— Kas nebūtu tavā gaumē?
— Nu, tava sistēma, tā kā tur Indijā.
— Tas nav gaumes jautājums, tā ir nepieciešamība.
— Alga viena, — Peisū paskaidro, — viens meitietis uz vairākiem dēliešiem, nē, es atsakos!
Klusums.
— Es domāju tāpat kā Peisū, — Kolēns paziņo.
— Arī es, — Meisonjē pievienojas viņiem.
— Un es tāpat, — nosaka Tomā, un viņa smīns iedzen mani vai izmisumā.
Es veros ugunī. Noticis kaut kas gluži neiedomājams: esmu palicis mazākumā! Esmu sakauts! Tas noticis pirmo reizi, kopš es divpadsmit gadu vecumā, tā sakot, nostājos mūsu Kopas koleģiālās vadības priekšgalā. Un, lai gan es labi apzinos, ka tā ir tīrā bērnišķība, jūtos sarūgtināts. Bet tajā pašā laikā es negribu to izrādīt, cenšos izturēties tā, it kā nekas nebūtu noticis, un pāriet pie citiem jautājumiem, kas mums pārrunājami. Taču tas man neizdodas. Kakls gluži kā aizžņaugts. Uri prātā nav absolūti nevienas domas. Esmu ne tikai sakauts — mana klusēšana rāda, cik ļoti šī sakāve man ķērusies pie sirds.
Mani paglābj Tomā, lai gan viņš pats to nemaz nav gribējis.
—« Nu, redzi nu, — viņš diezgan netaktiski nosaka. — Monogamija tomēr guvusi virsroku.
Tiesa — nupat vēl es ari viņam tiku devis sitienu geili jostas vietas. «Melnsvārču aizspriedumus» viņš lOItičr ņēmis ļaunā.
Tomā piezīme izskan ledainā klusumā. Es nolūkojos I Āvos biedros. Viņi pietvīkuši un jūtas neērti, redzams, mana neveiksme viņiem ir tikpat nepatīkama kā man plīšam. «Turklāt kaut kam tādam,» vēlāk Kolēns man ntzinās, «vajadzēja atgadīties tieši tajā dienā, kad tu mūsu visu labā tik daudz biji paveicis.»
Viņu apjukums mani iedrošina.
— Labi, uzskatīsim, ka esam nobalsojuši. Es, protams, pakļaujos vairākumam. Tikai būtu līdz galam noskaidrojams, ko mūsu lēmums īsti nozīmē. Vai patiesi mēs piespiedīsim Mjetu izvēlēties sev vienu partneri un palikt tam uzticīgai?
— Nē, — Meisonjē paskaidro. — Nekādā ziņā. Mēs viņu nepiespiedīsim. Bet, ja viņa pati izvēlēsies sev vienu vīru, mēs necelsim nekādus iebildumus.
Tā. Tagad viss skaidrs. Skaidrs arī tas, ka atšķirība ir tikai terminoloģijā. Es lietoju izteicienu «partneris», bet viņš — «vīrs». Mani tā vien kāds urda aizrādīt komunistam Meisonjē, ka ģimenes jautājumā viņš vadās no sīkpilsoniskas koncepcijas, taču es savaldos. Noskatos uz pārējiem trim.
— Tātad pie tā mēs arī paliekam?
Jā, pie tā mēs paliekam. Godāsim tiklu laulību. Nekādas laulības pārkāpšanas, pat tad ne, ja neviens to nenosodītu. Konvencionālā morāle vēl aizvien dzīva. Taču, manuprāt, šie citkārt tik cienījamie principi ir absolūti nevietā tādā sabiedrībā, kur sešiem vīriešiem būs savā starpā jāsadala viena vienīga sieviete. Taču kā to pierādīt? Savu biedru nostāju es uzskatu par maksimālistisku un nesaprātīgu: līdz mūža galam nodzīvot bez sievietes tāpēc vien, lai tā nebūtu jādala vēl ar kādu. Protams, katrs gan cer, ka tieši viņš būs šis vienīgais izredzētais.
