Taču, kad viņa uzliek galdā ne tikai sviestu, bet arī maizes klaipu, es aiz brīnumiem acis vien ieplēšu.
— Maize! Jums ir maize?
— Nuja, pašu cepta maizīte, — Falvina paskaidro. — Vārvurds allažiņ bija savādnieks, vienmēr iesēja tik daudz kviešu, ka pietika veselam gadam un vēl pāri palika. Tikai graudus gan nācās malt rokas dzirnās, jo «Dīķos» nebija elektrības, tāpatās sviestu kuļam rokas ķērnē. Neko viņš negribēja piepirkt no malas.
Iespīlējis klaipu galda gala atvilktnē, es griežu aprikas — tā droši vien būs darījis arī «tētuks» savas dzīves laikā — un pārdomāju nule dzirdēto. Skaidrs, ka nešpetnais Vārvurds gribējis dzīvot atšķirti no visas pārējās pasaules, iztikt tikai ar pašu saimniecībā iegūto, izveidot savdabīgu autarķiju. Pat ārpuslaulības mīlas sakariem vajadzēja palikt ģimenes ietvaros.
Bet, kad es aplinkus ieminos par gadījumu ar Katī, Faivinai tas lāgā nepatīk.
— Ko tur liegties, notikt tāds grēks jau nu gan notika, — viņa atzīstas, — bet Katī pati tīšuprāt viņu pavedināja. Turklāt Katī nemaz nebija viņa miesīgs bērns, tāpat kā Mjeta. Viņas ir manas Raimondas meitas no iepriekšējā vīra.
Kad Falvina piemin Mjetas vārdu, inan liekas, ka Žakē galda viņā galā paceļ galvu un uzmet večai brīdinošu skatienu. Taču tas bija tik īss mirklis, ka varbūt "es arī alojos.
Nokožu no maizes pavisam mazu kumosiņu, jo gaidu apsolītās olas. Lauku maizes rieciens, kas biezā kārtā apziests ar sviestu («Dīķos» viņi to sasāla daudz pamatīgāk, nekā tajās nedaudzajās saimniecībās, kas nesen vēl pašu mājās kūla sviestu), ir ļoti garšīgs, taču, atgādinādams iepriekšējo dzīvi, tas izraisa skumjas atmiņas.
— Kurš jūsu mājās ir maizes cepējs? — es iejautājos, gribēdams izrādīt savu pateicību.
— Agrāk tas bija Luijs, — Falvina nopūšas. — Bet |>ec viņa nāves to vajadzēja darīt Žakē.
Falvina runā vienā runāšanā. Aizelsusies un nosvīdusi, viņa bez jebkādas vajadzības tipina pa istabu un nober desmit vārdu tur, kur pilnīgi pietiktu ar vienu, l ai uzceptu trīs olas — pati sevi viņa demonstratīvi ntstāja bešā, tikai man gan bija stipras aizdomas, ka, palikusi viena, viņa to ar uzviju atgūs, pie reizes, krietni iebaudīdama arī no vīniņa —, Falvinai pagāja krietna pusstunda. Man šajā laikā vajadzēja pagavēt, jo šķiņķi es taupīju kā piekodu pie olām, toties ieguvu ne mazums vērtīgas informācijas.
Falvina vienā ziņā līdzinājās Menū — viņām abām bija nepārspējama vājība izklāstīt savu senču radurakstus. Tikai aizklīstot līdz saviem vecvecākiem, Falvina varēja man ieskaidrot, ka viņas meitai Raimondai no iepriekšējās laulības bijušas divas meitas, Katī un Mjeta, bet pēc vīra nāves Raimonda izgājusi par sievu pie Vārvurda, kurš, savukārt, bijis atraitnis ar diviem dēliem, Luiju un Žakē.
— Ka man šitenās laulības nemaz nebija pa prātam, to jau tu pats vari iedomāties, jo sevišķi pēc tam, kad nomira mans nabaga Gastons un man pašai nācās pārcelties uz šejieni, kur vajadzēja dzīvot tikpatās kā pie mežoņiem, bez elektrības, bez ūdensvada, izlietnes un pat bez gāzes, jo Vārvurds ij dzirdēt negribēja par tās ievilkšanu, un tāpēc ēdiens bija jāgatavo uz malkas pavarda kā tēvu tēvu laikos. Svešos ļaudīs maizes kumoss viegli iesprūst kaklā, — acis pret debesīm paceldama, viņa atkal pāriet uz vietējo izloksni. — Kauču desmit gados es pie Vārvurda tikai kādu mazumiņu vien esmu apēdusi.
