Kad pārošanās beigusies, ērzelis paliek nekustīgā pozā ac viegli drebošām pakaļkājām. Galva viņam noplok, un ar lūpām viņš pieskaras Amarantas krēpēm. Sādā stāvoklī ērzelis paliek krietnu brīdi, jau acīm redzami paguris, ar noļengušām purslām. Uguns viņa acīs izdziest, pamazām atdodama vietu vieglu skumju izteiksmei. Beidzot viņš smagnēji nolec no Amarantas, nostājas uz visām četrām kājām un ļauj notecēt zemē mazumiņam tās sēklas pārpalikuma, no kuras nule atbrīvojies. Pēc tam ērzelis piepeši noskurinās, paceļ galvu, atkal atgūst agrāko brašumu un vieglos lēkšos laižas apkārt gar iežogojumu. Kareivīgi zviegdams, viņš pilnā sparā joņo mums virsū, it kā samīt gribēdams. Tad tikai kāda metra attālumā pēkšņi pacērtas sāņus, nolūkojas uz mums zobgalīgi ar savu šķelmīgo aci un tikpat strauji atkal attālinās. Vēl ilgi pēc tam, kad bijām jau aizgājuši, manās ausis dunēja viņa skrējiena smagais, dimdošais ritms. Apkārtnes mēmajā, mirušajā ainavā šī dipoņa man šķita saviļņojoša kā pats dzīves atsākums.
Izrādījās, ka troglodītiem ir nevis viena, bet gan divas, cieši līdzās ierikotas, mītnes — viena dzīvošanai, bet otra, kā man likās, reizē zirgu stallis, siena pūnis un cūku kūts. Tās bija iekārtotas ļoti prasmīgi. Fasāde, kas izvirzījās kādu metru uz priekšu no ieejas, bija mūrēta no ķieģeļiem, bet virs tās piebūves veidā pacēlās jumts ar dūmeni. Kūts ķieģeļu siena bija atstāta neapmesta, bet mītnes dzīvojamo daļu klāja rūpīgi veidots apmetums. Pirmā stāva siertā bija stiklotas durvis un logs, un arī otrā stāvā ierīkoti divi logi. Rūtis bija saglabājušās veselas, tāpat arī aizvērtņi, uz kuriem varēja saskatīt brūngana krāsojuma pēdas. Kopumā viss iekārtojums, lai gan tas neko lielu nevarēja izmaksāt, nepavisam nebija nabadzīgs.
Pāri piebūves jumtam vēl kādus piecpadsmit metrus augstu slējās klints. Tās augšējā apaļīgā, it kā uzpūstā daļa pārkares veidā sliecās pāri mītnēm, pasargāja tās no lietus un visam ansamblim piešķīra savdabīgu mājīgumu. Tomēr, nolūkojoties u'z šo pārkāri, kļuva mazliet baigi. Tā vien likās, ka milzīgais klints bluķis var jebkuru mirkli atšķelties, novelties lejup un sadragātšeit ierīkotās cilvēku mītnes. Lai gan tas droši vien gadu tūkstošiem bija palicis nemainīgs. Un droši vien arī Vārvurds, apmezdamies šeit uz dzīvi, bijis pārliecināts, ka tāds tas paliks vēl vismaz to īso laika sprīdi, kāds ir cilvēka mūžs.
Mītnes iekšējais iekārtojums «atgādināja mūsu mājdzīvnieku «dzemdību namu» — ar to atšķirību, ka es fasādes sienu nebiju izvirzījis uz priekšu. Bet tieši šī nl'.ķirība Notikuma dienā bija paglābusi šejienes iemītnieku dzīvības.
Nekādu citu ēku, izņemot aizžogojumā uzceltu nelielu, maizes ceptuvei līdzīgu namiņu, es nekur nereti /eju.
Pēkšņi sajutu cilvēka klātieni un manī vērstu skatienu. Uz mītnes sliekšņa stāvēja briesmīgi izblīdusi, uoķepušā paltrakā ģērbusies vecene un noraudzījās manī ar māņticīgās šausmās ieplestām acīm. Nodomāju, ka tā droši vien ir mana nogalinātā ienaidnieka māte, tāpēc piegāju viņai tuvāk un mazliet apmulsis teicu:
— Tu droši vien vari iedomāties, kas noticis. Es paliesi neesmu šeit ieradies sava prieka pēc.
Viņa neatbildēja, tikai nolieca galvu, bet es pamanīju, ka veča nemaz neizskatās nobēdājusies. Viņa bija neliela auguma, ar uzburbušu seju, nokareniem, ļenganiem vaigiem un tik izļumējušu' kaklu, ka tas' šķita zoda turpinājums, kas tālāk saplūda ar milzīgajām krūtīm, kuras pie mazākās sakustēšanās zvāļājās kā ēzeja mugurai šķērsām pāri pārlikts maiss ar auzām. šajā izplūdušajā tauku kalnā dzīvas — un pat diezgan skaistas — bija vienīgi melnās, žirgtās acis, kā arī virs šaurās pieres augstu uzbužinājies nevaldāmi sprogainais, sausais un apbrīnojami spodrā baltumā mirdzošais matu ērkulis.