Es klusēju. Ar bažām domāju par nākotni. Baidos no ķīviņiem, greizsirdības, pat iespējamām slepkavībām. Un — ko tur liegties! — tagad mani moka kvēla nožēla, ka es neizmantoju izdevīgo gadījumu «Dīķos» un jau tur neieguvu Mjetu. Nekādu lielo atzinību par to, ka tiku apvaldījis savas «kaislības» (lietojot kādreizējos Kopas laikos pieņemto izteicienu), es taču neguvu.
Pēc ļoti slikti pavadītas nakts nākamajā rītā, gaismai austot, mani pamodināja pils sargtorņa zvana dunoņa — kāds to dimdināja pilnā spēkā. Tas bija liels baznīcas zvans, kuru es tiku nopircis izpārdošanā un licis uzkarināt pie ieejas pilī ciemiņiem un tūristiem par prieku, lai tie varētu pavēstīt par savu ierašanos. Taču zvans dunēja tik spēcīgi, ka bija sadzirdams pat Larokā, tāpēc līdzās tam tika iekārtots vēl elektriskais zvans, kurš tagad, protams, nedarbojās.
Nespēju iedomāties, kas tāds būtu varējis notikt, lai tik ilgi un spēcīgi zvanītu. Es izlēcu no gultas, uzvilku bikses virs pidžamas, uzrāvu kurpes tāpat basās kājās un, šauteni paķēris, metos lejā pa vītņu kāpnēm un pāri paceļamam tiltam izskrēju pirmajā pagalmā. Man pa pēdām ar bisi rokās sekoja Tomā.
Visi pils iemītnieki, steigā kādu apģērba gabalu uzmetuši, sapulcējušies pie mājdzīvnieku mītnes. Seit uzzinām priecīgu vēsti: no «Dīķiem» atvestajai Marķīzei aizgalda stūrī atskrējis teliņš un tagad pretējā kaktā ceļā ir vēl otrs. Menū bija likusi savam dēlam mums to paziņot, bet viņš prieka pārmērā šo ziņu uzskatījis par tik svarīgu, ka atradis par vajadzīgu vienreizīgo notikumu atzīmēt ar lielā zvana skaņām. Vispirms es uz Momo pamatīgi sakliedzu — kā viņš, neraugoties uz manu vairākkārtējo stingro aizliegumu, iedrošinājies kaut ko tādu darīt! Bet pēc tam, pievērsies Falvinai, es viņai izsaku komplimentus par abiem teļiem — tie izrādās gosniņas — un viņu māti. Falvina tā uzpūtušies aiz lepnuma, it kā viņa pati būtu abas telītes laidusi pasaulē, un vienā gabalā kaut ko vervelē ar Menū, grasīdamās palīdzēt Marķīzei. Taču nekāda palīdzība nav vajadzīga, jo pēdējā telīte, aizkustinoši apaļīga un valga, jau ir šajā saulē. Arī Meisonjē, Kolēns un Žakē nepārtraukti tērgā, bet viņus pārskan Peisū pērkonīgā baiss, kad viņš uzskaita visus retos un tālab labi atmiņā saglabājušos vai nu paša pieredzētos, vai arī no citiem dzirdētos gadījumus, kad govij atnesušies dvīņi. Mēs visi stāvam, atbalstījušies uz aizgalda vārtiņiem, zodus uz virsējā gludā šķērskoka salikuši. Arī Mjeta ir mūsu vidū.
Meitene ir pusapģērbusies, izpūrušiem matiem, aiz notniedža vēl gluži silta. Viņu ieraugot, sirds man sāk nevaldāmi kūleņot. Labāk jau skatīties uz telītēm. Tās ir brūnganas un krietni prāvākas, nekā varēja gaidīt.
— Saki nu viens cilvēks, — Peisū ieminas. — Redzot Marķīzi, neviens nebūtu varējis pateikt, ka viņai atskries dvīnīši. Nemaz jau nebija vairāk piebrieduši kā parasti.
— Jā, — Menū piebalso, — arī es esmu redzējusi grūsnas govis ar daudz lielākiem vēderiem. Bet paskat tik — Marķīzei uzreiz divi, pie tam tādi makani. Taisni jānobrīnās, kur tie abi viņai bijuši.
— Nav vārdam vietas, tev gan palaimējies — Peisū saka Falvinai (es nezinu, kāpēc mēs visi cildinām Falvinu, jo govs patiesībā vairs nemaz nepieder viņai, bet Malvilas pilij, — varbūt tādā veidā mēs viņu gribam gandarīt par tām rupjībām, ko iepriekšējā vakarā sarunāja Menū), — Tādu govi, — Peisū turpina, — kura atnes divas telītes, tu taču nesadomāsi pārdot, Falvin. Pēc kādas nedējas tu par abām telītēm saņemtu brangu kušķīti naudas. Nemaz nerēķinot pienu, ko pēc tam izslatiksi. Tā jau nav govs, bet tīrā zelta bedre. Ar tādu var iedzīvoties mantā. Varbūt arī nākamās reizēs viņai būs dvīņi.
— Interesanti, kam gan tu tagad telītes pārdosi, muļķadesa tāds? — Kolēns viņam apvaicājas.
— To es tāpatās vien saku, — acis pa pusei pievēris, Peisū atbild sapņainā balsī. Droši vien viņš tagad sapņo par labiekārtotu fermu kādā labākā pasaulē ar elektriskām slaukšanas ierīcēm un govīm, kuras specializējušās dvīņu dzemdēšanā. Viņš tā aizsapņojies, ka neblenž vairs pat uz Mjetu. Tiesa gan, šorīt, pēc vakarējās nobalsošanas, mēs visi tikai zagšus uzmetam viņai pa skatienam. Ikviens baidās, lai tikai pārējie nedomātu, ka viņš pārāk centīgi nopūlas meitenei pielabināties.
Es aplēšu: Princese, Marķīze un abas jaunpiedzimušās telītes, kuras mēs nokristām par Komtesi un Baronesi, tagad ierakstāmas mūsu ciltsrakstos. Ai, esmu aizmirsis «Dīķos» atstāto govi, Melnaļu, kurai gan nav tik dižciltīgs vārds, taču pēc atnešanās tā dod daudz pienal Tātad Malvilai jau pieder piecas govis, pieaudzis bullis un nesen piedzimušais vērsītis Princis. Arī to mēs uzaudzēsim, jo nedrīkstam riskēt, paturot vienu pašu vīriešu dzimtas eksemplāru. Kas attiecas uz zirgiem, tad mums ir trīs ķēves — Amaranta, Daijava'un tās meita Māneklīte — un ērzelis Malabārs. Cūkas es neskaitu, jo to mums jau ir pārāk daudz, lai visas uzaudzētu. Domājot par mūsu mājdzīvniekiem, mani pāršalc silta drošības sajūta, ko tikai mazliet atvēsina bažas, ka tīrumi varētu atteikties nest ražu gan mūsu pašu, gan lopiņu partiKai. Interesanti, Ka iidz ar naudas izzušanu izzudušas ari visas liekās vajadzības. Tāpat kā Bībeles laikos, mēs domājam pārtikas, zemes, ganāmpulku un cilts uzturēšanas kategorijās. Piemēram, Mjeta. Uz viņu es skatos pavisam ar citādām acīm nekā uz Biržitu. Ar Biržitu pats par sevi iznāca tā, ka seksuālajiem sakariem nebija nekā kopīga ar to dabisko mērķi, bet Mjetu es varu iedomāties tikai kā nākamo māti.