es biju tik gēvs, Emanuel! Padomā, ka tagad viņš būtu šeit, kopā ar mums, šeit, nevis tur!
To pastāstījis, Meisonjē apklusa. Klusēju arī es. Taču man likās, ka viņam kļuvis vieglāk, kad pasacīts viss, kas līdz šim kā akmens slogs bija uz sirds gulējis. Vairs neatceros, ko runājām pēc tam, taču runāties mēs runājāmies. Bet pie sevis es visu laiku domāju, ka lai pasaku garajam Peisū, ka viņš nedrīkst tik daudz gausties par notikušo. Galu galā viņam taču taisnība, Meisonjē nupat man bija to pierādījis.