— Bet pārējie divi jaunatnācēji? — Meisonjē beidzot iejautājas.
— Manuprāt, lai tie paliek turpat, kur pašlaik.
Klusums. Visi saprot, ka Mjeta salīdzinājumā ar
Falvinu un Žakē Malvilā būs atšķirīgā stāvoklī. Bet kādā īsti, tas nepavisam nav tik skaidrs. Un nevienam arī negribas to precizēt.
Tā kā klusums ieilgst, es apņēmīgi to pārtraucu.
— Labi, — es ierunājos, — ir laiks atklāti parunāt par Mjetu. Protams, ar tādu noteikumu, ka ārpusē nevienam nekas netiks izpausts.
_ Es_ nolūkojos savos biedros. Visi tam piekrīt. Bet, ta ka Menū vienaldzīgi dirn, degunu adīklī iebāzusi, es piebilstu:
— Tas attiecas ari uz tevi, Menū. Tev tāpat vajadzēs turēt mēli aiz zobiem.
Menū sasprauž adatas savā adīklī, savīsta to kamolā un pieceļas.
— Es iešu gulēt, — lūpas sakniebusi, viņa nosaka.
— Es neesmu teicis, ka tev vajadzētu iet prom.
— Alga viena, es eju gulēt.
— Menū, tev nav ko uzpūsties.
— Es neuzpūšos. — Viņa pagriež man muguru un notupstas pie pavarda, lai aizdedzinātu savu gaismekli. Zem deguna viņa kaut ko burkšķ, un, pēc toņa spriežot, tas nevar būt nekas man draudzīgs.
Es klusēju.
— Paliec vien, Menū, — iejaucas aizvien pieklājīgais Peisū. — No tevis mums nekādu noslēpumu nav,
Klusēdams es nolūkojos uz Menū. Atklāti sakot, es pat priecātos, ja viņa aizietu. Menū turpina kaut ko murkšķēt. Uztveru tādus vārdus kā «ceļ degunu gaisā», «neuzticas». Es skaidri saprotu, par ko ir runa, taču turpinu klusēt. Ievēroju, ka Menū šovakar neparasti ilgi nevar aizdedzināt savu kvēpekli. Droši vien gaida, lai es lūdzu viņu palikt. Taču nekas neiznāks.
Menū to jūt un skaišas arvien vairāk.
—Eima, nāc, Momo! — viņa strupi uzsauc dēlam.
— Nekripu! — Momo atbild, jo gaidāmā saruna viņu ieinteresējusi.
— Ak tā!
Momo izvēlējies nepaklausībai nepiemērotu brīdi. Menū pārliek gaismekli kreisajā rokā un atvēzējusies ar mazo izgindušo labo roku no visa spēka iecērt uēlam skanīgu pliķi. Tad pagriež viņam muguru un iet prom. Momo viņai padevīgi seko. Kārtējo reizi es nobrīnos, kā šis spēcīgais četrdesmit deviņus gadus vecais tēvainis samierinās ar to, ka sīkā māmuļa viņu aizvien vc! nosukā.
— Uz redzīti, Peisū, — Menū nosaka, no mums aiziedama. — Uz redzīti, un saldu dusu!
— Tev to pašu, — Peisū atbild, mazliet apmulsis, ka viņam vienam tiek izrādita šāda laipniba.
Menū aiziet, viņai nopakaļ velkas Momo un ar blīkšķi aizcērt durvis, "tādējādi no droša attāluma izgāzdams uz mani dusmas, ko viņam aizdevusi māte. Droši vien arī vēl nākamajā dienā Momo uz mani dusmosies, tāpat viņa māte. Nodzīvotajā pusgadsimtenī viņus vienojošā nabas saite tā arī nav pārtrūkusi.
— Labi, — es ierunājos, — tātad darba kārtībā ir Mjeta. Parunāsim par Mjetu. Kamēr Žakē un Tomā apraka «Dīķu» saimnieku, es mierīgi būtu varējis izrīkoties ar Mjetu, bet pēc tam, atgriezies Malvilā, paziņot: Mjeta pieder man, viņa ir mana sieva, un neviens cits nedrīkst viņai pieskarties.
Es paskatos uz biedriem. Neviens nereaģē uz maniem vārdiem, vismaz tas nav redzams.
— Ja es tā nerīkojos, tad ne jau tālab, lai kāds cits to izdarītu. Citiem vārdiem sakot, Mjeta, manuprāt, nedrīkst kļūt par kāda noteikta cilvēka īpašumu, vienalga, kurš tas arī būtu. Mjeta vispār nav īpašums. Viņa pieder pati sev. Tikai Mjeta pati izlems, kad, arko un kāda veida sakaros viņa stāsies. Vai jūs tam piekrītat?