— Rasi, tā būs bijis nolikts, ja jau tu teitan stāvi, — viņa pavisam mierīgi noteica.
Viņas balsī nav ne mazākā satraukuma, un — kas mani visvairāk pārsteidz — vecene runā vietējā izloksnē, pat teikumus veidojot tā, kā to dara šejienieši.
— Tici man, es nožēloju, ka tā iznāca. Bet man nebija citas izejas. Vai nu es, vai tavs dēls.
Viņas atbilde ir pilnīgi negaidīta.
— Nāc iekšā, — viņa aicina, pakāpdamās sāņus no sliekšņa, — un iekod kādu kumosiņu.
Bet tad, nopūzdamās un plecus paraustījusi, piebilst:
— Paldies dievam, viņš nebija man nekāds dēls.
Izbrīnījies es paskatos uz veču.
—Bet tu taču runā šejieniešu izloksnē?
— Nuja, es jau arī esmu šejieniete. — Un viņa tik stalti izriež krūtis, ka auzu maisi, par kuriem es jau ieminējos, nolīgojas vien, un viss viņas izskats pauž: «Es jums neesmu vis šāda vai tāda, bet kārtīgu ļaužu.»
— Esmu dzimusi Larokā, — viņa turpina. — Vai tu pazīsti turienes Falvinus?
— Kurpnieku, kurš bija pieradinājis kraukli?
— Viņš ir mans brālis, — veča lepni paziņo. — Bet nāc taču iekšā, puis, — viņa vēl piebilst, — un jūties kā mājās.
Tomēr arī Falvinu dzimtas piederīgajai, godājamā Larokas kurpnieka māsai, es pilnībā vēl neuzticos. Paņemu ieroci, atbīdu drošinātāju un ielaižu stobrā patronu. To izdarījis, es neeju vis pirmais, bet, par ieganstu izmantodams labas uzvedības likumus, sev pa priekšu pabīdu viņu. Pieskaroties večas mugurai, man ir tāda sajūta, it kā es būtu roku iegremdējis tauku podā.
Iekšā nav nekā aizdomīga. Cementa grīda noklāta ar dēļiem, telpas viņējo galu un abas sānsienas veido gaiši pelēkā klints. Tā atstāta pirmatnējā veidā, nenolīdzinot un nenogludinot grubuļaino virsmu. Nekur ne mazāko mitruma pēdu. Virs galvas masīvas sijas, uz kurām balstās otrā stāva grīda. Pie ieejas izmūrējuma kaktā durtiņas, kuras laikam ved uz augšstāvu. Priekšējā sienā stiklotās durvis un logs, turpat arī pavards. Ķieģeļu siena no iekšpuses nav apmesta, un redzamas vietas, kur ķieģeļi sastiprināti ar javu. Pavardā gail ilnzns pagales. Zem loga pierīkots dēlis, uz kura salikti apavi. Liels skapis Luija XV laikmeta lauku stilā. Skapi es tūlīt atveru, formas dēļ nomurminādams: «Ar l.ivti atļauju.» Labajā pusē sakrauta veļa, kreisajā — li iiuki. Istabas vidū liels galds, «laucinieku gaumē», kā teiktu parīzieši, kuri ap šādiem galdiem labāka paskata dēļ saliek solus, kamēr mēs ērtības labad priekšroku dodam krēsliem. Es saskaitu pavisam septiņus nalmu krēslus, taču tikai četri no tiem izvietoti ap L'aldu. Pārējie sarindoti gar sienu. Es nezinu, vai tam kāda nozīme, taču es ielāgoju arī šo sīkumu. Apsēžos galda galā. Man lfekas, ka tā ir bijusī namatēva vieta, un es nosēžos tajā, šauteni starp kājām turēdams, ar muguru pret alas dibensienu. Tādā kārtā es pārredzu durvis. Pamāju Tomā apsēsties labajā pusē, lai viņš ar savu augumu neaizsegtu abas ieejas. Žakē pats no sevis pazemīgi apsēžas galda viņējā galā, muguru pret gaismu pagriezis.
Kad es izņēmu no kabatas mazo tīstoklīti ar šķiņķi, ko Menū man bija iedevusi līdzi ceļā, Falvina aizvainojumā vai iebrēcās un sāka dīkt man ausfs. .Eš taču varot ieturēt azaidu vismaz no šķīvja, bet ne no plika galda! Tūlītās viņa man uzcepšot kādu olu, ko pieēst klāt. Un lieti noderēšot arī lāsīte vīna! Es pieņēmu visus piedāvājumus, izņemot vīnu, jo bažījos, ka tas būs nebaudāma susla. Tā vietā palūdzu drusciņ piena, ar ko viņa man tūlīt pielēja lielu puķainu krūzi, visu laiku izverzdama nebeidzamu vārdu straumi. Tieši pirms Notikuma dienas viņi pārdevuši teļu, tagad pienā slīkstot vai nost, pat pēc sviesta sakulšanas paliekot vēl pāri suķim.