Pat braukājot ar diviem pajūgiem, mums vajadzēja četras dienas, iekāms visas mantas no «Dīķiem» pārvedām uz Malvilas pili. Biju dzirdējis pilsētniekus sūrojamies, ka pārvākšanās uz citu dzīvokli sagādājot daudz raižu, taču viņi nevar pat iedomāties, kādi mantu kalni viena cilvēka dzīves laikā sakrājas lauku saimniecībā, turklāt tās visas vajadzīgas, bet grūti pārvadājamas. Nemaz, protams, nerunājot par mājdzīvniekiem, lopbarību un labību.
Beidzot piektajā dienā varējām atkal sākt apstrādāt tīruma sloksnīti Rinas piekrastē, tagad jau ievērojot jaunos drošības noteikumus. Žakē ara, bet viens no mums pēc kārtas ar šauteni rokā atradās sardzē uz nelielā paugura, no kura bija pārredzama Rinas ieleja rietumu virzienā. Sargam bija piekodināts, pamanot ko aizdomīgu, izšaut gaisā, bet pašam nerādīties, lai Žakē ar zirgu pagūlu patverties pilī un mēs, apbruņojušies ar bisēm — ieskaitot no Vārvurda iemantoto, to mums tagad trīs, ceturtais ierocis bija karabīne —, steigtos sargam palīgā.
Sāds ieroču skaits, protams, pārāk niecīgs. Tāpēc es nospriedu, ka vajadzētu izmantot arī Vārvurda loku, kurš tuvcīņā bija izrādījies par visai bīstamu ieroci. Biržita savā laikā bija man izskaidrojusi loka šaušanas teoriju, kas izrādījās daudz sarežģītāka, nekā pirmajā acu uzmetienā varētu iedomāties, un es, par spīti biedru skeptiskajam noskaņojumam, sāku trenēties uz ceja, kurš veda uz pils ārējo pagalmu. Neatlaidīgi vingrinoties, es guvu tīri apmierinošus panākumus un pamazītēm palielināju šaušanas attālumu. Četrdesmit metru distancē veiksmīgākajās dienās ar vienu no izšautām trim bultām es jau varēju trāpīt mērķī. Tas, protams, bija vēl tālu no Vilhelma Telia snieguma un pat Vārvurda strēlnieka prasmes, taču patiesībā labāks panākums nekā ar medību bisi, kurai jau piecdesmit metru attālumā pārāk liela izkliede. Tāpat es biju pārsteigts par bultas trāpījuma spēku, jo tā tik dziji ieurbās mērķī, ka reizēm tikai ar abām rokām bija izvelkama.
Redzot šos panākumus, manos biedros pamodās sacensības gcirs, un s<i ušana ar loku drīz vien mums kļuva par iemīļotāko laika kavēkli. Mazais Kolēns ātri mani panāca un pat pārspēja, jo no sešdesmit metru attāluma viņš mērķa plāksnē parasti iešāva vismaz trīs bultas un pamazām sāka tās tuvināt pat centra aplītim.
No mums visiem pieciem — pareizāk sakot, sešiem, ja ieskaita Žakē, kuru mēs gan vēl nepielaidām pie šaušanas vingrinājumiem — Kolēns augumā bija vismazākais un sīkākais. Mēs pie tā bijām tik lielā mērā pieraduši, ka mazais augums mums šķita Kolēna būtiska iezīme, un visi pilnīgi atklāti viņu saukājām par mazo Kolēnu. Mums ne prātā nenāca, ka šāda iesauka varētu būt kas apvainojošs, jo vairāk tāpēc, ka pats Kolēns nekad pret to nebija iebildis. Un tikai tagad, redzot, cik laimīgs viņš jutās, kad šaušanā ar loku mūs pārspējis, es pēkšņi atskārtu, ka Kolēns visu laiku cietis sava mazā auguma dēļ. Pat loks bija lielāks par viņu. Bet, kolīdz viņš paņēma loku rokā — un tagad las notika diezgan bieži, jo viņš vingrinājās centīgāk par mums visiem —, Kolēns jutās kā valdnieks. Dienasvidū pēc pusdienām es bieži viņu redzēju sēžam pie spraišjotā loga un studējam nelielo loka šaušanas pamācību, kuru Biržita bija man uzdāvinājusi, bet kurā es nekad nebiju vīžojis ieskatīties. Ar vārdu sakot, mazais Kolēns kjuva par dižāko strēlnieku no mums visiem. Un tā es viņu sāku dēvēt, jo redzēju, cik ļoti Kolēnam patīk vārds «dižais», kaut pārnestā nozīmē lietots.