Ilgs klusums. Neviens nebilst ne vārda, neviens uz mani pat nepalūkojas. Monogāmijas institūts viņos tā ir iesakņojies, tik lielā mērā nosaka viņu refleksus, saistās ar tik daudzām atmiņām un izjūtām, ka viņi nevar pieņemt un nevar pat apjēgt tādu sistēmu, kurā tam visam nebūtu vietas.
— Pastāv divas iespējas, — ierunājas Tomā.
Ahā, viņš pirmais; to jau biju gaidījis!
— Vai nu Mjeta izvēlēsies vienu no mums, noraidot visus pārējos …
Es viņu pārtraucu.
— Nupat es teicu, ka šāda situācija nav pieļaujama, pat tajā gadījumā ne, ja par viņas izredzēto kļūtu es. Un arī tad ne, ja viņas izvēle kristu uz kādu citu, monopoltiesības es uzskatu par nepieļaujamām.
— Vai tu neatļautu? — Tomā vaicā. — Es vēl nebeidzu.
— Protams, protams, Tomā. Es tevi pārtraucu, taču tev tiesības turpināt.
— Paldies par to pašu, — Tomā atbild.
Pārlaižu visiem klātesošajiem smaidošu skatienu. Tā es vienmēr ar labiem panākumiem biju rīkojies mūsu kādreizējās Kopas laikā, un arī tagad redzu, ka šis paņēmiens iedarbojas: pretinieka cieņu iedragājusi mana pacietība un viņa paša jūtelība.
— Otra iespēja ir tāda, — Tomā atsāk, bet manāms, ka esmu viņa dedzību mazliet atvēsinājis, — ka Mjeta guļ ar visiem, un tas jau būtu pavisam netikumīgi.
— Netikumīgi? — es pārvaicāju. — Un kas tur būtu tik netikumīgs?
—Tas taču pats par sevi saprotams, — Tomā atbild.
— Tas nepavisam nav pats par sevi saprotams. Kaut kādus melnsvārču aizspriedumus es nedomāju uzskatīt par acīm redzamu patiesību.
Piedēvēt Tomā «melnsvārču aizspriedumus»! Ar gandarījumu es izbaudu šo ne visai godīgo gājienu. Bet pārspriežamajā jautājumā mūsu draugs Tomā ir reizē lik pašpārliecināts un vientiesīgs!
— Tie nav nekādi melnsvārču aizspriedumi! — Tomā pikti atcērt, un šis aizkaitinājums nāk viņam tikai par ļaunu. — Tu taču neapgalvosi pretējo, jo meitene, kura guļ ar visiem, ir padauza.
— Aplam, — es saku. — Padauza ir tāda meitene, kura guļ ar vīriešiem naudas dēļ. Tieši nauda viņu padara par netikumīgu. Nevis partneru skaits. Sievietes, kuras guļ ar visiem, bija sastopamas ik uz soļa. Pat Alalžakā. Un neviens viņas nenicināja.
Klusums. Uznirst atmiņas. Mēs visi atceramies Adelaidu. Izņemot Meisonjē, kurš jau ļoti agri bija saderinājies ar savu Matildi, Adelaida mums visiem jaunības dienās ir bijusi izpalīdzīga. Par to mēs viņu pieminam pateicībā. Un esmu pārliecināts, ka arī mūsu draugam Meisonjē, lai cik tikumīgs viņš būtu, sirds dziļumos saglabājies kaut kas nožēlai līdzīgs par garām palaistu iespēju.
Tomā laikam sajutis, ka es balstos uz kopīgām atmiņām, jo viņš apklust. Un es atkal atsāku, tagad gandrīz jau pilnīgi pārliecināts par savu uzvaru.
— Seit nav runa par tikumību, bet gan par piemērošanos apstākļiem. Indijā, Tomā, pastāvot kāda kasta, kur, piemēram, pieci brāļi apvienojas, lai kopīgi apprecētu vienu sievu. Sie brāļi un viņu vienīgā sieva izveido paliekamu ģimeni, kurā bērni tiek audzināti, nevaicājot, kurš īsti ir viņu tēvs. Viņi tā rīkojas tāpēc, ka ir pārāk trūcīgi, lai katrs uzturētu atsevišķu sievu. Viņiem šādu. ģimenes veidu uzspiež galēja nabadzība, bet mums, manuprāt, to nosaka nepieciešamība, jo Mjeta taču šeit ir vienīgā sieviete, kura spējīga dzemdēt pēcnācējus.
Klusums. Tomā, juzdamies uzvarēts, laikam atsakās no tālākas diskusijas, bet ari pārējiem, liekas, nav patikas izteikties. Tomēr viņiem jāizsaka savas domas, tāpēc, vaicājoši uz saviem biedriem noskatīdamies, es jautāju:
— Nu, kā tad paliek?
— Tas tā kā nebūtu mana gaumē, — Peisū nosaka.