Nošautajam varēja būt gadu piecdesmit. Viņš izskatījās ļoti spēcīgs. Liela auguma, ar iesarkaniem gaišiem matiem, ģērbies galīgi noziestās divkārša brūna velūra auduma biksēs un noskrandušos tādas pašas krāsas svārkos. Nolūkojos šajā spēkavīrā, kurš vēl nesen bija spara pilns, bet tagad gulēja bez dzīvības. Nolūkojos arī viņa dēlā. Dēla sejā nav jaušamas itin nekādas žēluma pazīmes. Viņš izskatās reizē izbrīnījies un It kā atvieglots. Piepeši puisis pagriežas, paveras manī ar biklu cieņu, tad satver manu labo roku un noliecas, lai to nomutētu. Atgrūžu viņu, jo šāda izturēšanās man derdzas. Taču, pamanījis puiša skatienā pazibam bailes un vilšanos, es pajautāju, kas viņam vārdā. Izrādās, ka viņu sauc par Žakē (no vārda Žaks).
— Žakē, — es saku, — palīdzi Tomā savākt bultas.
Viņš aiziet īstajā brīdī. Man liekas, ka es tūlīt zaudēšu samaņu. Kājas saļogās, acis aizmiglojas. Es
apsdēžos nogāzes pakājē, trīs metru attālumā no mirušā, bet, tā kā nekas ļauns nenotiek, atgulstos uz noolaidenās zemes un aizveru acis. Man ir ļoti slikti. Tad uzre-iz iegrimstu tikpat kā sviedru vannā. Un pēkšņi mani pārņem neticams atvieglinājums un tīkams svaigums. Esmu kā atdzimis. Jūtos gan vēl nespēcīgs, liu ii tas jau ir piedzimšanas, nevis miršanas nespēks.
Pec kāda brīža e& varu piecelties sēdus un atkal ņemos aplūkot nošauto. Tēvocis bija viņu salīdzinājis ar l' ioinaņonas cilvēku. Zināma līdzība patiesi saskatāma. Kritušajam tēvainim ir masīvi, uz priekšu izvirzīti vaigu kauli, tāpat šaura piere ar augstiem uzacu izciļņiem. Bet citādi, ja vien viņu nomazgātu, noskūtu, viņam izdarītu manikīru, īsi apcirptu matus un spēcīgo nugumu iespīlētu jaunā formas tērpā, viņš nemaz neizskatītos sliktāk kā dažs labs augstāks desantkaraitpeka vienības virsnieks. Viņš nebūtu nemaz arī dumļaks. Un būtu ne mazāk izmanīgs to elementāro dzīvniecisko paņēmienu pielietošanā, ko mēdz dēvēt par kara mākslu. Prasmē no slēpņa uzglūnēt pretiniekam, lai to pieveiktu ar pēkšņu uzbrukumu. Prasmē izlikties padodamies vai arī piesaistīt pretinieka vērību centram, lai viņu apietu no flangiem.
Pieceļos un aizeju pie Tomā un Žakē. Manu vājuma mirkli viņi nav manījuši. Droši vien nodomāja, ka es tikai uz brīdi atvelku elpu. Tomā man pasniedz loku, un es to vērīgi apskatu. Tas ir vismaz metru septiņdesmit centimetru augsts ierocis un izskatās rūpīgāk nostrādāts nekā tas, ko es savā laikā uzdāvināju Biržitai.
Tomā jau savācis arī bultas. Ar neilona aukliņu viņš sasien tās nelielā saišķī. .
— Viņa ir tur, — acis nodūris, ierunājas Žakē, vairīdamies tieši pieminēt Amarantu,
Mēs atkal ejam pa šauro noru, kurā vietumis redzami nodzeltējušas zāles kumšķi. Lai cik neglīti tie patiesībā arī izskatās, mani šīs augu pasaules paliekas iepriecina. Es noskatos uz Žakē, viņa gaiši rūsgano galvu un labsirdīgajiem sejas vaibstiem. Puisis paveras manī ar savām bērnišķīgajām acīm. Kā jau tiku teicis, tās ir zeltaini brūnas, taču dīvainā kārtā redzokļi viņam tik plati, ka aizņem gandrīz visu aci, atstādami pavisam maz vietas baltumiem. Reizē ar augšup uzrautām uzacīm tas viņam piešķir pakļāvīgu, skumju un it kā vaicājošu izteiksmi. Tādas ir nogrēkojušās suņa acis, kad tas veras savā saimniekā, izlūgdamies piedošanu un gaidīdams laipnu vārdu. Viņš ir pārpilns nožēlas, padevības, apņēmības visu paveikt, kas vien tiks pieprasīts. Un tajā pašā laikā viņā mutuļo milzīgs spēks, ko viņš pats lāgā nemaz neapjauš. Tas izstrāvo no varenā vērša skausta, spēcīgajiem pleciem un garajām pērtiķa rokām, kurās milst nekad pilnīgi neatspringuši muskuļu kalni. Platās, tāpat nekad pilnīgi neatvērtās delnas šķiet aptvērušās nevienam neredzamu spalu vai kātu. Zvāļodamies viņš lumpačo starp mani un Tomā, pārmijus uzmezdams skatienu vienam un otram, bet visbiežāk man, droši vien tāpēc, ka pēc gadiem es varētu būt viņam gandrīz vai tēvs.
Es Žakē parādu loku, ko nesu labajā rokā, un literārajā franču valodā (zinu jau, ka vietējo dialektu viņš nesaprot) jautāju:
— Kāpēc tavs tēvs sagudroja lietot šitādu ieroci?
Žakē bija tik iepriecināts, ka es viņu uzrunāju, un tā centās man visu paskaidrot, ka satraukumā murkšķēja kaut ko gandrīz pilnīgi nesaprotamu. Viņš runāja bezkrāsainā franču valodā, kurā es nejutu neko no vietējā dialekta sulīguma un vijīguina. Bet akcents viņam tāds, kāds nav raksturīgs ne šejieniešu, ne ziemeļnieku izrunai. No tēva mantotā un skolā gūtā ietekme, neraugoties uz pilnīgi pretējo ievirzi, saplūdušas dīvainā sajaukumā. Ar vārdu sakot, viņš runā Iii, kā — lietojot šejienes ļaužu izteicienu — to dara «svešzemnieki».
— Tēvs kaut kur ziemeļos iemācījies ar loku šaut, — /nkē teica, jocīgi noapaļodams vārdus. — Kādā strēlnieku biedrībā. Tur viņš bijis čempions.
— Asās smailes bultām tēvs pierīkoja tāpēc, lai tās derētu medībās, — viņš pēc brīža vēl piebilda.
Apstulbis es paskatījos uz viņu.
— Medībās? Vai tad viņš ar loku gāja uz medībām? Kāpēc ne ar bisi?
Bise taču taisa blīkšķi, — Žakē sacīja ar tādu kā ļi.irakuma vīpsnu. Viņam jau nu gan vajadzēja zināt, KA es neesmu mednieks un mans mežs bija pieejams visiem.
es neko neteicu. Man likās, ka sāku apjēgt, kāda bijusi alu cilvēku ikdienas dzīve: sitieni un ievainojumi, vardarbība pašu ģimenē, malumedības, ar vārdu sakot, visnotaļ nepārtraukta likumu pārkāpšana. Bet bultu izmantošana — tā jau bija viltības kalngals. Katra ziņā daudz izmanīgāka rīcība nekā cilpu izlikšana. Cilpas taču paliek, tās var atrast mežu sardze. Ild ar loku un bultām — tas ir mirkļa darbs, turklāt pilnīgi bez jebkāda trokšņa, ne tas biedē meža dzīvniekus, ne arī satrauc kaimiņus. Tādēļ, medību sezonu ntklājot, nekādas lielās trofejas mežos vairs nebija gaidāmas.
Manu klusēšanu Žakē iztulkoja kā neatzinības izpausmi un iztapīgā pazemībā steidzās mani atbruņot, piebilzdams, ka Malvilas pilskungs jau nu nekad nebūr,ot izbaudījis, ko nozīmē bads.
— Bez medībām mums taču nebūtu bijis gaļas kumosiņa, ko ik dienas likt uz kārā zoba.
Jā, bija skaidri redzams, ka Žakē gaļas kumosiņu baudījis katru dienu. Pietika uzmest viņam skatienu. Tēva medības dēlam bija gājušas labumā. Taču viena lieta man lika pabrīnīties —> kā gan ar bultu var trāpīt bēgošam trusim?
Žakē savukārt nobrīnījās par manu neizpratni.
— Tētuks. — viņš lepni paziņoja, — ar bultu trāpīja pat lidojošam fazānam!
Ja jau nu tā, tad es sapratu, kādu ceļu aizgājuši tēvoča fazāni. Tēvocis katru gadu palaida mežā divus vai trīs fazānu pārus, bet pēc tam neviens vairs netika redzējis ne brīvē izlaistos, ne arī to pēcnācējus.
Aizrautībā Žakē vēl piebilda:
— Taisni brīnums, ka viņš jums netrāpīja ar pirmo bultu.
Es saraucu uzacis, bet Tomā skarbā balsī noteica;
>— Atradis, ar ko dižoties.
Atskārtu, ka laiks izbeigt šādu jau pārāk vaļīgu tērzēšanu. Strupā tonī es noprasīju:
— Vai tu, puis, uzbruki mūsu biedram un nozagi Amarantu?
Žakē nosarka, nolieca savu lielo sarkanmataino galvu un dziļi nelaimīgā izskatā lampačoja tālāk.
— Tētuks man lika to darīt.
Un tūlīt aši piebilda:-
— Viņš pieteica jūsu biedru nožmiegt, bet es to neizdarīju.
— Kāpēc?
— Tāpēc, ka tas būtu grēks.
Sie vārdi izskanēja pavisam negaidīti, taču es šo atbildi ielāgoju. Tikmēr Žakē nopratināšana turpinājās. Viņš apstiprināja manas aizdomas, ka «tētuks» gribē-