Es neievēroju Meisonjē dunku, tāpat izlikos neredzam Tomā skatienu. Vai patiesi Malvilā mūs sagaida ne tikai ciņa par Mjetu, bet vēl arī ticību kari? Abi mūsu ateisti taču skaidri saprot, ka jaunatnācēji Malvilas pilī nostiprinājuši klerikālo klanu. Un viņus satrauc tas, ka šajā ziņā viņi nevar būt droši arī par manu nostāju.
Kad azaids beidzies, es aizsūtu 2akē iekurināt uguni dzīvojamās mājas otrā stāvā, un, līdzko viņš atgriezies, es pieceļos un jaunatnācējiem paziņoju:
— Šonakt jūs visi pārgulēsiet otrā stāvā uz matračiem. Rītdien kaut ko sagudrosim.
Falvina pieceļas diezgan apjukusi, jo nezina, kā no mums atvadīties, bet Menū uz viņu ij nepaskatās un nemaz nedomā nākt palīgā. Mjeta jūtas daudz labāk, varbūt tāpēc, ka viņa neko nevar pasacīt, taču es manu, ka meitene izbrīnījusies paskatās uz mani, un es labi saprotu, kāpēc.
— Ejiet vien, ejiet, — es pamāju ar abām rokām. — Es jūs pavadīšu.
Lai drīzāk viss nokārtotos, es viņus bīdu uz durvju pusi, un tā ne jaunatnācēji, ne arī telpā paliekošie vecie iemītnieki nenovēl cits citam labu nakti. Lai attaisnotu savu klātbūtni, otrā stāvā es ņemos pārbaudīt, cik stingri ir aizvērti logi un vai matrači nav izklāti pārāk tuvu ugunij. «Nu, tad arlabunakti un saldu dusu,» — un es viņiem pamāju ar roku, lai gan man. ļoti nepatīkami tik vēsā un atturīgā veidā atvadīties no Mjetas. Es pat nepalūkojos uz viņas pusi, tomēr man liekas, ka meitene nenovērš no manis savu vaicājošo skatienu.
Izeju laukā. Bet tas vēl nenozīmē, ka esmu viņu pametis. Kamēr nokāpju lejup pa kāpnēm un atgriežos lielajā zālē, iztēlē es nesu viņu sev līdzi. Menū jau nokopusi galdu, krēsli salikti ap kamīnu — manējais vidū, un biedri mani gaida. Es apsēžos un, uz biedriem paskatījies, tūlīt sajūtu, ka ar Mjetas klātieni pilna visa šī telpa un ka neviens ne par ko citu domāt nespēj. Būtu varējis saderēt, ka pirmais par meiteni ierunāsies Peisū. Un tā arī notiek.
— Viņa ir glīta meiča, — Peisū ieminas šķietami vienaldzīgā balsī. — Tikai nav diezcik runīga.
—! Viņa ir mēma.
—Nevar būt! — Peisū iesaucas.
— Nebrodrunādl — iekliedzas Momo, reizē meiteni gan žēlodams, gan arī juzdamies gandarīts, ka valodas ziņā viņš Malvilas pilī vairs neatradīsies uz pašas zemākās pakāpes.
Bridi ilgst klusums. Mūsu domas maigi vijas ap Mjetu.
— Mam! Nebrodrunād! — Momo lepni paslejas augšup no kamīna pakājes.
oeueuiuna uZ i<aa uua puse, menti aun, i_u,ia uo-
iīs, kad dzija izbeigsies? Izārdīs iepriekšējo adījumu un ka Penelope sāks no jauna?
— Nav ko bļaustīties, — viņa nosaka, galvu nepaceldama. — Dzirdēju jau, neesmu taču kurla.
Es mazliet paskarbā balsī piezīmēju:
— Mjeta nav kurla. Viņa ir mēma.
— Nu, un kas par to, — Menū atcērt, — būs jums mazāk pūļu ar runāšanos.
Lai cik ļoti mums derdzas Menū ciniskā piezīme, negribam dot viņai rokā ieročus. Tāpēc klusējam. Un, tā kā klusēšana ieilgst, es sāku stāstīt par «Dīķos» pieredzēto.
īsos vārdos pavēstu par mūsu kareivīgajiem-varoņdarbiem. Neko daudz nerunāju arī pai Vārvurda dzimtas piederīgo savstarpējām attiecībām. Un atkal tāpēc, lai nedotu Menū jaunus ieročus. Visplašāk pastāstu par Žakē, par viņa uzbrukumu Peisū, par puiša pasīvo pakļaušanos, par bailēm, kādas viņam iedvesis tēvs. Noslēgumā saku, ka principa dēļ Žakē vajadzētu uzlikt brīvības atņemšanas sodu, lai viņš jo skaidrāk apjēgtu, ka ir rīkojies aplam, un turpmāk tā vairs nedarītu.
