Es ievēroju, ka veča savu govi dēvē par Marķīzi, kas aristokrātisko titulu rangā stāvēja krietni zemāk par mūsu Princesi. Mans tēvocis bija pārliecināts, ka revolūcijas laikā, kad aristokrātus sāka padzīt, laukos nemiernieki viņu titulus izsmiekla dēļ jo plaši izdāļājuši saviem mājlopiņiem. «Un pareizi darīja,» Menū šadas reizēs mēdza piebilst, «kauču vai tā jaunuma dēj, ko augstmaņi mums sagādājuši. Tev, Emanuel, būs grūti noticēt, ka vēl Napoleona III valdīšanas laikā Larokā dzīvoja kāds grāfs, kurš par nieka nepaklausību lika pakārt savu kučieri. Un pat nevienas dienas viņu neietupināja ķurķī šās slepkavības dēj.»
Kad beidzot ieraudzīju Malvilas pils sargtorni, ko apmirdzēja lāpu ugunis, es domās pārcēlos vēl tālākā pagātnē. Tajā nolūkojoties, sirds man atsila, un es jutos kā viduslaiku bruņinieks, kurš pēc tāla sirojuma svešās zemēs neskarts ar uzvaru atgriežas mājās, aizjūgos vezdams sev līdzi jo bagātīgu laupījumu un gūstekņus. Patiesībā jau nu gan nepavisam tā nebija. Es Mjetu nebiju paņēmis ar varu, un viņa nemaz neskaitījās mana gūstekne. Gluži otrādi — es viņu biju atbrīvojis. Turpretim guvums gan bija tīri brangs un tālu pārsniedza zaudējumus, ko mums sagādātu trīs lieki ēdāji: čfivas govis, no kurām vienai, Marķīzei, drīz vajadzēja atnesties, bet otra, ko pagaidām bijām atstājuši «DīķOs», pašā pilnpienā; bez tam tur bija palicis kuilis un divas sivēnmātes (es nemaz nerēķinu šķiņķos un desās pārstrādāto cūkgaļu), divas vai pat trīs reizes vairāk vistu nekā Menū saimniecībā, bet jo sevišķi liels daudzums labības, ko Vārvurds bija uzkrājis, lai nodrošinātos ar pašu ceptu maizi. Viņa ferma bija izdaudzināta par trūcīgu, tāpēc ka Vārvurda saime no ārienes gandrīz neko neiegādājās. Patiesībā, kā jau es pieminēju, Kisakas augstienē viņam piederēja diezgan daudz visai auglīgas zemes. Un šovakar mēs vedām līdzi uz Malvilu labi ja desmito daļu no «Dīķu» bagātībām. Es biju aplēsis, ka nākamajās divās dienās mums vajadzēs braukt uz turieni ar diviem pajūgiem vairākas reizes, lai atvestu visas mantas un dzīvniekus.
Bija interesanti pavērot, kā bez automobiļiem pārmainījies viss dzīves ritējums; lai ar zirgu no Kisaku fermas nokļūtu līdz Malvilai, mums vajadzēja veselu Jundu, bet agrāk savā automobilī es šo pašu attālumu veicu desmit minūtēs. Un kur nu vēl visvisādās pārdomas, kurām es varēju ļauties, lēnītēm līgodamies uz Amarantas neapseglotās muguras, sajuzdams ķēvītes nillnmu un sviedru valgmi. Bet aizmugurē sēž Mjeta, aptvērusi manu vidukli. Viņa ir pieplakusi ar krūtīm manai mugurai, bet manam pakausim piekļautā seja (izdveš siltu elpu. Cik jauka dāvana šajā brīdī man ir viņas maigums! Cik tīkams lēnais solis, kādā mēs virzāmies uz prtekšu! Pirmo reizi kopš Notikuma dienas es jutos laimīgs. Nē, laimīgs — tas tomēr nebija istais vārds. Atcerējos zemē aprakto Vārvurdu, viņa acis un muti, kas piebirušas ar smiltīm, augsnes smagmes saspiestās krūtis. Viņš tomēr bijis slīpēts tēvainis. Kā saka, vīrs ar ķērienu! Cilvēks, kas neatzina nekādus citus likumus kā vien paša iedibinātos. Un reizē ar to vīrišķā dzimuma pārstāvju kolekcionārs. Bija taču visai izšķērdīga iedoma tik nelielā fermā savākt kopā kuili, ērzeli un vaislas bulli. Un tas tādā novadā, kur zemkopji parasti audzē sievišķā dzimuma mājdzīvniekus, tā ka visas govis līdz mūža galam saglabā nevainību, jo iepazīst vienīgi mākslīgo apsēklošanu. Bet Vārvurds pretstatā visiem turēja godā vīrišķuma principu. Tā jau vairs npbija tikai autarķiska noslieksme. Es šeit saskatīju gandrīz vai reliģiska rakstura vīrišķuma dominantes kultu. Un pats «Dīķu» saimnieks — cilvēku vaislas supervīrišķuma iemiesojums, kurš uzskata, ka visas dzimtas sievietes, pat paša pameitas, kopš dzimumbrieduma sasniegšanas ir viņa īpašums.
Mēs tuvojamies Malvilai, un man aizvien grūtāk apvaldīt Amarantu, kas ik bridi cenšas pāriet uz strauju riksi. Taču nabaga Marķīzes dēļ, kas klunkuro nopakaļ ratiem, milzīgajam vēderam starp īsajām kājelēm kuļājoties, es, elkoņus sānos iespiedis, pūlos Amarantu noturēt jo stingri rokās. Prātā pavīd doma: kā gan mana Amaranta atceras šo dienu. Pati nozagta, nevainība laupīta, tagad atgriešanās dzimtajā stallī. Piķis ar ārā! Nu tikai es sapratu, kāpēc tā gājusi līdzi svešajam zaglim: Amaranta taču būs saodusi ērzeļa smaku!