Sī atzīšanās apstiprina manas aizdomas, ka Falvina, atriebdamās par znota varmācību, nodevusies slepeniem negausības priekiem. Pēc kāda laika meita Raimonda sekojusi nabaga Gastonam kapā, kur viņu novedusi vīra negantība — es jau to itin labi varot iedomāties —, tāpatās slikta vēdera sagremošana, bet tad jau maizes kumoss teitan kļuvis pagalam sūrs.
Es jau sen esmu notiesājis gan savu šķiņķi, gan pasniegto olu, gan izdzēris piena krūzi, bet Falvina vēl aizvien kā klukste bez jebkādas vajadzības un jēgas turpina rosīties un tikai vienu reizīti apsēžas pie galda, lai noskrubinātu mazītiņu kumosiņu — acīmredzot sātības liekuļošana viņā tā bija iesakņojusies, ka turpinājās arī pēc Vārvurda nāves. Un tomēr — lai cik pļāpīga Falvina ir, viņa man tomēr daudz ko noklusē. .Starp citu, mūsu pusē, un, man liekas, arī visur citur, ir divi patiesības noslēpšanas veidi — klusēšana vai arī pārmērīgs runīgums.
— Žakē, — es saku, noslaucīdams tēvoča nazi pret, pēdējā maizes kumosa mīkstumu, — paņem lāpstu un kapli un aproc tēvu. Tomā ies tev līdzi.
Aizvāzdams nazi un to ielikdams kabatā, es vēl piebilstu:
— Tēvam kājās bija vēl tīri brangi apavi. Tu darītu prātīgi, tos novilkdams, tie tev pašam lieti noderētu.
Žakē uzmet kūkumu, par paklausības zīmi paloka galvu un pieceļas. Pieceļos arī es. Šauteni rokā turēdams, pieeju pie Tomā un klusā balsī pasaku, lai viņš patur sev tikai pats savu bisi, bet otro, kas pievākta no troglodīta, atstāj man. Vēl piekodinu vērīgi uzraudzīt Žakē, palaist viņu dažus soļus pa priekšu, bet, kamēr puisis rok tēvam kapu, stāvēt nomaļus un visu laiku paturēt viņu acīs. Runājoties ar Tomā, es tomēr pamanu, ka Žakē, izmantodams izdevīgu brīdi, pieiet pie Falvinas un viņai kaut ko iečukst.
— Nu, Žakē! — pavēlošā balsī es viņam uzsaucu.
Žakē nodreb, nosarkst un, varenajos plecos sakucis, uc vārda nesacīdams, dodas uz durvīm. Viņam nopakaļ iziet Tomā. Kad abi izgājuši, es nopietni paskatos uz Fafvinu.
— Žakē uzbrucis vienam no mūsējiem un nozadzis mums zirgu. Nē, nē, neaizstāvi viņu, Falvin, es zinu, ka tas noticis pēc tēva pavēles. Bet, no otras puses, sods viņam tomēr jāsaņem. Mēs konfiscēsim viņa mantas un pašu aizvedīsim uz Malvilas pili kā gūstekni.
— Bet kas tad notiks ar mani? — Falvina bailīgi iejautājas.
— Tev pašai tiesības izvēlēties. Vari nākt dzīvot pie inums Malvilā vai ari palikt šeit. Ja tu paliec «Dīķos», atstāšu tev visu nepieciešamo.
— Palikt šeit? — viņa šausmās iespiedzas. — Bet ko tad es teitan iesākšu?
Seko vesela vārdu straume, kurā es ieklausos ar lielu vērību un interesi, taču nedzirdu, ka Falvina baidītos palikt viena, lai gan tas būtu tik saprotami.
Falvinu vajadzēja biedēt «Dīķos» sagaidāmā vientulība. Taču viņa klāsta nezko, bet šīs bažas nepiemin. Es saausos kā medību suns, kurš ar izslietu degunu osta gaisu. Tomēr bez panākumiem. Jūtu, ka vecā divkose man ko slēpj. Es nojaušu to kopš paša sākuma. Slēpj kādu apstānli vai drīzāk cilvēku. Es gandrīz nemaz vairs neklausos. Un, tā kā oža mani pievīlusi, es tagad izmantoju redzi. Pārlūkoju visu telpu, ievērodams katru sīkumu. Tieši pretim pie neapmestās ķieģeļu sienas apmēram četrdesmit centimetru augstumā no zemes ir plaukts, uz kura sarindoti apavi. Es pārtraucu Falvinu pusvārdā un noprasu:
— Tava meita Raimonda ir mirusi. Tāpat Luijs. Žakē pašreiz rok kapu Vārvurdam. Katī strādāja Larokā. Vai ne?
— Nuja, — apstiprina Falvina, kura vēl neko nenojauš.
Es cieši nolūkojos viņā, un mana balss noskan kā pātagas cirtiens:
— Bet kur tad Mjeta?
Falvina noplāta muti kā sausumā izmesta zivs. Taču es neļauju viņai atgūties.