— Kā tu šo sodu iedomājies? — Meisonjē apjautājas.
Es paraustu plecus.
— Skaidrs, ka važās mēs viņu neiekalsim. Vienīgais, piekodināsim, ka viņš nedrīkst iziet ārpus Malvilas piis un tās teritorijas. Citādi lai dzīvo tāpat kā visi pārējie.
— Ak tad tā gan! Ak šitā gan! — Menū sašutusi nosaka. — Ja tu gribi zināt manas domas…
" — Bet nemaz es tās negribu zināt! — es skarbā
balsī
noSiCci i uii.
Jūtos apmierināts, ka ir izdevies Menū atsēdināt. Man nepatika tas, kā viņa bija ļāvusi Falvinai aiziet, neviena vārdiņa tai nepasakot. Turklāt abas esot radinieces! Kāda velna pēc šāda āzēšanās? Un ari attieksmē pret mani viņa sev atļaujas pārāk daudz. Tas, ka Menū uzskata mani par saimnieku gandrīz vai ar dievišķīgu autoritāti, nemaz viņu nekavē mani visvisādi strostēt, kā viņa savā laikā jau bija darījusi ar tēvoci. Kad Menū ienāca prātā ar lūgšanām griezties pie dieva tā kunga, arī debesu tēvs nebija drošs no zaimiem.
— Es piekrītu tavam ierosinājumam, — Meisonjē paziņo.
Visi ir vienis prātis ar mani. Un biedru acīs es izlasu, ka viņi ir vienis prātis ar mani tāpat attiecībā uz brāzienu, ko nule biju sadevis Menū.
Vēl pārspriežam, cik ilgam vajadzētu būt 2akē uzliktajam sodam. Seit domas dalās. Vissmagāko sodu ierosina Tomā, kurš manis dēļ bija izcietis lielas bailes: desmit gadu. Vismazāko — Peisū: vienu gadu.
— Zemu tu vērtē savu smadzeņu podu, — Kolēns saka un pasmaida ar lūpu kaktiņiem.
Viņš ierosina piecus gadus ar visa īpašuma konfiskāciju. Nobalsojam. Tiek pieņemts Kolēna ierosinājums. Ritdien man Žakē jāpaziņo viņam piespriestais sods.
Tad es pāreju pie jautājuma, kādi soļi sperami mūsu drošības labā. Nav taču zināms, vai pils apkaimē neklaiņo vēl citas grupas, kurām varētu būt naidīgi nolūki. Tāpēc mums jābūt piesardzīgiem. Dienu nekur nedrīkstam iziet neapbruņoti. Naktīs bez Menū un Momo vārtu tornī jāuzturas vēl diviem vīriem. Trešajā stāvā bija viena brīva apkurināma istaba. Ierosinu tur maiņās dežurēt diviem puišiem. Biedri principā tam visam piekrīt, rosīgas debates izceļas tikai jautājumā par apsardzes ilgumu un personālo sastāvu. Pēc minūšu divdesmit ilgām pārrunām vienojamies, ka Kolēns un Peisū būs sardzē pārskaitļa dienās, bet Meisonjē ar Tomā — nepārskaitļa. Kolēns ierosina un pārējie tam piekrīt, ka man jāuzturas galvenajā sardzes tornī, lai organizētu aizsardzību iekšējā pagalmā, gadījumā ja ar pēkšņu uzbrukumu kādam izdotos ielauzties ārējā sētā.
Tā kā divi no mums pastāvīgi gulēs vārtu tornī, tad galvenajā atbrīvosies viena telpa. Ierosinu nodot Mjetas rīcībā istabu, kas atrodas otrā stāvā blakus vannas istabai.
Kad pieminu meitenes vārdu, rosība noplok un iestājas klusums. Vienīgi Tomā vēl nav zināms, -ka šajā istabā kādreiz atradusies mūsu Kopas mītne. Tur mes bieži tikām pārrunājuši, protams, bez jebkāda praktiska rezultāta, cik lieti Kopai noderētu kāds skuķis, kurš mums gatavotu ēst un rūpētos «par mūsu kaislību apmierināšanu». (Tā bija manis izsacīta frāze, ko es tiku izlasījis kādā romānā. Jo lielāku piekrišanu šis izteiciens guva tāpēc, ka neviens no mums lāgā nezināja, ko īsti nozīmē vārds «kaislības».)