Mūsu tuvošanos samanījusi Daiļava, jo atskan tāls zviedziens, kuram Amaranta atbild uzreiz, bet pēc īsa pārsteiguma brīža (Ko?! Vēl viena dāma!) arī Malabārs liek ieskanēties savai dzilgajai balsij. Satumstošais vakars piestrēgts klīstošām dzīvnieku smakām, tie savstarpēji sasaucas, cits citam atbild. Tikai mēs nekā nemanām, vismaz ar ožu ne. Bet citādi — Mjetas augums kveldina man muguru, pieplacis pie manis ar gurniem, vēderu un krūtīm. Katru reizi, kad Amaranta riksī izraujas uz priekšu, es jūtu Mjetu piespiežamies tuvāk un pieglaužamies ciešāk, ar rokām apkļaujoties manam viduklim. Ir skaidrs, ka viņa pirmo reizi jāj uz neapseglota zirga. Taču tik drīz viņa to neaizmirsīs. Un tāpat arī es. Meitenes auguma liegie izloki aiz manis dreb dzīvās siltās trīsās. Viņas augums mani apkampj, ieskauj, uzsūc sevī. Ai, kaut arī es spētu atbrīvoties no jebkādiem apsvērumiem un izpaust savu līksmi mundrā zviedzienā! Kaut acumirklīgo laimes brīdi neaptumšotu bažas par turpmāko!
Malvilas pils iemītnieki nav žēlojuši lāpas. Divas deg sargtornī, bet divas iespraustas vārtu torņa zobainajos izlokos. Sirds man nevaldāmi lēkā, kad noskatos savā brīnišķīgajā pilī, kas tik droši apsargāta un nocietināta. Kamēr mēs virzāmies augšup pa kraujo nogāzi,, kas ved uz vārtiem, es apbrīnoju plandīgās lāpu gaisiii.1 . apspīdēto aizmugures fonu, uz kura iezīmējas milzīgais sargtornis, bet tepat jau pavisam tuvu saredzams vārtu tornltis, kuram pieslejas robotais pils mūn . ar tur pavīdošām vēl tikai neskaidri atšķiramām cilvēku ēnām. Uz tā kāds vicina lāpu un uzsauc: Vai tu tas esi, Emanuel?
Nožēloju, ka man nav seglu un kāpšļu. Tad es Amat autas mugurā varētu izslieties.
Jā, tas esmu es! Un Tomā! Mums līdzi ir vēl
citi!
izsaucieni. Juceklīgi vārdi. Brakšķēdamas atveras vārtu masīvās ozolkoka puses. Milzīgās viras ir labi ieeļļotas, nokrakšķ tikai koksne, it kā žēlodamās par nevajadzīgo traucējumu.
Es pirmais iejāju vārtu ejā un tagad pazīstu lāpas turētāju — tas ir Momo.
— Momo, kad govs būs ienākusi, tūlīt ver vārtus ciet!
— Emanuel! Emanuel! — Momo auro milzīga satraukumā.
— Govs! — iekliedzas Menū un priecīgā pārsteigumā sāk smieties. — Paskat tik, viņš atvedis mums govi!
— Un arī ērzeli!
Kāds gan es esmu varonis! Un kāda kņada uzbrāzmo ap mani!
Redzu visapkārt ņirbam tumšus stāvus. Taču sejas vēl neatšķiru. Daiļava savā steliņģī tikai nedaudz metru attālumā saodusi ērzeli un, purslas iepletusi, zviedz, spārdās un nevar vien norimties. Viņai atbild gan Malabārs, gan Amaranta. Pie mājdzīvnieku mītnes durvīm es apstājos, lai Daiļava paskatās uz pārējiem zirgiem un nomierinās. Nezinu, vai viņa tos ieraudzījusi, taču ķēve tūlīt apklust. Es pats neredzu gluži neko. Mūsu lāpnesis Momo aizslēdz vārtus, bet Menū, ar elektrisko laterniņu gaismodama (kopš laterniņa nodota Menū rīcībā, viņa pirmo reizi to izmanto), apskata pajūga galā piesieto govi. Mani draugi drūzmējas ap Amarantu, un tagad no baltā galvas apsaitējuma es pazīstu Peisū. Kāds no viņiem — pēc auguma spriežot, Kolēns — satver Amarantu pie iemauktiem, bet es izmantoju brīdi, kad ķēvīte noliekusi galvu, pārmetu labo kāju pāri tās kaklam un kā ekvilibrists nolecu zemē. Man šis paņēmiens ne visai patīk, jo ir pārāk teatrāls, taču šoreiz citas izejas nav, tādēļ ka aiz muguras sēž Mjeta, no kuras skavām es tikko esmu izraisījies. Kolīdz manas kājas pieskaras zemei, es atkal tieku apskauts, un tagad tas ir Peisū, kurš, nemaz nekautrēdamies, ņemas mani mutēt. Paskat tik, kāda mīla šim uznākusi! Noslienājis man visu seju! Mēs skaļi smejamies, apsaukājamies diezgan neglītiem vārdiem, ņurcatn viens otru, grūstāmies un bukņījamies. Beidzot es atceros Mjetu un lieku tai kāpt zemē. Meiteni ap vidukli apskāvis, es viņai paiīdzu. Nekāda viegliņā viņa vis nav! Es saku: