— Es taču tev pieteicu …
— Nu, nu, Ienāk! — viņu apsauc Tomā, kurš, izrādās, savu uzrauga lomu uztver ļoti nopietni.
Tomā pasper dažus soļus uz priekšu, lai apvaldītu gūstekni, bet tad ierauga Mjetu, ko puiša augums līdz šim aizsedzis, un sastingst. Roka, kuru viņš bija grasījies uzlikt Žakē uz pleca, noslīgst lejup.
Balsi nepaceldams, es iejaucos:
— Žakē, tava vecmāmuļa man nav neviena vārda teikusi par Mjetu. Es pats visu uzminēju.
Žakē nolūkojās manī ar izbrīnā ieplestu muti. Nevienu mirkli viņš nešaubās par to, ko es saku. Viņš man tic. Vēl vairāk: viņš nožēlo, ka mēģinājis man ko noklusēt. Es esmu stājies «tētuka» vietā, tāpēc tieku uzskatīts par nekļūdīgu un visuzinošu.
— Tu iedomājies, ka esi gudrāks par Malvilas pilskungiem! — veča izsmējīgā balsī nosaka puisim.
Tātad par mani jau runā daudzskaitlī — biju «dēliņš», tagad jau esmu «pilskungi». Taču aizvien kaut kādā aplamā skanējumā. Noskatos večā — lai saka, ko grib, taču viņā ir kas nekrietns. Tomēr nevēlos savā spriedumā pārsteigties. Kuru gan nebūtu sagandējusi desmit gadu ilga verdzība alu cilvēka mītnē!
— Žakē, ko tu iečukstēji vecmāmuļai, pirms gāji aprakt tēvu?
Rokas aiz muguras salicis, galvu uz krūtīm nokāris, acis klonā nodūris, viņš kaunīgi atbild:
— Es viņai jautāju, kur ir Mjeta. Vecāmāte atbildēja, ka gubenī. Tad es viņai piekodināju pilskungiem to neteikt.
Turpinu vērties viņā.
— Tātad tu cerēji no Malvilas aizbēgt, atgriezties šeit, paņemt Mjetu un kopā ar viņu kaut kur paslēpties?
Žakē notvīcis tumši sarkans. Klusā balsī viņš atzīstas:
— Jā.
— Bet kurp tu butu gājis? Un ar ko viņu ēdinājis?
— Nezinu.
— Un vecmāmuļa? Vai viņa būtu atstāta Malvilā?
Veča, kura, abiem vīriešiem ienākot, bija piecēlusies (vēl Vārvurda laikā izveidojies reflekss?), paliek stāvam pie Mjetas un, juzdamās nogurusi, ar abām rokām atbalstās uz galda.
— Par vecmāmuļu es nemaz neiedomājos, — Žakē samulsis atbild.
— Te tev nu bijal — veča iesaucas, un viņai no acs izrit liela asara.
Man liekas, ka izspiest sev asaru viņai ir nieka lieta, taču, lai nu kā, Žakē droši vien bijis viņas mīlulis. Tad jau gan puiša vārdi var ķerties pie sirds.
Mjeta uzliek delnu uz večas rokas, paceļ galvu un, to purinādama, veras vecmāmuļā, it kā sacītu: «Es nu gan nebūtu tevis atstājusi!» Labprāt es būtu dzirdējis Mjetas balsi, taču, no otras puses, es saprotu, ka viņa nerunā, jo ar skatienu jau ir pateikts viss. Varbūt tas nāk no Vārvurda laikiem, kad viņš meitenei nav ļāvis runāt, un tāpēc Mjeta pieradusi visu izsacīt ar sejas vaibstiem.
— Žakē, bet vai Mjetai tu pajautāji, ko viņa domā par taviem plāniem? — es atsāku tirdīšanu.
Mjeta sparīgā noliegumā papurina galvu, un Žakē satriekts nolūkojas viņā.
— Nē, — puisis izdveš.
Klusums.
— Mjeta, — es saku, — nāk mums līdzi uz Malvilas pili pati no sava prāta. Tāpat vecmāmuļa. Un kopš šā brīža, Žakē, nevienam nav tiesību teikt, ka Mjeta pieder viņam. Ne tev. Ne man. Ne Tomā. Nedz arī kādam citam Malvilas pilī. Vai tu saproti, ko es saku?
2ake apstiprinoši pamāj ar galvu. Es jautāju:
— Kāpēc tu mēģināji "man noslēpt, ka Mjeta atrodas šeit «Dīķos»?
— Tu pats saproti, kāpēc, — viņš gurdi atbild.
— Tu baidījies, ka es gribēšu gulēt ar viņu?
— O, nē, ne jau tāpēcl Ja Mjeta piekrīt, tad tev tiesības to darīt.
— Tu baidījies» ka es viņu piespiedīšu ar varu?
— Jā, — viņš klusā balsī atzīstas.
Manuprāt, šī nianse runā viņam par labu. Žakē baidījies nevis pats par sevi, bet gan par Mjetu. Tomēr es jūtu, ka man vajadzētu būt stingrākam. Ar savām labsirdīgajām suņa acīm Žakē mani atbruņo." Bet tā nedrīkstētu būt. Man puisis jāpieradina pie citādas izturēšanās, jo turpmāk viņš taču dzīvos kopā ar mums.