Viņš tad nu paskubināja Meisonjē kopā ar viņu uztaisīt vēl trīs lokus. Kolēns domāja, ka ikvienam no mums jāapbruņojas arī ar loku, un tagad reizēm jau sūrojās par to, ka droši vien Larokā bojā gājusi viņa darbnīca, kas lieti noderētu bultu uzgaļu darināšanai. Es visādi veicināju Kolēna ierosmi, jo paredzēju, ka pienāks laiks, kad bises kļūs pilnīgi nederīgas, jo pietrūks patronu un mums nebūs nekādas iespējas tās izgatavot, bet varmācība pasaulē, spriežot pēc visa, neizzudīs reizē ar šaujamiem ieročiem.
Kopš tā laika, kad Momo agrā rītā tika dimdinājis zvanu, lai mums pavēstītu, ka Marķīzei atskrējuši dvīņi, bija pagājis kāds mēnesis. Tad pievakarē ap pulksten septiņiem, kad es grasījos aizslēgt savas istabas durvis, lai ar Bibeli padusē dotos uz kārtējo vakarēšanu, bet Tomā, jau kāpņu laukumiņā stāvēdams, izteica piezīmi, ka es izskatoties pēc īsta pātarnieka, un es, ar izstiepto roku ap atslēgu darbodamies, pagriezu galvu, lai viņam dotu pienācīgu pretsparu, — pēkšņi atkal iedunējās zvans, taču ne pilnos atvēzienos kā toreiz, bet pavisam citādi — diviem dobjiem piesitieniem sekoja vājāks piešķindinājums, kas sekojošo klusumu vērta vēl neparastāku un smagāku. Es sastingu. Momo tas nevarēja būt. Tas nebija viņa stils. Atrāvu durvis, nometu Bībeli uz galda, paķēru šauteni un pasviedu bisi Tomā.
Ne vārda neteicis — Tomā ašā skrējienā bija aizmeties man garām jau kāpņu laukumā —, es aizdrāzos līdz vārtu tornim. Pagalmā neviena nebija. Menū ar Momo laikam atradās dzīvojamā namā, kur māte gatavoja vakariņas, bet dēls droši vien slaistījās apkārt, cerēdams klusībā ko nočiept. Vārtu tornī šonakt vajadzēja dežurēt Kolēnam un Peisū, taču dienā viņu atrašanās tur nebija obligāta. Tomā palika uzmanīt vārtus, bet es, skriedams cauri tukšajām istabām, sapratu, cik nepietiekami ir mūsu spertie aizsardzības soļi. Pārvarēt ārējo pagalma mūri, kurš bija krietni zemāks par iekšējo, varēja viegli, ar pieliekamām kāpnēm vai izmantojot virvi ar galā piesietu āķi. Pāri aizsarggrāvjiem šeit veda parasts tilts, nevis paceļamais kā otrā pagalmā. Tādējādi bez sevišķām grūtībām varēja nokļūt mūra piekājē un, kamēr mēs uzkavējamies dzīvojamā nama zālē, pārrausties tam pāri.
Izskrējis no vārtu torņa telpām, klusā balsī liku Tomā pakāpties uz mūra un pa šaujamlūkām virs vārtiem ņemt atnācēju uz grauda. Nogaidījis, kamēr viņš to izdarīja, es klusītiņām pielavījos pie vārtos ierīkotā novērošanas lodziņa, pabīdīju aizvaru dažus milimetrus sāņus un ar aci piesardzīgi pieplaku pie spraugas.
Kāda metra attālumā, tātad jau šinī pusē tiltam, ieraudzīju gadus četrdesmit vecu vīrieti sēžam mugurā lielam pelēkam ēzelim. Pāri kreisajam plecam viņam rēgojās siksnā uzmestas šautenes stobrs. Galva svešiniekam bija kaila, seja tumša, mati pavisam melni, mugurā noputējis tumši pelēks uzvalks. Visvairāk mani pārsteidza viena detaļa — jātniekam kaklā karājās sudraba krucifikss, kādu mēdz valkāt bīskapi. Vīrietis man likās liels un spēcīga auguma. Seja viņam izskatījās