— Jā, Mjeta. Kur ir Mjeta?
Acis mirkšķinādama, veča gurdā balsi atbild:
— Mjeta tāpatās strādāja Larokā. Un tikai dieviņam zināms…
Es viņu pārtraucu.
— Pie kā Mjeta strādāja?
— Pie mēra.
— Bet kur tad palika Katī? Mērs taču neturēja divas kalpones.
— Nē, pagaidi, pagaidi! Mjeta strādāja iebraucamā vietā.
Es klusēju. Paskatos lejup uz viņas stilbiem. Tie pietūkuši ļoti resni.
— Vai tev kājas sāp?
<— Ai dieviņ, un kā vēl! — tusnīdama viņa izdveš, taču ir acīm redzami atvieglota, ka runa sākas par ko citu. — Tas no asinsvadiem. Paskaties! — Viņa parauj augšup lindrakus, lai es labāk redzētu. — Vēnu iekaisums, nav nekāda glābiņa no tā.
— Vai lietainā laikā botes tu valkā?
— Apžēliņ, kur nul Nevaru taču kājās uzstīvēt. Sevišķi tagad, kad sācies vēnu iekaisums .,,
Sākusi klāstīt par saviem stilbiem, viņa vairs nespēj apstāties. Šoreiz es nemaz neizliekos klausāmies. Pieceļos un, šauteni rokās turēdams, uzgriežu Falvinai muguru. Pieeju pie apavu plaukta. Tur ir trīs pāri liela izmēra — 44. vai 46. numura — dzelteni gumijas zahaki, bet tiem līdzās pāris mazāku, melnu, ar paaugsi u papēdi, ne lielāki par 38. numuru. Pārlieku šauteni kreisajā rokā, labajā paņemu mazos zābakus, pagriežos atpakaļ, paceļu tos pāri galvai un, vecai tuvāk nepieiedams, atvēzienā, ne vārda neteicis, aizlingoju tos viņai pie kājām.
Falvina paraujas atpakaļ un nolūkojas uz klona nomestajos zābakos, it kā tie būtu čūska, kas grasās viņai iekost. Pacēlusi tuklās delnas, viņa aizsedz vaigus. Tie kvēlo uguns sarkanumā. Veča neiedrošinās uz mani pat paskatīties.
— Ved viņu tūlīt šurp.
Klusuma brīdis. Viņa skatās uz mani un pamazām nomierinās. Viņas sejas izteiksme pārmainās. Tumšajās ačtelēs un visā izburbušajā sejā atplaiksnās divdomīga bezkaunība.
— Vai tev labāk negribētos pašam pie viņas ieiet? — veča jautā.
Un, tā kā es neatbildu, viņas treknie vaigi atļum no mutes, tā paveras neķītri divdomīgā smīnā, atsegdama sīkus, smailus zobus. Vaicāju sev, vai pēc visa lā es vēl varēšu veču paciest. Protams, es saprotu, ka no viņas redzes viedokļa tas viss ir dabiski. Esmu uzvarējis «tētuku». Tagad pats esmu viņa vietā, esmu reliģiozas godbijības apmirdzēts, un viss ir manā varā. Arī Mjeta. Taču es gatavojos — lai gan ne bez nožēlas un vairāk saprāta nekā tikumisku apsvērumu skubināts — no savām priekšrocībām atteikties.
Balsi nepaceldams, es atkārtoju:
— Teicu tev, lai tu tūlīt ved viņu šurp.
Smaids večas sejā izdziest, viņa noliec galvu un izveļas no dzīvojamās telpas, kā receklis pie visām miesām drebēdama. Dreb viņai, pleci, dreb gurni, dreb sēžamā vieta, dreb milzīgi resnie ikri, dreb viņa visa.
Es atgriežos pie galda un apsēžos iepriekšējā vietā, ar seju pret durvīm. Arī man dreb rokas, lai gan es tās noliekti .uz ozolkoka galda, kas no biežas mazgāšanas ar sārmu nomelnējis. Gandrīz vai izmisīgā apņēmībā pūlos savaldīties. Es skaidri apzinos, ka meitene, kas tūlīt parādīsies, būs reizē liela prieka, bet arī lielu briesmu cēlonis. Es saprotu, ka Mjeta, kurai būs jādzīvo sešu vīriešu sabiedrībā, neskaitot Momo, izraisīs grūtas problēmas un ka es nedrīkstu tagad pielaist kādu kļūdu, kas mūsu dzīvi Malvilā padarītu neiespējamu.
— Te nu ir Mjeta, — veča saka, iebīdīdama meiteni istabā.
Bijis man simt acu, ar to vēl būtu par maz, lai pienācīgi viņu aplūkotu.
