liepai asu_mierīga, un es ievēroju, ka, pamanījis pret viņu pavērsto Tomā bises stobru, viņš pat acis nepainirkšķinaja.
Spējā rāvienā atbīdīju lodziņa aizsegu līdz galam un skaļi uzsaucu:
— Kas tev šeit vajadzīgs?
Brutālais tonis jātnieku neietekmēja. Viņš pat nesa1 rūkās, tikai paskatījās uz lodziņu un samtainā, labskanīgā balsī atbildēja:
— Vispirms parunāties ar jums, bet pēc tam pilī pārnakšņot, Tā kā nakts ir tuvu, man negribētos doties atceļā.
Ievēroju, ka viņa runas veids ir izkopts, pat izmeklēti izsmalcināts. Vārdus viņš izrunāja skaidri, un to skanējums bija aptuveni tāds pats, kāds raksturīgs mūsu apvidum.
— Vai tev bez šautenes ir vēl kāds cits ierocis?
— Nē.
— Ieteicu runāt patiesību. Pēc ielaišanas pilī mēs tevi pārmeklēsim.
—Man ir kabatas nazītis, bet to es neuzskatu par ieroci.
— Vai tam ir asmena slēdzis?
— Nē.
— Ka tevi sauc?
— Filbērs Leno. Es esmu garīdznieks.
Pēdējo atbildi atstāju bez ievērības.
— Klausies, Filbēr. Izņem šautenes aizslēgu un ieliec to kabatā.
Viņš tūlīt paklausīja, vienaldzīgā balsī piezīmēdams:
— Esat gan jūs neuzticīgi.
— Mums ļr iemesls tādiem būt. Esam jau piedzīvojuši uzbrukumu.
Tad atkal turpināju:
— Klausies. Kad es atvēršu vārtus, jāj iekšā, tikai paliec seglos. Pēc metriem desmit apstājies, zemē kāp tikai tad, kad likšu to darīt.
— Skaidrs.
Es pacēlu galvu un uzsaucu Tomā:
— Turi viņu stobra galā.
Tomā piekrītoši pamāja. Es pārliku šauteni labajā rokā, atvirzīju drošinātāju, atgrūdu abus aizbīdņus un pavilku vienu vārtu pusi. Tikko Filbērs bija iekšā, es vārtus tik aši aizcirtu, ka ar vienu vārtu malu pagrūdu ēzeli. Tas metās uz priekšu un, strauji palēkdamies sānus, gandrīz izmeta jātnieku no segliem. Mūsu zirgi savā novietnē iezviedzās, ēzelis izslēja garās ausis un trīsošām kājām palika stāvam, kad Filbērs viņu apturēja.
— Kāp zemē, — es teicu vietējā dialektā, — un dod šurp šautenes aizslēgu.
Tādējādi es pārliecinājos, ka viņš saprot šejienes dialektu. Aizslēgu ieliku savā kabatā. Tagad es biju gandrīz jau pārliecināts, ka šajā gadījumā mūsu neuzticība ir nevietā, taču piesardzībai ir viena kopēja iezīme ar visiem citiem tikumiem: tiem nozīme tikai tad, ja tie nepazīst izņēmumu.
Tomā atnāca pats un paņēma ēzeli aiz iemauktiem, lai to ievestu kūtī. Redzēju, ka viņš atkabina spaini, gribēdams lopiņu padzirdināt. Pagaidīju, kamēr Tomā atgriezīsies, un tad atkal pievērsos Filbēram.
— No kurienes tu esi?
— No Kaoras.
— Bet tu saproti šejienes dialektu.
— Pilnībā es nesaprotu. Leksikā ir zināmas atšķirības.
Šis jautājums šķita viņu ieinteresējam, jo Filbērs tūlīt sāka šejieniešu mēli salīdzināt ar viņa dzimtās puses izloksni. Kamēr Filbērs runāja — un to viņš darīja raiti un plūstoši —, es viņu aplūkoju. Viņš nebija liela auguma, kā es sākumā biju domājis, bet labi veidots un ar tik iznesīgām kustībām, ka izskatījās slaidāks. Viņa sejas izteiksme man likās neizprotama. Pārtraucu viņa filoloģiskos prātojumus un jautāju:
— Vai tu jāj no Kaoras?
Atnācējs pasmaidīja. Es ievēroju, ka viņa smaids ir valdzinošs.
— Nē, kur nu. Es jāju no Larokas. Bumbas sprādziena laikā es nejauši atrados tur.
Muti atplētis, vēros viņā.
— Vai tad Larokā kāds palicis dzīvs?
— Protams, — viņš atbildēja.
Un tikpat mierīgā garā piebilda:
— Pavisam cilvēku divdesmit.
Tomā piezīmes
Nodaļā, kuru mēs nupat lasījām, ir tik daudz uzkrītošu izlaidumu, ka es atļaušos pārtraukt Emanuēla stāstījumu, lai tos aizpildītu. Iepriekš gan es pārlasīju vēl arī nākamo nodaļu, lai pārliecinātos, vai Emanuēls, kā viņš dažkārt mēdz darīt, tur nav atgriezies pie iepriekš stāstītā, lai papildām ko paskaidrotu. Taču nē. Ne ar vienu vārdu viņš par to neieminas. Varētu domāt, ka viņam tas piemirsies.
Tomēr Vispirms — tā kā taisni par viņu būs runa — es vēlētos pasacīt kādu vārdu par Mjetu. Es negribētu, lai pēc Emanuēla liriskajiem apjūsmojumiem rastos iespaids, ka es Mjetai norauju tās dzejisko plīvuru. Patiesībā Mjeta ir tāds pats parasts lauku skuķis kā tūkstošiem citu. Nav vārdam vielas, viņa ir veselīga un zaļoksnēja, un viņai netrūkst nenieka no tiem kuplajiem apaļumiem, par kuriem Emanuēls nevar vien nopriecāties. Bet apgalvot, ka Mjeta ir skaista, manuprāt, ir pārspīlējums. Viņa nepavisam nav skaistāka par Renuāra Peldētāju, kuras reprodukcija karājas Emanuēla gultas galvgalī pie sienas, vai fotogrāfiju uz rakstāmgalda mūsu istabā, kur redzam Biržitu šaujam ar loku (taisni jābrīnās, ka Emanuēls to saglabājis vēl pēc tam, kad viņa tam atsūtīja nekrietno vēstuli ar paziņojumu par savām laulībām).
Tāpat attiecībā uz Mjetas «inteliģenci» es nepavisam neesmu vienis prātis ar Emanuēlu. Mjeta ir priekšlaicīgi dzimis bērns un kopš dzimšanas mēma, tāpēc jādomā, ka viņas smadzenēs ir kāds defekts, kas meitenei nav ļāvis apgūt runas iemaņas, bet tas, savukārt, novedis pie tā, ka viņas priekšstati par apkārtējo pasauli ir trūcīgāki nekā normālam cilvēkam. Ar to es negribu sacīt, ka Mjeta būtu debila vai pat idiote, jo tādā gadījumā Emanuēls nevarētu minēt tik daudz piemēru, kas apliecina Mjetas smalkjūtību attieksmē pret saviem līdzcilvēkiem. Bet no tā nekādā ziņā nav izsecināms, ka Mjeta būtu «ļoti inteliģenta». (Emanuēls man to vairākkārt apgalvojis, bet patiesībā tas ir tikai vēl viens piemērs, ka seksuāla ieinteresētība noved pie pārspīlētiem vērtējumiem.) Mjeta, neraugoties uz savu smalkjūtību, patiesībā ir ļoti primitīva. Līdzīgi bērnam viņa reālo pasauli uztver visai nepilnīgi. Viss pārējais šeit ir sapņi un izdoma, kuriem ar faktiem nav nekā kopīga.
Varētu domāt, ka Mjeta man gluži vienkārši nepatīk. Taču tas nav tiesa, jo es viņu, tieši pretēji, vērtēju jo augstu, Viņa ir dāsna, taisni vai pats labestības iemiesojums, kurā nav ne kripatiņas egoisma. Ja es
ticētu reliģisko murgotāju māžiem, es pat sacītu, ka viņā ir kaut kas no izdaudzinātajām svētajām jaunavām, lai gan Mjetas labestība jo bieži izpaužas tādā jomā, kas parastai svētajai jaunavai tā kā nebūtu raksturīga.
Nākamajā dienā pēc apspriedes, kurā Emanuēls ar savu daudzvīrības priekšlikumu palika mazākumā, Malvilas pilī patiesi valdīja zināms saspīlējums, jo visi gaidīja, kuru gan Mjeta izvēlēsies sev par «vīru» (Meisonjē terminoloģija) jeb «partneri» (Emanuēla lietotais apzīmējums). Tas bija tik manāms, ka neviens no mums — kā to Emanuēls gluži pareizi atzīmējis — pat neiedrošinājās uz meiteni paskatīties, lai tikai pārējie nenodomātu, ka viņš grib tai pielišķēties. Cik krasā pretstatā tas bija mūsu nekaunīgajiem skatieniem, ar kādiem mēs viņu aplūkojām iepriekšējā vakarā!
Nezinu, ko par mūsu pēkšņo atturību nodomāja pati Mjeta. Viņai taču esot bērna «dzidrās un bezdibenīgās» acis (es citēju Emanuēla vārdus, ko viņš teicis nākamajā nodaļā). Seit man jāpiezīmē, ka tad, kad mēs otro reizi braucām uz «Dīķiem» pēc mantām, garais Peisū vaļsirdīgāk par mums visiem diezgan skumīgi atzinās, ka «viņa» acīm redzami dod priekšroku Emanuēlam. To viņš sacīja, klātesot Kolēnam, Meisonjē un man, kamēr jaunatnācēji troglodītu mītnē kravāja savas mantas. Arī mēs pārējie ar bēdīgu sirdi atzinām, ka, patiesi, tā jau nu ir gan.