jis mūs mazās grupiņās izvilināt no pils mūriem, lai pēc tam pats kļūtu par Malvilas saimnieku. Kāda nejēdziba! Pēc N dienas viņš taču varēja kļūt par visas
francijas saimnieku, bet nē — viņam ievajadzējās Malvlilas. pils, lai gan pie tās varēja piekļūt, tikai nogalinot piecus cilvēkus. Kalpus, kā žakē paskaidroja, tētuks gan nebūtu aizticis, tāpat ari vācu meitieti.
— Kādu vācu meitieti?
> — Nu, to pašu, kas uz zirga drasēja pa mežu.
lis noskatījos viņā. Ar izlūkošanas dienestu viņiem mazlietiņ bija misējies, lai gan nevainojams tā darbs liQtu bijis visai svarīgs. Tātad padomā bijusi īsta žakčrija — nožmiegt pilskungu, bet kundzēni pēc tam plesmiet. Pilskungu vai pilskungus. Jo es sapratu, ka «tētukam» mēs visi bijām pār vienu kārti metami — lomā, Kolēns, Peisū, Meisonjē un es pats, citādi viņš, neviena no mums nekad vaigā neredzējis, nebūtu runājis ar tādu niknumu un naidu. Pēc viņa pavēles Žakē bija mūs izspiegojis. Es apstājos un, puisim tieši acis skatīdamies, noprasīju:
— Un tev nekad neienāca prātā, ka vajadzētu mūs brīdināt, lai aizkavētu šīs izplānotās slepkavības?
Žakē stāvēja, acis nodūris, rokas uz muguras salicis, sastindzis grēku nožēlnieka pozā. Man likās, ka viņš būtu gatavs iet un pakārties, ja vien es viņam to liktu darīt.
— Kā nu ne, bet baidījos, ka tētuks to varētu uzzināt un nolaist mani no kājas.
Jā, «tētuks», protams, bija ne tikai visspēcīgs, bet arī visuzinošs. Vēros puisī: gatavojamās slepkavības līdzdalībnieks, uzbrucis vienam no mūsu biedriem, nolaupījis mums zirgu.
225
— Labi, Žakē, ko mums ar tevi tagad iesākt?
8-974
Puisim iedrebējās lūpas, viņš norija siekalas, pavērās man acīs ar savu biklo skatienu un padevīgi atbildēja:
— Es nezinu. Laikam gan nomušīt.
— To tu esi ar uzviju pelnījis, — izgrūda Tomā, aiz dusmām nobālējis un lūpas cieši sakniebis. Noskatījos viņā. Tomā laikam bija ļoti baidījies par mani, kad es rāpos atradzē. Un tagad droši vien domā, ka esmu pārāk lēnsirdīgs.
— Nē, — es sacīju. — Mēs tevi nenogalināsim. Vispirms tāpēc, ka tas ir grēks, kā tu jau pats teici. Bet mēs tevi vedīsim līdzi uz Malvilas pili un kādu laiku tur paturēsim ieslodzījumā.
Es izvairījos skatīties uz Tomā. Un ar vieglu uzjautrinājumu nodomāju, cik pretīgi viņam bijis noklausīties tādu «klerikālu» apzīmējumu kā «grēks». Tomēr ko gan citu es varēju darīt — ar Žakē taču jārunā viņam saprotamā valodā.
— Vai mani vienu? — Žakē iejautājās.
— Kā — vienu?
— Vai jūs uz Malvilu vedīsiet mani vienu?
Kad es ar sarauktām uzacīm pametu uz viņu neizpratnes pilnu skatienu, puisis paskaidroja:
— Ir jau mums arī memmīte …
Man radās iespaids, ka viņš gribējis vēl ko piebilst.
— Ja memmīte vēlēsies nākt mums līdzi, tad paņemsim viņu arī.
Es noģidu, ka puisi urda kādas raizes. Tās nev'arēja būt tikai par gaidāmo brīvības zaudēšanu, jo viņa seja, kurā viss jo viegli bija izlasāms, samācās aizvien vairāk un šobrīd bija vēl drūmāka nekā tad, kad viņš gaidīja pasludinām viņam nāves spriedumu. Gāju tālāk, grasīdamies viņu vēl patincināt, kad pēkšņi dziļa klusuma pārņemtajā aizā, kur tikai retumis augšup
slējas miruša koka stumbrs vai vietumis pavīdēja dzeltenigs zāles kušķītis, tepat tuvumā atskanēja zirga
zviedziens.
Un vēl kāds zviedziens! Tā nebija Amaranta. Zviedz,ienā uzvilnīja tāda kā uzvaroša, pavēloša un reizē maiga pieskaņa, kāda dzirdama tikai tad, kad ērzelis Likstās ap ķēvi, gatavodamies to aplēkt un pūlēdamies lijā izraisīt, kā mans tēvocis savā laikā mēdza izteiktlcs, «nepieciešamo gribēšanu».
— Vai tad jums arī ir zirgs?
— Nuja, — puisis apstiprināja.
— Un jūs viņu nenobeidzāt?
— Nē. Tētuks neļāva.
Es paskatījos uz'Tomā. Man negribējās ticēt savām misīm — tāds prieka vilnis mani pāršalca. Lai dzīvo, šoreiz par visām reizēm, arī «tētuks»! Es laidos teciņus kā bērns. Un, tā kā loks mani kavēja, es to pastiepu Žakē, kurš ieroci saņēma bez jebkāda izbrīna, ar pavērtu muti man tāpat blakus skriedams. Tomā pēc dažiem soļiem ir mums jau garām un attālinās arvien vairāk, bet mans skrējiens palēninās, jo krūtīm atkal sāk trūkt gaisa.
8
227
Klāt jau arī aizžogs. Troglodītu mītnes priekšā (trīs ceturtdaļas no tās ir ala, vienu ceturto daļu aizņem piebūve) prāvā platībā sadzīti pusotra metra gari kastankoka stabi, kas gan apgruzdējuši, taču palikuši stāvam, un uz tiem divās kārtās savilktas dzeloņstieples, izveidojot kādus tūkstoš kvadrātmetrus lielu aploku. Tā vidū pie koka skeleta piesieta mana Amaranta. Viņa dreb, taču neizturas noraidoši, ik pa mirklim viņas rudajai spalvai pāri aizšalc sīka ņirboņa, zeltainās krēpes koķetā nepacietībā atmestas atpakaļ. Vai es kādreiz būtu varējis iedomāties, ka, redzot šādu necieņas pilnu, aizvainojošu izlaidību, kas teju, teju gūs
piepildījumu, manī uzbangos kvēla iīksme! Vienkāršs vezumnieku ērzelis tūlīt aplēks manu tīrasiņu sugas ķēvil Taču gluži par pretīgu šo līgavaini saukt nevarēja. Ar tumši pelēku, gandrīz melnu spalvu, druknām kājām, platām krūtīm un varenu kaklu, ko es ar abām rokām nebūtu varējis apskaut. Patiesi, zirga izskatā kaut kas atgādina tā saimniekus. Dižodamies un pieglaimodamies viņš smagnējā galantībā lakstoļ'as ap Amarantu, laiku pa laikam aizsmakušā balsī iezviedzas, un acis tam met ugunīgas dzirkstis. Domājams, ka ērzelis apzinās lielo pagodinājumu, kurš viņu sagaida, un saprot, kāda atšķirība ir starp vienkāršu vezumnieku ķēvi un graciozo Amarantu, kura nepilnu trīs gadu vecumā, tātad sava mūža ziedonī, neatvairāmā sugas turpināšanas instinkta skubināta, gatava pakļauties viņam, lai gan pašas ciltsrakstos ir vesela virkne augstdzimušu senču.
Amarantas pielūdzējs aptekā viņu jo dedzīgi, taču tā izrīcībā nav nekādas varmācības, viņš Amarantai viegli iekož lūpās, piekļauj savu galvu ķēvītes kaklam, tad pēkšņi pacērtas apkārt un nolaiza viņai paasti, bet pēc tam no otriem sāniem jo cieši pieglaužas un uzliek savu milzīgo galvu uz dievināmās skaistules skausta, taču pēc mirkļa jau atkal tuvojas viņas mugurgalam, mazpamazām iesaistīdams Amarantu savā smagnējā pavedinājuma dancī, un iededzina ķēvē savu trako iekāres kvēli, liegā, bet reizē neatvairāmā veidā pakļaudams viņu savai varai, savai gribai, savām alkām.
Bet kā gan viņš spēj uzminēt īsto brīdi, kad Amaranta gatava viņu uzņemt, vairs nespārdoties un neizrādot nekāda cita veida pretestību? Viņš izsliēnas pakaļkājās visā savā milzīgajā augumā, kulstīdams gaisu ar priekškājām, lai noturētu līdzsvaru, viņa melnās krēpes plīvo, un šādā stāvoklī, izslējies, lempīgs un lbriesmigs, viņš tuvojas Amarantai un uzveļas viņas gurniem. Zem milzīgā muskuļu kalna svara Amaranta nopūzdamās it kā saplok. Uņ tomēr ķēvīte iztur šo smagmi, padevīgi atvirza asti sāņus, un tagad ērzelis. Amarantas sānus jau ieslēdzis savu drukno priekškāju >il. ivas un taustīdamies meklējas. To redzēdams, Žakē iili'l piesteidzas klāt, ar roku satver ērzeļa milzīgo locekli un palīdz to ievadit vajadzīgajā vietā. Amaranta (iI peras uz saspringtajām, drebošajām priekškājām, liii noturētos pretim spēcīgajiem grūdieniem, ar kādiem pnrlneris viņu apveltī. šajā brīdī es notiekošo vēroju no sāniem, un man jāatzīstas, ka nekad spēka ideju nebiju redzējis izteiksmīgākā iemiesojumā -kā šajā uz priekšu pastieptajā lieliskajā galvā, plīvojošajās melnajās krēpēs, ieplestajās nāsīs un lepnajās liesmojošajās acīs, kuras, neko neredzēdamas, šķita metam zibeņus. Ievēroju, ka viņš nekož Amarantai skaustā, lai apstiprinātu savu guvumu, un pat triumfa visaugstākajos momentos izturas delikāti.