—i Tomā, — es nočukstēju.
— Jā? «— viņš atsaucās.
— Uzmani atradzi, klinti un pakalni. Es pamēģināšu viņu apiet no nokalnes puses.
— Viņš tevi ieraudzīs.
— Sākumā ne. Bet tu, tikko pamani kaut vai bises stobru, nekavējoties šauj. Cik vien tev patronu. Lai viņš nevar pacelt galvu.
Aizrāpos gar akmeņu grēdu uz pakalnes pusi. Jau pēc dažiem metriem roka, kurā turēju šauteni, sāka neganti svīst un sirds lēkāja. Taču biju apmierināts, ka man izdevies atklāt alu cilvēku viltīgo plānu. Tāpēc jutos drošs un pašpārliecināts.
No pakalnes neitrālajā joslā starp abiem smilšakmeņu krāvumiem stiepās neliela atradze, kas izbeidzās pusapaļā ieplakā. Es cerēju šās atradzes aizsegā nemanot piekļūt tuvāk alu cilvēkam, lai tad uzrāptos tās virsotnē un tādējādi atrastos augstāk par viņu. Taču es nedomāju, ka rāpšanās būs tik nogurdinoša. Nogāze bija ļoti krauja, zeme akmeņaina un drupana, un, tā kā visi augi bija izzuduši, nebija, kur pietverties ar rokām. Vajadzēja šauteni uzkārt plecā, lai varētu izmantot abas rokas. Pēc desmit minūtēm biju jau pilnīgi izmircis sviedros, kājas man drebēja un krūtīm trūka gaisa, tāpēc nācās apstāties, lai mazliet atvilktu elpu. Ar abām rokām ieķēries kādā izcilnī un pirkstgalos pastiepies, es tik tikko noturējos kājās. Dažus metrus augstāk bija redzama atradzes augšdaļa, pareizāk sakot, vieta, kur tā saplūda ar pašu nokalni. Ja man arī laimētos sasniegt šo punktu, es būtu labs mērķis alu cilvēkam, kurš paslēpies aiz akmeņu grēdas. Ar bažām es sev jautāju, vai, augšā nokļuvis, es vēl spēšu pietiekamā ātrumā noraut šauteni no pleca un notēmēt, nezaudējot līdzsvaru. Es stāvēju, acis man bija pieplūdušas ar sviedriem, no pārmērīgās piepūles visi locekļi drebēja, krūtis drudžaini cilājās. Gandrīzjau gribēju atsacīties no sava nodoma un rāpties atpakaļ, bet tad, asinīm deniņos versmaini dunot, es nez kāpēc atcerējos Zermēnu. Pareizāk sakot, es ieraudzīju viņu kreklos izmetušos «Septiņu dižskābaržu» pagalmā zāģējam malku. Viņš bija liela auguma, drukns puisis. žermēns slimoja ar plaušu emfizēmu, tādēļ lielāka fiziska piepūle viņam apgrūtināja elpošanu, tā kļuva nevienmērīga, saraustīta, šņācoša un svelpjoša. Kad beidzot biju mazliet atguvies un satrauktā pulsācija deniņos aprimās, es pēkšņi, sev par lielu izbrīnu, apēdzu, ka nule biju dzirdējis elsojam Zermēnu, Tā aču nebija mana elpa, kā es sākumā tiku domājis. Skaidri dzirdēju, ka viņā pusē atradzei, aiz dažus metrus biezā akmens slāņa kāds sēkdams cīnās pēc gaisa. Atskārtu, ka no otras puses augšup raušas alu cilvēks un mūsu ceļi tūlīt krustosies.
Biju pārplūdis ar sviedriem no galvas līdz kājām un domāju, ka sirds man tūdaļ apstāsies. Ja tēvainis pirmais sasniegs virsotni, viņš ieraudzīs mani un es liūšu pazudis. Katrā ziņā biju sprukās, jo kāpties atpakaļ vairs arī nebija laika. Un es pavisam skaidri atskārtu, ka turpmākajās pāris sekundēs mana dzīve noslēgsies un vienīgais glābiņš ir doties uz priekšu un pirmajam mesties Viņam virsū.
Ar neprātīgu sparu sāku atkal rāpties, nepievērsdams vairs vērību tam, ka manis izkustinātie akmeņi skrapšķēdami ripo lejup, jo biju pārliecināts, ka smagi elsojošais pretinieks neko nedzirdēs.
