Iespaids nav slikts. Menū piemīt vājība pret staltiem puišiem un vispār pret spēcīgo dzimumu. («Ar vīrišķiem deviņos gadījumos no desmit allažiņ var saprasties, to tu liec aiz auss, Emanuel. Tā ir lādzīga slaka.») Un kur nu vēl tik plati pleci un varenas rokas kā Žakē! Taču Menū pat ar viņu nesasveicinās, tāpat kā ar Mjetu, nepaspiež viņiem roku. («Kas vēl nebūs, sitenie blandoņas no «Dīķiem»! Vilks spalvu met, ne tikumu!») Viņa tikai no tālienes pamāj Žakē ar galvu. Pret zemāk stāvošiem Menū izturas vēl uzpūtīgāk nekā daža laba hercogiene.
— Un šeit, palūk…
Taču es nepaspēju Falvinu stādīt priekšā, nepagūstu i>lit nosaukt viņas vārdu. Menū viņu jau ir pamanījusi, un, iekāms es attopos ko darīt, sākas neapvaldīts vārdu izverduins vietējā izloksnē, jo Menū ir pārliecināta, ka «svešā pieklīdene» to nesaprot.
— Žēlīgais dievs! Kas tad tas par ērmu, Emanuel? Ivo tu man esi atvedis? Sitentādu spoku uzgrūst man kaklā! Kaut kādu veceni, kurai vismaz gadu septiņdesmit (Menū pati, ja vien es pareizi atceros, bija jau gadus septiņdesmit piecus veca). No skuķes vēl kāda jēga, zinu jau, zinu, kam viņa tev lieti noderēs! Bet šitentādu veceni, kas nobarojusies tā, ka savu dibengalu pacelt nejaudā! Kam gan viņa vajadzīga, virtuvē maisīsies man tikai pa kājām un aprīs pēdējo kumosiņu! Nez cik gadu šī nāvei parādā, pat skatīties riebjas, visa vienās krunkās! Un apļumējusi kā uz šķīvja izgāzts tauku pods!
Falvina kvēlo taisni vai uguns sarkanumā, elsdama viņa tvarsta pēc gaisa, un lielās, man jau pazīstamās asaras aumašām plūst viņai pa ļenganajiem vaigiem un noļumējušiem pakakles lēveriem. Nožēlojams skats, taču Menū to neredz, jo viņa svešo pieklīdeni nemaz neievēro un runā tikai man.
— Bijusi šī vecā grezele vismaz šejieniete, bet nē — uzgrūž man uz kumbra svešu blandoņu, rasi, tādu pašu mežoni kā viņas dčliņš. Negantnieks, kas piesmējis paša meitu un, kazi, tāpatās izdarījies ar miesīgu māti!
Šis nepelnītais apvainojums jau tik tālu iet pāri visām pieļaujamām robežām, ka Falvina atrod sevī spēku protestēt.
257
— Bet Vārvurds nemazām nebija mans dēls! Viņš man bija znots! — viņa iekliedzas vietējā izloksnē.
9-974
Klusums. Pārsteigtā Menū pagriežas pret svešinieci un pinno reizi paskatās uz to kā uz cilvēku.
»— Bet tu taču runā mūsļaužu mēlē, viņa tā kā nokaunējusies ieminas.
Vecie pils iemītnieki saskatās, pūlēdamies apvaldīt smieklus.
— Un kas par to? — Falvina atcērt. — Es arīdzan esmu vietējo ļaužu, dzimusi Larokā. Pati tu droši vien pazini Falvinu, kuram turpat pie pils bija darbnīca. Viņš mans miesīgs brālis.
— Ko?! Kurpniekmeistars Falvins?!
— Jā gan!
— Viņš taču arī man rada.
Vispārējs izbrīns! Vienīgā neskaidrība, kā Menū varēja nepazīt Falvinu un nebija viņu nekad redzējusi. Bet gan jau tas pamazām noskaidrosies. šajā ziņā uz abām večām varēja paļauties.
— Neņem nu pārlieku ļaunā, ko es teitan sarunāju. Tas jau nemaz īsteni nebija par tevi domāts.
— Es nemaz neņemu ļaunā, — Falvina paskaidroja.
— Visvairāk par resnumu. Tu jau pati pie tā nemaz neesi vainīga. Bez tam ar to vēl nav teikts, ka tu ēdīsi vairāk par citiem. (Falvina pēc savas patikas varēja to iztulkot vai nu kā atzinību, vai brīdinājumu.)
— Es nemaz neņemu ļaunā, — Falvina atkārtoja.
Tātad abas niknās puses sapratīsies. Protams, ievērojot vajadzīgās rangu atšķirības. Un man nebija ne mazāko šaubu, kura no abām klukstēm vistu kūtī kļūs par noteicēju un knābās otro. Priecīgā omā es iesaucos:
— Bet tagad pie galda! Pie galda!
Apsēžos vidū un pamāju Mjetai, lai sēstas man pretim. Brīdi samulsums. Pēc īsas vilcināšanās Tomā
«iļi&cldd, ka parasti, īiia-n pa labi, bet Meisonjē — pa I.īrisi. Momo mēģina iekārtoties Mjetai kreisajā pusē, liet šo mēģinājumu pašā iedīglī noslāpē Menū, kura dclu strupi paaicina klāt un nosēdina sev pa labi. Peisū noskatās manī. «Ko tu vēl gaidi, garā šķeista?» es viņam saku, un viņš aizkustināts un nokaunējies apsēžas pa labi no Mjetas. Kolēns jūtas acīm redzami drošāks un iekārtojas Mjetai otrā pusē. Tā kā Žakē vēl palicis stāvam, es viņam ierādu vietu līdzās Meisonjē, un tas puisim droši vien ir patīkami, jo viņš varēs noskatīties Mjeta, galvu sāņus nepagriežot. Brīva palikusi tikai vēl viena vieta, blakus Peisū, un to es ierādu lai viņai. Lai gan tas nebija iepriekš izplānots, tomēr iznāca ļoti labi. Peisū, kas vienmēr ir pieklājīgs, laiku pa laikam patērzēs arī ar veču.
Es ēdu kā āmrija, bet dzeru pēc sava paraduma mēreni, jo sevišķi vēl tāpēc, ka mana darba diena nav beigusies, Pēc vakariņām mums vēl jānotur apspriede un jāizlemj vairāki jautājumi. Ar prieku es ievēroju, ka Peisū sejā atkal atgriezusies krāsa, Žakē ir aiz kauna kā paralizēts un neiedrošinās paskatīties uz Peisū, tāpēc es puiša klātbūtnē negribu apjautāties, kā Peisū ir ar savainoto galvu. Viņš droši vien gaidījis mani, lai pārsietu brūci, bet es domāju, ka to varētu atlikt arī līdz rītdienai, jo naktī, berzējoties pret pagalvi, tā varētu sākt asiņot. Falvina nodūrusi galvu šķīvī un nesaka ne vārda, bet tas viņai droši vien nemaz nenākas tik viegli. Lai Menū neuzskatītu viņu par rīmu, Falvina gausi, it kā gariem zobiem košļā savu šķiņķa gabaliņu. Taču šāda centība ir gluži veltīga, jo Menū ne uz vienu pat nepaskatās.
Vienīgi Mjeta izturas pilnīgi brīvi. Tiesa, viņa ir centrs, kurā nemitīgi saplūst visu klātesošo uzmanība un maigums. Tomēr tas meiteni nemaz netraucē un, es
9 259
varu gandrīz vai apzvērēt, ari neglaimo viņas patmīlībai. Vērīgi un bērnišķīgā nopietnībā viņa nolūkojas savos galda biedros. Laiku pa laikam Mjeta pasmaida. Ar smaidu viņa apveltī visus pēc kārtas, ieskaitot pat Momo. Biju piemirsis, ka tikai vēl šorīt mēs Momo nomazgājām vannā, un tāpēc nevaru vien nobrīnīties, kā viņš izskatās tik tīrs.
Lai gan pie galda mēs visi esam labā omā, tomēr jaušams zināms saspīlējums, jo, jaunatnācējiem klātesot, es negribu stāstīt par «Dīķos» notikušo. Viņi gan izturas kautrīgi un ir klusi, tomēr mēs jūtamies mazliet neērti, un visu laiku ir tāda sajūta, ka tas, ko mes citkārt runātu bez jebkādas apdomāšanās, tagad varētu izskanēt aplam un nevietā. Turklāt redzams, ka viņiem ir citas paražas. Tā, piemēram, apsēžoties pie galda, viņi visi trīs pārkrustījās. Nezinu, no kurienes viņiem šāda tradīcija, no Vārvurda taču tā nevarētu nākt! Bet tas, starp citu, uz Menū atstāj labu iespaidu, jo viņa «s'/ešzemniekos» aizvien saškata pirmskristiānisma ēras mežoņus.
Redzēdams jaunatnācējus pārkrustāmies, kreisajā pusē sēdošais Meisonjē piegrūž man ar elkoni, bet Tomā man uzmet nepatikas pilnu mirkli.
Viņi abi pie mums ir vienīgie pārliecinātie ateisti, vienīgie, kuriem ateisms kļuvis par sava veida jaunu reliģiju, un tagad jūtas nokļuvuši vēl lielākā mazākumā. Kolēns un Peisū pirms Notikuma dienas paretam aizstaigāja sievai līdzi uz baznīcu, lai gan uzskatīja, ka vīrieša cilvēkam tas īsti nepieklājoties. Lieldienās viņi pat gāja pie dievgalda. Kas attiecas uz mani, tad es neesmu ne katolis, ne ķeceris, bet sēžu uz diviem krēsliem kā savdabīgs divējādas audzināšanas hibrīds. Manuprāt, šīs konfesijas viena otrai nodarījušas lielu ļaunumu. Vismaz manī šie ķīviņi izraisījuši, tā sakot, lielus ticības nobrukumus. Pats sev es laiku pa laikam atgādinu, ka vajadzētu izdarīt inventarizāciju, lai redzētu, kas vēl no manas ticības palicis pāri. Taču laikam gan nekad es to neizdarīšu. Sājos jautājumos manī ir liela neuzticība ne tikai pret kulta kalpotājiem vien. Es, piemēram, izjūtu dziļu nepatiku arī pret tādiem cilvēkiem, kuri dižojas, ka viņi atmetuši dievu un uzskata reliģiju par «māņticības» palieku, bet tajā pašā laikā steidzas to aizvietot ar tikpat patvaļīgiem filozofiskiem fetišiem. Tā kā nule pieminēto inventarizāciju neesmu paguvis izdarīt, man jāatzīstas, ka es tomēr saskatu sentimentālu pievilcību savu priekšteču reliģiskajos rituālos. Ar vārdu sakot, pilnīgi skaidri apzinos, ka noslieksme vēl nepavisam nenozīmē pieslieksmi.