Выбрать главу

—   Bet pārējie divi jaunatnācēji? — Meisonjē bei­dzot iejautājas.

—   Manuprāt, lai tie paliek turpat, kur pašlaik.

Klusums. Visi saprot, ka Mjeta salīdzinājumā ar

Falvinu un Žakē Malvilā būs atšķirīgā stāvoklī. Bet kādā īsti, tas nepavisam nav tik skaidrs. Un nevienam arī negribas to precizēt.

Tā kā klusums ieilgst, es apņēmīgi to pārtraucu.

—   Labi, — es ierunājos, — ir laiks atklāti parunāt par Mjetu. Protams, ar tādu noteikumu, ka ārpusē ne­vienam nekas netiks izpausts.

_ Es_ nolūkojos savos biedros. Visi tam piekrīt. Bet, ta ka Menū vienaldzīgi dirn, degunu adīklī iebāzusi, es piebilstu:

—       Tas attiecas ari uz tevi, Menū. Tev tāpat vaja­dzēs turēt mēli aiz zobiem.

Menū sasprauž adatas savā adīklī, savīsta to kamolā un pieceļas.

—   Es iešu gulēt, — lūpas sakniebusi, viņa nosaka.

—   Es neesmu teicis, ka tev vajadzētu iet prom.

—   Alga viena, es eju gulēt.

—   Menū, tev nav ko uzpūsties.

—        Es neuzpūšos. — Viņa pagriež man muguru un notupstas pie pavarda, lai aizdedzinātu savu gaismekli. Zem deguna viņa kaut ko burkšķ, un, pēc toņa sprie­žot, tas nevar būt nekas man draudzīgs.

Es klusēju.

—       Paliec vien, Menū, — iejaucas aizvien pieklājīgais Peisū. — No tevis mums nekādu noslēpumu nav,

Klusēdams es nolūkojos uz Menū. Atklāti sakot, es pat priecātos, ja viņa aizietu. Menū turpina kaut ko murkšķēt. Uztveru tādus vārdus kā «ceļ degunu gaisā», «neuzticas». Es skaidri saprotu, par ko ir runa, taču turpinu klusēt. Ievēroju, ka Menū šovakar neparasti ilgi nevar aizdedzināt savu kvēpekli. Droši vien gaida, lai es lūdzu viņu palikt. Taču nekas neiznāks.

Menū to jūt un skaišas arvien vairāk.

—Eima, nāc, Momo! — viņa strupi uzsauc dēlam.

—       Nekripu! — Momo atbild, jo gaidāmā saruna viņu ieinteresējusi.

—   Ak tā!

Momo izvēlējies nepaklausībai nepiemērotu brīdi. Menū pārliek gaismekli kreisajā rokā un atvēzējusies ar mazo izgindušo labo roku no visa spēka iecērt uēlam skanīgu pliķi. Tad pagriež viņam muguru un iet prom. Momo viņai padevīgi seko. Kārtējo reizi es no­brīnos, kā šis spēcīgais četrdesmit deviņus gadus vecais tēvainis samierinās ar to, ka sīkā māmuļa viņu aizvien vc! nosukā.

—  Uz redzīti, Peisū, — Menū nosaka, no mums aiz­iedama. — Uz redzīti, un saldu dusu!

—   Tev to pašu, — Peisū atbild, mazliet apmulsis, ka viņam vienam tiek izrādita šāda laipniba.

Menū aiziet, viņai nopakaļ velkas Momo un ar blīk­šķi aizcērt durvis, "tādējādi no droša attāluma izgāz­dams uz mani dusmas, ko viņam aizdevusi māte. Droši vien arī vēl nākamajā dienā Momo uz mani dusmosies, tāpat viņa māte. Nodzīvotajā pusgadsimtenī viņus vie­nojošā nabas saite tā arī nav pārtrūkusi.

—   Labi, — es ierunājos, — tātad darba kārtībā ir Mjeta. Parunāsim par Mjetu. Kamēr Žakē un Tomā apraka «Dīķu» saimnieku, es mierīgi būtu varējis izrī­koties ar Mjetu, bet pēc tam, atgriezies Malvilā, pazi­ņot: Mjeta pieder man, viņa ir mana sieva, un neviens cits nedrīkst viņai pieskarties.

Es paskatos uz biedriem. Neviens nereaģē uz ma­niem vārdiem, vismaz tas nav redzams.

—   Ja es tā nerīkojos, tad ne jau tālab, lai kāds cits to izdarītu. Citiem vārdiem sakot, Mjeta, manuprāt, nedrīkst kļūt par kāda noteikta cilvēka īpašumu, vien­alga, kurš tas arī būtu. Mjeta vispār nav īpašums. Viņa pieder pati sev. Tikai Mjeta pati izlems, kad, arko un kāda veida sakaros viņa stāsies. Vai jūs tam piekrītat?

Ilgs klusums. Neviens nebilst ne vārda, neviens uz mani pat nepalūkojas. Monogāmijas institūts viņos tā ir iesakņojies, tik lielā mērā nosaka viņu refleksus, saistās ar tik daudzām atmiņām un izjūtām, ka viņi ne­var pieņemt un nevar pat apjēgt tādu sistēmu, kurā tam visam nebūtu vietas.

—   Pastāv divas iespējas, — ierunājas Tomā.

Ahā, viņš pirmais; to jau biju gaidījis!

—       Vai nu Mjeta izvēlēsies vienu no mums, noraidot visus pārējos …

Es viņu pārtraucu.

—       Nupat es teicu, ka šāda situācija nav pieļaujama, pat tajā gadījumā ne, ja par viņas izredzēto kļūtu es. Un arī tad ne, ja viņas izvēle kristu uz kādu citu, mo­nopoltiesības es uzskatu par nepieļaujamām.

—       Vai tu neatļautu? — Tomā vaicā. — Es vēl ne­beidzu.

—       Protams, protams, Tomā. Es tevi pārtraucu, taču tev tiesības turpināt.

—   Paldies par to pašu, — Tomā atbild.

Pārlaižu visiem klātesošajiem smaidošu skatienu. Tā es vienmēr ar labiem panākumiem biju rīkojies mūsu kādreizējās Kopas laikā, un arī tagad redzu, ka šis paņēmiens iedarbojas: pretinieka cieņu iedragājusi mana pacietība un viņa paša jūtelība.

— Otra iespēja ir tāda, — Tomā atsāk, bet manāms, ka esmu viņa dedzību mazliet atvēsinājis, — ka Mjeta guļ ar visiem, un tas jau būtu pavisam netikumīgi.

—       Netikumīgi? — es pārvaicāju. — Un kas tur būtu tik netikumīgs?

—Tas taču pats par sevi saprotams, — Tomā at­bild.

—       Tas nepavisam nav pats par sevi saprotams. Kaut kādus melnsvārču aizspriedumus es nedomāju uzskatīt par acīm redzamu patiesību.

Piedēvēt Tomā «melnsvārču aizspriedumus»! Ar gan­darījumu es izbaudu šo ne visai godīgo gājienu. Bet pārspriežamajā jautājumā mūsu draugs Tomā ir reizē lik pašpārliecināts un vientiesīgs!

—   Tie nav nekādi melnsvārču aizspriedumi! — Tomā pikti atcērt, un šis aizkaitinājums nāk viņam ti­kai par ļaunu. — Tu taču neapgalvosi pretējo, jo mei­tene, kura guļ ar visiem, ir padauza.

—   Aplam, — es saku. — Padauza ir tāda meitene, kura guļ ar vīriešiem naudas dēļ. Tieši nauda viņu pa­dara par netikumīgu. Nevis partneru skaits. Sievietes, kuras guļ ar visiem, bija sastopamas ik uz soļa. Pat Alalžakā. Un neviens viņas nenicināja.

Klusums. Uznirst atmiņas. Mēs visi atceramies Adelaidu. Izņemot Meisonjē, kurš jau ļoti agri bija sade­rinājies ar savu Matildi, Adelaida mums visiem jaunī­bas dienās ir bijusi izpalīdzīga. Par to mēs viņu pie­minam pateicībā. Un esmu pārliecināts, ka arī mūsu draugam Meisonjē, lai cik tikumīgs viņš būtu, sirds dziļumos saglabājies kaut kas nožēlai līdzīgs par ga­rām palaistu iespēju.

Tomā laikam sajutis, ka es balstos uz kopīgām at­miņām, jo viņš apklust. Un es atkal atsāku, tagad gandrīz jau pilnīgi pārliecināts par savu uzvaru.

—   Seit nav runa par tikumību, bet gan par piemē­rošanos apstākļiem. Indijā, Tomā, pastāvot kāda kasta, kur, piemēram, pieci brāļi apvienojas, lai kopīgi appre­cētu vienu sievu. Sie brāļi un viņu vienīgā sieva iz­veido paliekamu ģimeni, kurā bērni tiek audzināti, ne­vaicājot, kurš īsti ir viņu tēvs. Viņi tā rīkojas tāpēc, ka ir pārāk trūcīgi, lai katrs uzturētu atsevišķu sievu. Viņiem šādu. ģimenes veidu uzspiež galēja nabadzība, bet mums, manuprāt, to nosaka nepieciešamība, jo Mjeta taču šeit ir vienīgā sieviete, kura spējīga dzem­dēt pēcnācējus.

Klusums. Tomā, juzdamies uzvarēts, laikam atsakās no tālākas diskusijas, bet ari pārējiem, liekas, nav pa­tikas izteikties. Tomēr viņiem jāizsaka savas domas, tāpēc, vaicājoši uz saviem biedriem noskatīdamies, es jautāju:

—   Nu, kā tad paliek?

—   Tas tā kā nebūtu mana gaumē, — Peisū nosaka.