Kad jau pavisam izmisis uzrausos virsotnē, biju pār« liecināts, ka tur ieraudzīšu pret mani pavērstu bises stobru — tik tuvu man šķita pretinieka skaļās elsas, kas atgādināja kalēja plēšu šņākoņu. Pacēlu galvu. Nekas nebija redzams. Milzīgs smagums novēlās man no krūtīm. Un tad man pēkšņi uzsmaidīja pilnīgi necerēta laime — nepilna metra attālumā es pamaniju paresnu koka stumbeni, pret kuru varēju atbalstīt kreiso celi; labo kāju izstiepis visā garumā un pret kādu akmeni ar to atspēries, tagad spēju noturēties jau īsti stingrā līdzsvarā. Pārvilku šautenes siksnu pāri galvai, satvēru ieroci un, drošinātāju atbīdījis, turēju to padusē, jebkuru acumirkli gatavs piesviest laidi pie pleca. Ieklausījos pretinieka sēcošajos elpas vilcienos un nenovērsu acis no tās vietas, kur kādu desmit metru attālumā teju, teju vajadzēja parādīties alu cilvēka galvai. Uz mirkli uzradās vēlēšanās pamest skatienu atpakaļ uz nelielo noru, lai palūkotos, ko dara Tomā, taču savaldījos. Koncentrētā vērībā, izvairīdamies no jebkādas sakustēšanās, ļāvu muskulatūrai atslābt un elpoju, cik vien iespējams, mierīgi.
Gaidīju tikai dažas sekundes, bet man tās šķita vai pati mūžība. Pret celmu atspiestais kreisais celis notirpa, visā augumā, pat sejā, jutu ielīstam sāpīgu stingumu, it kā es pamazām pārvērstos akmenī.
Beidzot iznira pretinieka galvas virsa, pēc tam pleci, tad krūtis. Meklēdams atbalstu kājām, tēvainis skatījās uz leju un mani neredzēja. Piemetu šauteni pie pleca, iespiezdams laidi atslēgkaula veidotajā iedobē, pieglaudu vaigu pie ieroča un aizturēju elpu. Bet šajā mirklī notika kas pilnīgi negaidīts. Šautenes grauds bija pavērsts tieši pret pretinieka sirdi. Tik niecīgā
tlAluma netrāpīt es nevareju. Tikai — mans pirksts uzšautenes sprūda bija kā pamiris un es nespēju izšaut.
tēvainis pacēla galvu, un mūsu skatieni krustojas. zibenīgi viņš piemeta ieroci pie pleca. Norībēja vesela sērija sausu sprakšķu, es redzēju, kā lodes, saplosīdamas kreklu, ieurbās viņam krūtīs. Asins strūkla, kas iii.iii šķita neticami spēcīga, izšļācās no brūces, pretililrka acis izvalbījās, mute pavērās, bezgalīgā piepūlē liistidama gaisu, un tad augums ļengani saguma. |)zlrdēju to veļamies lejup pa nogāzi, kritienā izkustinot akmeņus, kuru dārdoņa vēl krietnu brīdi bija dziriluma aizas nogāzē.
Paskatījies uz noru, redzēju, ka Tomā pārrāpies pāri pirmajai grēdai un, bisi padusē iespiedis, skrien šurp, Iiiī aplūkotu mūsu kritušo pretinieku. Es pagājos atpakaļ un atraisīju saites sagūstītajam puisim. Mani ieraudzījis, viņš izbrīnā un bailēs iepleta acis. Ticība tēva visvarenībai un neuzvaramībai bija laidusi dziļas saknes, tādēļ viņš nespēja ticēt, ka esmu palicis dzīvs. Un tāpat viņš neticēja, kad pateicu, ka viņa tēvs nošauts. «Labi, nāc paskaties pats,» es sacīju, viņam ar šautenes stobru no muguras piebakstīdams.
Ceļā uz turieni mēs sastapām Tomā, kurš nāca jau šurp. Viņš nesa nošautā patronu jostu un bisi, kuru bija siksnā uzmetis uz kreisā pleca, bet savu divstobreni turēja rokā. «Tieši sirdī,» Tomā teica, mazliet nobālējis. «Vairākas lodes cieši cita pie citas.»
Kamēr viņš to saka, es izņemu patronu aptveri no savas šautenes. Tā ir tukša. Esmu izšāvis visas piecas patronas. Kad es saku, ka pats savām acīm tiku redzējis, kā lodes ieurbjas pretinieka krūtīs, Tomā pakrata galvu. To ātrums, izlidojot no stobra, esot tik liels, ka cilvēks nespējot tām izsekot. Es būšot redzējis tikai plīstam kreklu, kad lodes cita pēc citas to sadriskājušās. «Vari būt mierīgs,» viņš saka. «Alu cilvēks uz vietas bijis beigts.» Un tad piebilst: «Es iešu savākt bultas. Nedrīkstu aizmirst, ka esmu noliktavas pārzinis.» Un, mazliet greizi pasmaidījis, viņš aiziet.
Tomā droši vien bija pārsteigts, aplūkodams mirušā pretinieka augumu. Un pārsteigts esmu arī es. Kritušā krūtis sirds apvidū — asiņains biezenis! Bet seja balta, bez nevienas asins lāsītes. Nekad es to neaizmirsīšu. Nevaru lāgā apjēgt, vai bijis kāds kauču visniecīgākais sakars starp tikko manāmo pirksta spiedienu uz ieroča sprūdu un drausmīgo brūci mirušā krūtīš. Un pia sevis es nodomāju, ka līdzīgās domās varētu but tas neģēlis, kurš nospiedis pogu atomkara izraisīšanai, ja vien pats viņš savā betonētājā patvertnē palicis dzīvs,