— Paklausies, Žakē. Viena lieta tev jāielāgo. «Dīķos» drīkstēja uzbrukt otram, to nogalināt, drīkstēja izvarot meiteni, aizvest kaimiņu zirgu. Malvilas pilī nekas tamlīdzīgs nedrīkst notikt.
Ar kādu seju viņš uzklausīja šo morāles sprediķi! Jutu, ka neesmu diezcik piemērots citu strostēšanai. Tas nozīmē, ka sadistiskas tieksmes man ir svešas: redzēt, otru kaunamies man nav ne mazākā prieka.
Steidzos izbeigt mūsu sarunu:
— Kā sauc tavu zirgu?
— Malabārs.
— Labi. Iejūdz Malabāru pajūgā. Šodien mēs varēsim aizvest tikai daļu no mantām. Rīt vajadzēs atkal atbraukt ar Malabāru, Amarantu mēs iejūgsim savos ratos. Brauksim, cik reižu būs vajadzīgs, lai visu iedzīvi pārvestu uz Malvilas pili.
Žakē tūlīt aizsteidzas, priecādamies, ka viņam ir ko darīt. Tomā pagriežas, lai sekotu viņam, taču jūtams, ka tas tiek darīts bez sevišķas patikas. Es pasaucu viņu atpakaļ.
— Nav vērts, Tomā. Kur šis tagad dēsies!
Tomā atgriežas, apmierināts, ka viņam nav liegta iespēja noskatīties uz Mjetu. Un tūlīt atkal sāk blenzt uz meiteni. Man viņa aizrautīgais izskats liekas diezgan id?otisks, taču es aizmirstu, ka tikko pats tā biju izturējies. Bet Mjeta savas skaistās acis nenovērš no manējām, pareizāk sakot, no manām lūpām — kad es ierunājos, viņa, liekas, izseko visām to kustībām.
Turpinu runāt. Man gribas, lai visos jautājumos būtu skaidrība.
— Mjeta, es tev vēl ko teikšu: Malvilas pilī neviens tevi nespiedīs darīt to, ko tu pati nevēlēsies.
Kad viņa neatbild, es pajautāju:
— Vai tu saprati?
— Skaidrs, ka viņa sapratusi, — Falvina ieminas.
— Ļauj taču runāt viņai pašai.
Falvina pagriežas pret mani.
— Mjeta nevar tev atbildēt. Viņa ir mēma.
VIII
Mūsu atgriešanos Malvilas pilī pievakares mijkrēslī bija vērts redzēt! Es drasēju kolonnas priekšgalā, sēdēdams bez segliem mugurā Amarantai, šauteni siksnā sev pāri krūtīm uzkarinājis. Mjeta man aiz muguras, cieši apskāvusi manu vidukli, jo pēdējā brīdī viņa ar zīmēm darīja zināmu, ka gribētu būt kopā ar mani. Jāju soļos, tādēļ ka Malabārs, kurš tagad sekotu Amarantai līdz pasaules malai, katru reizi, kad tā paātririfija soli, uzņēma strauju riksi, raudams sev līdzi vezumu. Tajā sēdēja Falvina, Žakē un Tomā, turklāt aizjugā bija sakrauta neticami augsta matraču un daždažādu plīstošu mantu kaudze. Bet, pats galvenais, ratu aizmugurē ar virvi piesieta nāca grūsna govs ar milzīgu vēderu; Falvina nebija gribējusi lopiņu atstāt < Dīķos» pat ne uz vienu nakti, tāpēc ka govij jebkuru brīdi varot atskriet teliņš.
Mēs braucām pa augstieni gar kādreizējo Kisaku fermu, kur tagad rēgojās tikai krāsmatas, jo ar tādu kravu smilšakmena joslu nelielajā, uz Rinas pusi nolaidenajā nogāzē pārvarēt nebija iespējams. Turklāt Žakē man apgalvoja, ka mazliet garāko apkārtceļu nekur neaizsprostojot apdegušo koku stumbeņi. To Žakē labi zināja, jo tēva uzdevumā šo ceļu vairākkārt bija izstaigājis līdz pašai Malvilai, mūs izspiegodams.
Kad pajūgs ar grūtībām bija pārvarējis klajumu, kurš līdz Kisaku fermai veda kalnup, mēs nokļuvām uz asfaltēta ceļa. Tā kā metās jau tumsa, man gribējās aizsteigties karavānai priekšā, lai nomierinātu mūsu draugus Malvilā, kuri droši vien bija par mums noraizējušies. Taču, ieraudzījis,' pareizāk sakot, izdzirdējis, ar kādu joni Malabārs sāk lēkšot pa gludo ceļu pakaļ Amarantai un cik žēli iemaujas govs, kurai nostieptā saite aizžņaudza kaklu, es pievilku pavadu un atkal sāku jāt soļos. Nabaga gotiņa ilgi nevarēja atgūties no pārbīļa, lai gan Falvina, bīstamā kārtā pārliekusies pāri ratu malai, to apbēra ar mīļiem mierinājuma vārdiņiem.