Meitenei varētu būt gadu divdesmit. Viņas vārds, Mjeta [3] , ir maldinošs. No savas vecmāmuļas viņa mantojusi melnās acis un kuplo matu kodaļu, kas Mjetai ir kraukļa spārna melnumā. Bet augumā viņa ir kādus desmit centimetrus garāka, ar platiem, skaisti veidotiem pleciem, augstām, tvirtām, kā vairogs uz priekšu izvirzītām krūtīm, apaļīgiem gurniem un spēcīgām kājām. Protams, ja es būtu kritiskāk noskaņots, tad varētu arī sacīt, ka deguns viņai mazliet par masīvu, mute pārāk plata un zods drusku par druknu. Taču nē, tas man nenāk ne prātā, es apbrīnoju viņā visu, pat robusto laucinieciskumu.
Nemaz nepaskatīdamies uz savām rokām, es jūtu, cik nevaldāmi tās dreb. Paslēpju rokas zem galda, ar krūtīm un pleciem atbalstīdamies pret tā apmali, bet vaigu piespiežu pie šautenes stobra. Es apriju Mjetu ar acīm, nespēdams ne vārda izteikt, Tagad es saprotu, ko izjutis Ādams, kad vienā jaukā rītā viņam blakus nostājās Ieva — vēl pavisam svaiga un valga, tikko no podnieka ripas nākusi, uz kuras tā veidota. Aiz apbrīnas esmu kā pārakmeņojies, maigumā izkusis, un man liekas, ka intensīvāka šo jūtu pakāpe vispār nav Iespējama. Visu šo alas mājokli, kurā es biju ielauzies ar ieročiem rokā, cīnīdamies par savu dzīvību, apmirdz Mjetas izstarotā gaisma un siltums. Viņas salāpītajai blūzītei vietumis atirušas šuves, meitenes novalkātais, izbalējušais, vairākās vietās caurais, kožu izēstais bruncītis uzplīvo augstu virs ceļgaliem. Viņai ir spēcīgas kājas, kā Maijola sieviešu skulptūrām, basās pēdas paplatas, un ar tām viņa tik stingri stāv uz klona, ka meitenes augumā šķiet iestrāvojam zemes spēks. Viņa ir lieliska, šī cilvēku dzimtas pārstāve, visu nākamo cilvēku ciltsmāte.
Ar piespiešanos pārtraucu savus vērojumus, izslejos sēdeklī, ar rokām satveru galda malu, īkšķus uzlikdams uz tās, bet pārējos pirkstus paturēdams apslēptus, un saku:
— Mjeta, apsēdies.
Mana balss pašam šķiet vārga un nespodra. Taču ar katru mirkli tā pieņemas spēkā. Neviena vārda nesacīdama, Mjeta apsēžas tur, kur agrāk bija sēdējis Žakē. Starp mums tagad galds visā tā garumā. Mjetas acis ir skaistas un piemīlīgas. Viņa manī nolūkojas, nemaz nekautrēdamās, tādā nopietnībā, ar kādu bērni apskata katru mājās ieradušos svešinieku.
— Mjeta (man šis vārds liekas tik patīkams! Mjeta), mēs vedīsim Žakē sev līdzi.
Meitenes valgajās acīs atplaiksnās satraukums, un es steidzos piebilst;
— Neraizējies, mēs viņam nedarīsim nekā ļauna.
Bet, ja tu un vecmāmuļā negribat vienas palikt «Dīķos», tad varat nākt mums līdzi uz Malvilu.
— Tas tik vēl trūka — palikt vienām teitan! — veča iesaucās. — Es tev, dēliņ, esmu tik pateicīga.,.
— Mans vārds ir Emanuēls.
—Labi, es tevi tencinu, Emanuēli
Es pievēršos Mjetai.
— Un tu, Mjeta, vai arī tu esi ar mieru?
Meitene pamāj ar galvu, taču nesaka ne vārda. Viņa nav diezcik runīga, toties viņas acis ir jo izteiksmīgas. Tās nenovēršas no manis. Tās apsver un izvērtē jauno pavēlnieku. Nebaidies, Mjeta, Malvilas pilī tu atradīsi tikai draudzību un maigumu.
— No kurienes tev tāds vārds, Mjeta?
—Patiesībā viņu sauc Marija, — veča paskaidro. — Bet, tā kā piedzimstot viņa bija ļoti vārga un sīciņa, jo nāca pasaulē pirms laika, septītajā mēnesī, Raimonda viņu iedēvēja par Movjetu [4] . katī, kurai tajā laikā bija trīs gadiņi, no šā vārda iztaisīja «Mjeta», un tā tas palika.
Mjeta nesaka neko, bet, laikam tāpēc, ka esmu ieinteresējies par viņas vārdu, uzsmaida man. Viņas sejas vaibsti varbūt ir mazliet par rupjiem, vismaz pēc pilsētnieku skaistuma kanoniem, taču smaidot tie neticamā kārtā atmaigst un kļūst apgarotāki. Viņas smaids ir brīnišķīgs, pilns paļāvības un uzticības.
Atveras durvis un ienāk Žakē, viņam nopakaļ — Tomā. Ieraugot Mjetu, Žakē apstājas, nobāl, tad pagriežas pret Falvinu un, liekas, tūlīt gāzīsies viņai virsū. Nikni viņš iesaucas: