— Lūk, tā ir Mjeta.
Tieši šajā brīdī, lāpu vicinādams, atgriežas Momo, un plandošās uguns gaisma pēkšņi apmirdz Mjetu melno matu gubas oreolā, ar visiem viņas izteiksmīgajiem apaļumiem. Iestājas nāves klusums. Mani trīs draugi sastingst kā akmenī kalti. Akmens tēlā pārvērties arī Momo, tikai lāpa trīc viņa pastieptajā rokā. Neviens nenovērš no Mjetas kvēlus skatienus. Dzirdama vienīgi viņu smagā elpošana. Bet gabalu tālāk Menū vietējā dialektā runājas ar svešo govi: «Ak tu manu skaistulīt, manu smukumiņ, ak tu mana dižvēderīte, tev taču tūdaļ atskries telīte, palūk, kā nabadzīte sasvīdusi, un tādu viņi tevi vilkuši sev līdzi, lai gan telīte jebkurā mirklī var parādīties.»
Tā kā manu draugu klusēšana ieilgst un neviens no viņiem nespēj ne pirksta pakustināt, es ņemos viņus citu pēc cita stācfīt Mjetai priekšā. Tas ir Peisū, tas Kolēns, tas Meisonjē, bet šis — Momo. Mjeta visiem pēc kārtas sniedz roku. Tas notiek dziļā klusumā, jo neviens no viņiem nespēj atbrīvoties no sastinguma. Un tad pēkšņi uzstājas Momo. Uz vietas lēkādams,, viņš sāk klaigāt: «Mimena!» (tas drosmi vien ir sakropļots Mjetas vārds) — un, lāpu vicinādams, aizskrien jauno vēsti paziņot mātei, bet mēs paliekam pilnīgā lumsā. Tūlīt jau klāt arī Menū. Tā kā lāpa reizē'ar Momo ir prom (droši vien viņš pašlaik apbrīno govi), Menū pavērš pret Mjetu savas latemiņas gaismas staru, lai viņu aplūkotu no galvas līdz kājām. Apaļi pleci, augstas krūtis, spēcīgi gurni, muskuļainas kājas — nekas nepaliek ārpus Menū uzmanības loka.
— Ak tad tā gan! — viņa nosaka. — Ak šitā gan!
Un vairāk ne vārda. Mjeta klusē, mēmums paliek mēmums. Mani biedri stāv sastinguši kā akmens bluķi. Taču no tā, kā Menū lēnām pārlaiž gaismas apli pār Mjetas vingro augumu, es jūtu, ka meitene viņai pa prātam. Tas attiecināms vismaz uz Mjetas spēku, piemērotību sugas turpināšanai, darba spējām. Morālā puse viņu neinteresē. Par to viņa neizsakās. Nekā cita kā vien «Ak tad tā gan! Ak šitā gan!» mēs nedzirdam. Menū klusē. Vairāk ne viena vienīga pušplēsta vārdiņa. Es saprotu — tā ir viņas parastā piesardzība. Un parastā pret visu sieviešu dzimumu iesīkstējusī nepatika. Es nojaušu, ko viņa domā: «Vai tad nu mani puisieši tādu blēņu dēļ galvu zaudēs! Sievišķis paliek sievišķis. Meitiešu vidū maz kārtīgu ļaužu.»
Nezinu, vai Mjetu mulsina šis divkāršais klusuma loks, kurā viņu ieslēdz, no vienas puses, mani aiz izbrīna galīgi apmulsušie biedri, bet, no otras, nelabvēlīgi noskaņotā Menū. Tomā glābj situāciju, izlēkdams no pajūga un uzsaukdams uz vezuma sēdošajam gūsteknim pasniegt viņam abas bises. Un tagad Tomā stāv mūsu vidū, apkāries ar ieročiem. Viņu sagaida ļoti sirsnīgi, Varbūt ne gluži ar tādu sajūsmu, ar kādu saņēma mani. Un ne ar tādu elpu aizraujošu apbrīnu kā Mjetu. Taču arī viņš tiek grūstīts, stumdīts un bukņīts. Pirmo reizi redzu, ka Tomā ierauts tādā draiskulīgā kņadā, un tā ir droša liecība, ka beidzot viņš pilnīgi uzņemts mūsu pulkā. Esmu ar to ļoti apmierināts. Un arī Tomā pats, kā vien prazdams, atbild šiem draudzības uzplūdiem, tiesa, mazliet pastīvi un neveikli, kā jau pilsētnieks, kuram vēl nav pietiekamas izveicības un ņipruma, lai pienācīgi atbildētu draugu draiskulībām.
— Un tev, Emanuel, kā tad tev labi gāja? — Menū apjautājas.
Es redzu viņu uzsmaidām man kaut kur tālu lejā, ar augšup paslietu izdēdējušo mūmijas galviņu, visā savā sīkajā augumiņā, kurā nav ne grama tauku, uz pirkstgaliem pastiepušos. Taču man patīk tieši tas, ka viņa ir tik liesa salīdzinājumā ar Falvinas ļumīgo treknumu.
— Priecājies, Menū, — saku viņai vietējā izloksnē, — ka es tev kaklā uzkrauju tikai govi.
Satveru viņu pie elkoņiem, kā pūciņu paceļu gaisā, nomutēju uz abiem vaigiem un pāris vārdos pastāstu par «Dīķiem», Vārvurdu un tā ģimeni. Sā cilvēka sliktā slava viņai jau zināma.
— Labi, es skrienu, — Menū saka. — Kamēr jūs izkrausiet vezumu, es salūkošu ko vakariņām.
Un, lūk, teciņus vien, sīkiem, ašiem solīšiem, maziņa, tumsā tikko saskatāma, elektriskās laterniņas gaismas apli sev priekšā zibsnīdama, viņa pazūd pils viizienā. Kad Menū iznirst uz paceļamā tilta un pēc 1.un pavīd otrā mūra piekājē, viņa šķiet vēl sīkāka. Es uzsaucu viņai nopakaļ:
— Menū! Sagādā vakariņas deviņiem ēdējiem. Vezumā mums vēl divi ciemiņi!
Pusstundas laikā mēs pa visiem izkraujam vezumu, pagaidām visu kaut kā novietodami mājdzīvnieku mītnē, atskaitot matračus, ko es lieku aiznest uz dzīvojamo māju, kur domāju iemitināt jaunpienācējus. Viss norisinās raiti, tikai Malabāra uzvedība ir mazliet patvarīga. 2akē ērzelis jāsavalda, ar abām rokām satverot iemauktus tam pie paša purna. Kādu brīdi grūtības sagādā arī Momo satrauktā klaigāšana — viņš nevis rāda gaismu mums, bet noliecies lāpas liesmu plīvā vēro varenās ierīces starp ērzeļa gurniem. Piķis un zēvele! Kas tev, Momo, lēcies, ko tu tur apbrīno?! Bet Momo neko nedzird: «Gasbarpumpām! Gasbarpumpām!» (Kas par bumbām!) Momo, gaismu! Vai ari dabūsi spērienu pa dibertgalu! «Pedbasgadgasbarpumpām! (Bet paskat, kas par bumbām!) Gasbarpumpām!» viņš nespēj norimties. Un, izslējies visā augumā, Momo pastiepj brīvo roku, lai jo uzskatāmāk parādītu redzētā brīnuma apmērus. Taisni neticami, ka šoreiz ar savām piebildēm neiejaucas Peisū. Jādomā, viņu mulsina Mjetas klātbūtne.
Beidzot, apkopuši un izvietojuši dzīvniekus — Malabāru es liku ievest steliņģī, kurā pirms Notikuma dienas bija mitinājies mans ērzelis, jo no turienes viņš nevarēs ne izlauzties, ne arī pārlēkt pāri.vārtiem, lai nokļūtu pie ķēvēm —, mēs devāmies uz iekšējo pagalmu. Matračus sanesām dzīvojamās mājas otrajā stāvā, pēc kam tūlīt nokāpām pirmajā, kur Menū lielajā zālē jau bija iekurinājusi uguni un uzklājusi vakariņas. Uz garā klostera galda pašā vidū — tavu brīnumu! — spoži dega tēvoča vecā petrolejas lampa, kuru Kolēns mūsu prombūtnes laikā bija kaut kur atradis un savedis kārtiba. Tā šķita kā apgaismes tehnikas un augstākā komforta pēdējais vārds.
Toties jo samākusies un vēsa mūs sagaida Menū. Kad es mazās grupas priekšgalā ienāku zālē, viņa, melnīgsnēja un izģindusi, pagriežas pret mums un sakniebtām lūpām, zobus gandrīz vai šņarkstinādama, ar dzelžaini durstīgām acīm urbjas manī. Visi aiz manis paliek stāvam. Jaunatnācēji ir nobijušies. Bet vecajos iemītniekos jaušama slēpta zobgalība un piesardzīga vērība.
— Un kuri tad nu būtu šie pārējie divi ciemiņi? — Menū nīgrā balsī noprasa. — Sitenie «Dīķos» salasītie blandoņas! Itin kā mums pašiem savu izēdāju trūktu!
Pūlos Menū nomierināt. Uzskaitu visas bagātības, ko esam atveduši sev lidzi, pieminu labību, kas mūs nodrošinās ar dienišķo maizīti, Peisū augumam piemērotās drēbes, jo nelaiķis Vārvurds bija apmēram tādu pašu izmēru vīrs. Par palīdzību, ko mums ikdienas darbos sniegs jaunatnācēji. Visbeidzot es no bariņa izvedu Žakē, lai viņa varētu puisi labāk apskatīt.